Vecā, sašļukusī Ģertrūde ratiņkrēslā, pagriezusi mums muguru, skatās Robēra Bresona filmu Dāmas no Buloņas meža. Šķiet, viņa sen ir aizmigusi pie ekrāna. Blakus mātei ir dēls. Hamlets arī vairs nav jauns, viņš ir lempīgs, patukls, pašrefleksijas nomocīts pusmūža vīrietis. Tāds ir poļu režisora Kšištofa Varlikovska Parīzē iestudētās Ambruāza Tomā operas Hamlets sākums. Kur mēs esam, nav līdz galam skaidrs. Kosmosā? Psihiatriskajā slimnīcā? Veco ļaužu pansionātā? Cietumā? Kas tie par būriem, kamerām un palātām? Kas tā ir par planētu? Skan ļoti skaista, romantiska mūzika. Jaunais franču diriģents Pjērs Dimuso ar patiesu iedvesmu un enerģiju iedzīvina partitūras možumu, vitālo dramatismu un krāsainību. Viss visur vienlaikus.
Viņš glabā sevī rēgus
Ambruāza Tomā Hamlets ir franču romantiskās operas klasika. Hamleta libretu Mišels Karē un Žils Barbjē rakstīja, pamatojoties uz Aleksandra Dimā 1847. gadā radīto Šekspīra lugas adaptāciju. Personāžu skaits operā, salīdzinot ar pirmavotu, ir samazināts, viņu attiecības – sabiezinātas. Varoņu portretiem ir precīzākas psiholoģiskās kontūras. Pirmizrāde notika Parīzes operā (tolaik – Karaliskajā mūzikas akadēmijā) 1868. gada 9. martā. Hamlets ir vērienīgs franču grand opéra paraugs, kas prasa liela orķestra un kora sastāva iesaisti. Piecu cēlienu struktūrā ir iekļautas baleta ainas.
Parīzes Nacionālajā operā Hamlets nav ticis iestudēts kopš 1938. gada, taču 2018.–2019. gada sezonā šis darbs bija dzirdams Parīzes Komiskajā operā (izrāde ar Stefānu Degū un Sabīni Devjelu galvenajās lomās ir iemūžināta kompānijas Naxos izdotajā DVD; diriģents Luijs Langrē, režisors Sirils Tests). Diriģenta Pjēra Dimuso un režisora Kšištofa Varlikovska veidotā jauniestudējuma pirmizrāde Bastīlijas operā (viena no divām Parīzes Nacionālās operas skatuvēm) notika šā gada 11. martā, un tā bija 378. Hamleta izrāde Parīzes operas vēsturē.
Ja domājat, ka zināt, ar ko beidzas Hamlets, komponists Tomā jūs pārsteigs – titulvaronis operas finālā nemirst. "Hamlets ir iekšēji izpostīts un sadedzināts, bet izdzīvo. Tas maina mūsu skatījumu un varoņa uztveri," raksta jaunās izrādes dramaturgs Kristiāns Lonšāns. "Tas nav tikai tēva gars, kas viņu vajā, bet arī visas piedzīvotās katastrofas, kuras Hamlets ir uzkrājis sevī. Hamlets ir kā Sīzifs. Viņš glabā sevī rēgus, kas viņu nelaiž vaļā. Viss ir sajaucies kopā murgos, kuros Hamlets ir galvenais varonis, upuris un arī to mūžīgais autors," piebilst dramaturgs.
Ar spalvām un pērlēm
Hamleta jauniestudējums Parīzes Bastīlijas operā ir galvu reibinošs multiversu kaleidoskops, kas ir dzimis režisora Kšištofa Varlikovska iztēlē. Viņš savā daiļradē regulāri atgriežas pie Šekspīra un grieķu mitoloģijas, tas viss ir arī šajā grandiozajā operas izrādē, kas līdz 9. aprīlim tiks spēlēta Parīzē. Protams, pirms tās apmeklējuma var pārlasīt Šekspīru, var noskatīties gan Robēra Bresona Dāmas no Buloņas meža (1945), gan Ingmara Bergmana televīzijas filmu Klauna klātbūtnē (1997) – tā teikt, izpildīt mājasdarbu un sagatavoties piedzīvojumam intelektuāli, lai nolasītu visas rūpīgi izkaisītās, iestudējuma matērijā iestrādātās atsauces. Var izpētīt materiālus par 1999. gadā Varšavas teātrī TR Warszawa Varlikovska iestudēto Hamletu, kas divus gadus vēlāk tika atvests uz Aviņonas festivālu. Tie, kas 11. martā apmeklēja operas Hamlets pirmizrādi, Bastīlijas operas skatītāju zālē varēja sastapt leģendārās Varlikovska drāmas izrādes Hamlets zvaigznes – poļu aktierus Jaceku Poņedzjaleku (Hamlets) un Andžeju Hiru (Horācijs).
Var arī nemēģināt minēt visas jauniestudējumā iešifrētās kultūrvēsturiskās mīklas un ļauties solistu sniegumam. Hamletā dzied vislabākie franču romantiskā repertuāra interpreti. Titullomā ir absolūti fenomenālais franču baritons Ludoviks Tezjē, kuru biežāk var dzirdēt Džuzepes Verdi mūzikā. Viņš ir viens no tiem māksliniekiem, kurš spēj hipnotizēt ar savas balss dievišķo skaistumu, un šis skaistums, šīs bezgalīgās vokālās līnijas ir pakļautas lomas dramaturģijai un liek aizturēt elpu. Viņa balss veido tēla apjomu un dziļumu, tā nodrošina Hamleta raksturam ne tikai traģiskas aprises, bet arī noslēpumainību un enigmātisku pievilcību. Sižetam attīstoties un laika joslām pārklājoties, Ludoviks Tezjē ģeniāli apvieno traģisko un komisko. Hamlets nesteidzas un neraustās, viņa situācija ir tik bīstama un ceļš – tik slidens, ka viņš ir spiests saglabāt mieru, pat ja viņa pasaule iet bojā.
Ludovikam Tezjē ir izcila dikcija – viņš padara saprotamu katru vārdu, jo zina, ka ik vārdam ir nozīme. Katrs Hamleta vārds kļūst par viņa dvēseles kustību – īpaši šajā neprāta telpā, kas uzburta uz skatuves. No tās nav iespējams izrauties, tā ir nogriezta no ārpasaules. Kā liecina videoprojekcijas, varoņi dzīvo uz vienas planētas, bet, iespējams, katrs savā laika posmā. Kšištofs Varlikovskis veikli spēlējas ar hronoloģiju, kas nav lineāra: viņa versijā pirmā cēliena darbība risinās divdesmit gadu pēc otrā cēliena darbības un faktiski saslēdzas ar finālu, kļūst par pēcvārdu. Otrajā cēlienā varoņi ir jauni un skaisti – Ģertrūde šeit ir īsta dīva, izrotājusies ar spalvām un pērlēm. Tas ir apbrīnojams šveiciešu un franču mecosoprāna Evas Modas Ibo sasniegums – gan vokāli, gan aktieriski.
Ofēlijas vitamīni
Kā jau ierasts Kšistofa Varlikovska iestudējumos, katra loma ir filigrāns darbs. Ofēliju spoži dzied amerikāņu soprāns Lizete Oropesa – virtuoza dziedātāja, kurai nav nekā neiespējama. Ofēlija ir gaismas stars tumsas valstībā, viņa ir bezrūpīga, jautra blondīne ar apelsīniem tīkliņā. Visas traumētās dvēseles Ofēlija cenšas izārstēt ar savu optimismu un vitamīniem, tomēr viņas pozitīvisms tiek apslāpēts.
Lizete Oropesa ir daudz dziedājusi franču mūziku, un marta sākumā Parīzē viņai svinīgi tika piešķirts Francijas Mākslas un literatūras ordeņa kavalieres tituls. Lizete Oropesa savu Hamleta izrāžu sēriju noslēdza 30. martā, savukārt aprīlī šajā tēlā iejutīsies amerikāņu soprāns Brenda Reja, kura nesen dziedāja Ofēliju laikmetīgās operas Hamlets iestudējumā Ņujorkas Metropoles operā. Mūsu laikabiedra austrāliešu komponista Breta Dīna Hamlets ir viena no visveiksmīgākajām XXI gadsimta operām, un tagad Ambruāza Tomā operu publika var klausīties, paturot prātā arī Breta Dīna darba eksistenci un muzikālo valodu, un tas savstarpēji bagātina abus šedevrus.
Klaudiju Parīzē izteiksmīgi spēlē franču bass Žans Tetžēns, Laertu – franču tenors Žiljēns Bērs. Neiedomājami ekstravagants Hamleta tēva gara lomā ir angļu bass Klaivs Beilijs. Šis rēgs ir kā Ņujorkas kabarē mākslinieks, kurš noliedz jebkādas estētiskās un dzimumu robežas. Izrādē ir kolorītas baleta ainas un ugunīgas performances epizodes. Efektīgi tiek pasniegta saksofona partija (to spēlē Daniels Gremels) – operas tapšanas laikā saksofons vēl bija pavisam jauns instruments, un tā izgudrotājs Ādolfs Sakss pats ir spēlējis Parīzes operas orķestrī.
Režisors Kšištofs Varlikovskis operas Hamlets mēģinājumā Parīzē. Foto – Elēna Bauere
Režisora Kšištofa Varlikovska radošajā komandā, kā vienmēr, strādā scenogrāfe un kostīmu māksliniece Malgožata Ščensņaka, gaismu māksliniece Felisa Rosa, horeogrāfs Klods Bardujs un videomākslinieks Denī Gegēns. Var rasties jautājums: kāds Hamletam ir sakars ar Dāmām no Buloņas meža, kuras kaut kur fonā ir redzamas teju visu izrādes laiku? Tā ir franču vecāka gadagājuma cilvēku iecienītākā filma – ja kāds pusdienlaikā apciemo savu franču vecmāmiņu, viņa tajā brīdī, visticamāk, televīzijā skatās šo Bresona meistardarbu. Hamleta mamma Ģertrūde acīmredzot arī nav izņēmums.
30. martā Hamlets tiešraidē no Bastīlijas operas tika pārraidīts digitālajā platformā Arte concert. Izrādes ieraksts līdz 2024. gada 30. martam būs skatāms šeit.
***
Nav labākas vietas par skatuvi
Pēc Hamleta pirmizrādes Parīzē galveno lomu atveidotāji atbildēja uz KDi jautājumiem
- Soprāns Lizete Oropesa, Ofēlija
Ar ko atšķiras Ofēlijas tēls Viljama Šekspīra lugā un Ambruāza Tomā operā?
Šekspīra lugā Ofēlija izjūt lielu spiedienu no tēva un ģimenes puses – lielāku, nekā mēs to izjūtam operā. Operā viņa ir vairāk apjukusi attiecībās ar Hamletu, ar Ofēliju vairāk manipulē Hamleta māte, viņa to dara arī lugā, bet operā tas izpaužas spēcīgāk. Ofēlijas nāvi operā pavada visskaistākā mūzika, tā nemaz nav skumja – es pat gribētu teikt, ka tā ir laimes pilna mūzika. Ofēlija jūtas tā, it kā viņa beidzot būtu atbrīvojusies no spiediena, kas pret viņu tika izdarīts.
Kuras varones rakstura nianses iestudējumā Parīzē vēlējās izcelt režisors Kšištofs Varlikovskis?
Viņš vēlējās, lai Ofēlija saglabātu gaismu sevī, lai viņa vienmēr to izstarotu. Kšištofs uzsvēra: ja Ofēlija pārāk agri sāks justies un uzvesties traģiski, skatītāji tik ļoti nenovērtēs viņas stāvokļa traģiskumu un nāvi. Viņš man allaž atgādināja, lai es saglabāju savu laimīgo skatienu, smaidu, lai uzturu cerību dzīvu, jo viņai ir šī pastāvīgā cerība. Operā Ofēlija ir cerību pilna, viņa gaida, ka Hamlets viņai beidzot pievērsīs uzmanību. Ofēlija tic, ka Hamlets viņu mīl. Pat tad, kad Ofēlija mirst, viņa domā, ka Hamlets viņu mīl. Ofēlija to visu laiku atceras, viņai ir svarīgi saglabāt šo domu.
Vai Hamlets viņu mīl?
Jā, es tā domāju. Taču naids, kas Hamletu ir pārņēmis, vēlme atriebties un apsēstība aptumšo viņa prātu un viņš nespēj domāt ne par ko citu, tāpēc Hamlets atstāj Ofēliju novārtā – līdz brīdim, kad jau ir par vēlu.
Kā jūtaties, uzstājoties kopā ar Ludoviku Tezjē?
Viņš ir lielisks. Operas sākumā ir mūsu duets, varoņi nodibina attiecības. Es redzu, ka Ludoviks uz skatuves patiešām cieš kā Hamlets. Viņā es saskatu visus Hamleta pārdzīvojumus, jo Ludoviks ir caurspīdīgs gan sejā, gan balsī. Viņš ir vislabākais dziedātājs pasaulē. Es viņu mīlu un apbrīnoju.
- Baritons Ludoviks Tezjē, Hamlets
Vai Ambruāza Tomā Hamleta titulvaroni var kaut daļēji uzskatīt par francūzi? Ar ko viņš atšķiras no klasiskā Šekspīra Hamleta?
Galvenā atšķirība ir tā, ka operas beigās Hamlets nemirst, bet viss, kas operas sižetā notiek līdz šim dīvainajam brīdim, ir diezgan tuvu lugas oriģinālam. Skaidrs, ka operā ir daudz mazāk teksta nekā lugā, to visu nebūtu iespējams iekļaut vienā vakarā. Kopumā operas varonis ir gandrīz tāds pats kā Šekspīram. Hamlets ir tulkots teju visās valodās, un katrā valodā Hamlets paliek Hamlets. Tas ir universāls stāsts par psiholoģiju, attiecībām ģimenē un politiku.
Ar ko šis varonis jums ir interesants?
Es iepazinos ar Hamletu septiņu gadu vecumā, kad televīzijā noskatījos Karaliskā Šekspīra teātra izrādes ierakstu. Tā bija iestudējuma angļu versija, toreiz es gandrīz nesapratu vārdus, taču mani apbūra Hamleta valodas muzikālais plūdums un visi varoņi, tāpēc man, atceroties šo bērnības mirkli, tas vienmēr ir izaicinājums – pašam iejusties tik skaistā lomā, ko loloju kopš agra vecuma. Hamlets ir tēls, kas ir jājūt ar visu ķermeni, dvēseli un balsi, tikai tad viņu pa īstam var nospēlēt un nodziedāt. Atveidojot viņu, man ir jāatrod daudz jaunu krāsu, jo pārsvarā tagad dziedu Verdi repertuāru. Hamletā ir gan jāčukst, gan skaisti jādzied, gan skaļi jākliedz – tas ir pamatīgs pārbaudījums operas balsij, kas manā gadījumā ir veidojusies bel canto stilistikā. Man ir bijuši nepieciešami vairāki gadi, lai es iemācītos kliegt uz skatuves, netraumējot savu balsi. Ceru, ka arī pēc kliegšanas Hamletā varēšu dziedāt vēl ilgus gadus. Hamleta lomas izpildītājam ir jābūt apveltītam ar visām šīm īpašībām. Ambruāza Tomā opera ir piecu cēlienu piedzīvojums, kas ir ilgs un nogurdinošs.
Jūs visu laiku esat uz skatuves!
Jā, izņemot Ofēlijas neprāta ainu. Es izbaudu iespēju spēlēt un dziedāt. Starp mums runājot – vai pasaulē ir labāka vieta par skatuvi? Neesmu īsti pārliecināts.
Kāda bija jūsu sadarbība ar režisoru Kšištofu Varlikovski jauniestudējuma veidošanā?
Kšištofs Varlikovskis ir ļoti īpašs. Viņš ir viens no labākajiem režisoriem. Punkts! Es to nesaku tāpēc, ka strādājam kopā, turklāt es nemaz nezinu, kad mēs ar viņu sadarbosimies nākamreiz. Mēs iepazināmies, kad 2017. gada rudenī tepat Bastīlijas operā gatavojām Verdi Dona Karlosa franču versijas pirmizrādi. Jau toreiz sev atklāju šo unikālo cilvēku, kurš, ieskatoties acīs, lasa tavu dvēseli. Viņš tevi perfekti saprot, un viņš perfekti saprot tēlus. Kšištofs Varlikovskis vienmēr iet dziļumā, un tas ir tik fascinējoši, jo veids, kā viņš lasa partitūru, atklāj no jauna arī pašu partitūru – viņš atrod un izceļ tajā kaut ko pilnīgi svaigu, kas īstenībā tur ir rakstīts. Kšištofs neko neizdomā, bet ierauga to, ko pirms viņa neviens nav pamanījis.
Baritons Ludoviks Tezjē (no kreisās) un režisors Kšištofs Varlikovskis operas Hamlets mēģinājumā. Foto – Elēna Bauere
Ko Hamlets mums nozīmē šodien? Kāpēc mums ir jālasa šī luga, jāskatās šī izrāde gan uz drāmas, gan uz operas teātra skatuves?
Hamlets ir viens no pasaules kultūras – īstās kultūras, klasiskās kultūras – pīlāriem, tāpēc tas kļūst jo īpaši svarīgs šajā vardarbības laikā, kad cilvēki aizmirst savu sirdi, zaudē veselo saprātu. Viņi ir pārņemti ar viedtālruni, internetu, politiku un ko tik vēl ne. Tik monumentāls un vienlaikus iejūtīgs darbs kā Hamlets spēj piepildīt sirdi. Tas katram atklāj neticami daudz par sevi pašu – esot skatītāju zālē, jūs jūtat, ka tas uzrunā tieši jūsu dvēseli, tas iedarbojas uz jūsu ķermeni. Hamletā nav nekā īpaša, izņemot to, ka tas ir arī jūsu stāsts. To skatoties, kādā brīdī jebkurš var iesaukties – es to zinu, es to esmu piedzīvojis! Cerams, ne jau visu, citādi esat iekūlies lielās nepatikšanās, bet atsevišķas stāsta epizodes katram no mums šķiet personiski pazīstamas un tāpēc aizkustinošas.
Mūsdienās, kad cilvēki zaudē dvēseli asiņainās spēlēs, ir svarīgi atnākt uz teātri un pavadīt laiku klusumā, noskatoties izrādi – šo vai jebkuru citu. Es nedomāju, ka kultūra izglābs pasauli, bet iespējams, ja cilvēkiem dzīvē būtu vairāk kultūras iespaidu, pasaulē būtu mazāk vardarbības un pārpratumu. Ja kāds mīl kultūru, iespējams, viņš mīlēs arī sava ienaidnieka kultūru. Būtu fantastiski, ja šī sajūta būtu abpusēja. Tas ir visefektīvākais veids, kā cilvēkiem saprast citam citu. Tas satuvina daudz labāk nekā futbols. Es zinu, par ko runāju, jo esmu no Marseļas un mīlu futbolu. Kultūra mums palīdz dalīties savā bagātībā un novērtēt citam citu. Tāds ir mans nelielais vēstījums.
Hamlets
Diriģents Pjērs Dimuso, režisors Kšištofs Varlikovskis
Parīzes Bastīlijas operā 2., 5. un 9. aprīlī
operadeparis.fr