Pusbalsi dziedāt es nemāku. Man nav svarīgi, kur es uzstājos, – vai tā būtu vislielākā skatuve vai omulīgs krodziņš, es to vienmēr daru ar baudu un pilnu atdevi – atzīst vairāku paaudžu iemīļotais dziedātājs Viktors Lapčenoks. Šo savu māksliniecisko kredo viņš ierakstījis pat savā mājaslapā. Pirms gada, reiz viens pats ar ierakstītu pavadījumu dziedādams kādā kafejnīcā un ar publiku padaloties atmiņās, kā sācis dziedāt 1971. gadā, viņš pēkšņi atskārtis: "Es taču esmu uz skatuves jau 45 gadus!" Pirmdien, 16. janvārī, mākslinieks svinēs 70. dzimšanas dienu. Februāra sākumā notiks jubilejas koncerti.
Mūsu sarunu mazā veikalā kafejnīcā uz brīdi impulsīvā sirsnībā pārtrauc kāds krieviski runājošs apmeklētājs. Ieraudzījis mākslinieku, viņš piesteidzas klāt, lai paspiestu viņam roku. "Pilnīgi nepazīstams cilvēks," čukstus nosaka Viktors Lapčenoks. Viņa jubilejas koncertu uzmanības centrā būs vecās labās Raimonda Paula zelta fonda dziesmas. Dziedātājs saka – to pietiktu vismaz trim programmām.
Jubilejas koncertu lampu drudzis jau sācies?
Satraukums jau ir. Gribas ātrāk sākt mēģināt. Man ir kolosāls aranžētājs Raimonds Macats un viņa mūziķu grupa – cepuri nost! Visām dziesmām būs jaunas krāsas: noskaņa paliek, taču pavadījums ir modernāks.
Jums būs jau cits Pauls, līdzīgi kā Ralfam Eilandam ar Latvijas Radio bigbendu, kuri pārsteidza ar Maestro dziesmām neierastos ritmos – līdz Jamaikas regejam.
Savā laikā mēs Modo arī mēģinājām Paulu dziedāt uz regeja šniti. Protams, ne jau īstais dienvidnieku regejs vai soulmūzika, jo nav iespējams nodziedāt tā, kā to dara melnādainie. Pat visvienkāršāko dziesmu viņi izpilda pavisam citādi, brīvāk, jo viņi jau piedzimst ar ritmisko dziedāšanu. Bija mums viena programma ar Stīvija Vondera repertuāra dziesmām, jo Paulam ienāca prātā kārtējais eksperiments. Veselu daļu dziedājām angļu valodā. Līdz šim laikam nesaprotu, kā Raimondam 70. gados izdevās dabūt to cauri instancēm. Pret viņu bija cita attieksme, un, ja viņš kaut ko izdomāja, vienmēr dabūja cauri. Tajos laikos dziedāt angļu valodā – vai dieviņ tētiņ! Bet viņam atļāva.
Koncertos dziedāsiet tikai viens pats vai varam gaidīt arī kādu duetu?
Padziedāsim arī kopā ar Aiju Vītoliņu. Esam dažas reizes lielajos koncertos pamēģinājuši. Viņa ir laba dziedātāja, viņai ir laba gaume.
Skaitlis "70" jūs biedē?
Nē, ko tur baidīties. Katram tur, augšā, ir ierakstīti viņa gadi un tā diena, no kuras neizbēgsi. Paskatieties, cik jaunu cilvēku tagad mirst: gan no slimībām, gan nelaimes gadījumos, nemaz nerunājot par narkotikām un dzeršanu. Mans klasesbiedrs 30 gadu vecumā atnāca mājās, apsēdās pie televizora un tā arī palika.
Man galvenais – lai skan balss un lai cilvēkiem patīk, ko es daru uz skatuves. Protams, nav tā kā agrāk, bet nav svarīgi, vai tev ir sirmi mati vai iesirmi. Man šausmīgi krīt uz nerviem Tramps. Viņam noteikti ir sirmi mati, bet viņš tos krāso rudus. Izskatās pēc spoka. Nu kāpēc vīrietim jākautrējas no sirmiem matiem?! Slavenajam krievu operdziedātājam Dmitrijam Hvorostovskim jau jaunībā bija sirmi mati. Skaisti!
Galvenais ir – kā tu dziedi. Redzēju, kā Tonijs Benets dziedāja kopā ar Lēdiju Gāgu. Viņa vienmēr tāda padulla, un viņš tāds mierīgs vīrs, sirmu galvu. Viņiem tik forši sanāca! Viņa tā pārvērtās un pielāgojās viņam – solīda un, izrādās, var arī smuki nodziedāt. Vīrietis netaisīs nez cik plastisko operāciju kā Alla Pugačova un Ludmila Gurčenko. Kā man krīt uz nerviem, ka sievietes taisa mākslīgās lielās krūtis! Vai viņas sevi redz no malas?! Šausmīgi. Labāk ir piekopt normālu dzīvesveidu.
Koncertējat regulāri vai saņematies par godu jubilejai?
Visu laiku. Nevaru iedomāties, kā es varētu iztikt ar savu 140 eiro pensiju. Sievas māsai gan draud vēl mazāka pensija, lai gan viņa nostrādājusi visu mūžu un bijusi galvenā agronome. 90. gados likvidēja filharmoniju un pirms tam visus ansambļus, kuri darbojās pārsvarā pie kolhoziem. Pēdējais ansamblis, kurā dziedāju, bija Inversija. Mēs bijām kolhozā Devītais maijs. Tas bija kolhozs miljonārs. Ja ko vajadzēja, tikai aizgāju pie priekšsēdētāja Saltā. Viņš teica: nekādu problēmu. Taču jau 80. gadu vidū sākās kolhozu un rūpnīcu sabrukums.
Man nebija kur strādāt. Es taču varu tikai dziedāt, neko citu strādāt nemāku. Krogi vēl nebija tā attīstījušies, lai tur spēlētu mūziķi. Daži it kā bija. Aizeju pie saimnieka: gribat klusinātu mūziku divatā ar pianistu? Jā, kāpēc ne? Četras stundas jāspēlē, par to piedāvāja tikai 40 latu. Arī padomju laikā restorānu mūziķu algas, ko maksāja REKA – Rīgas Estrādes koncertu apvienība –, bija smieklīgi mazas, taču viņi pelnīja t. s. tējas naudas. Pēc tam viss mainījās. Cilvēki arī nevarēja atļauties aicināt uzstāties privātos pasākumos. Tikai lai nezaudētu formu, kādu laiku dziedāju Krasta ielas Lido pie Ķirsona. Turpat dziedāja Žoržs Siksna. Taisījām mazas grupiņas, kuras paši saucām par aģitbrigādēm, un braukājām ar koncertiem pa Latvijas kultūras namiem. Dažreiz aicinājām arī kādu aktieri. Tā izvilkām grūtos laikus.
Un tagad?
Tagad ir nesalīdzināmi labāk, nedrīkst žēloties. Dabiski, gribas uztaisīt kaut ko lielāku, taču var tikai trīs vai četrus koncertus. Visiem liekas, ka kultūra – tas ir šausmīgi vienkārši, nu kas tad tur – aiziet un nodzied! Daudzi nenojauš, kāds darbs tur ir ieguldīts. Kaut vai lai saplānotu programmu.
Veselība turas?
Brīžiem liekas, ka cilvēkus speciāli sabaida ar gripām un citiem vīrusiem un zāļu industrija tik pelna miljardus. Lūk, tā atradusi burvju zālītes, kas momentā izārstēs. Potītes, vakcinācija. Tā var būt taktika, lai nopelnītu naudu. Sievietes iet pie ārsta, pat ja jūtas labi. Nepārtraukti mēra asinsspiedienu. Vīrieša daba ir citāda. Kamēr tev neiedod ar āmuru pa galvu, tu nedabūsi vīrieti pie daktera. Ja sāc iet, kādu vainu vienmēr atradīs. Es nerunāju par zobārstu vai traumu, lūzumu. Mihails Zadornovs televīzijas šovā teica: mani dārgie, par jūsu naudu dakteri jums atklās tādas slimības, kādas jums pat sapņos nav rādījušās. Zelta vārdi! Bet, ja ir problēma, tā ir jārisina.
Ko darāt, lai saglabātu tik lielisku vokālo un fizisko formu?
Lai katrs jaunais var turēt līdzi! Neko speciāli nedaru. Man Dieviņš pieskāries ar pirkstu – iedevis balsi. Varbūt laikus beidzu cīnīties ar zaļo pūķi: nedzeru nu jau vairāk nekā 30 gadu. Jaunībā diezgan intensīvi nodarbojos ar sportu: 14 gadu nospēlēju basketbolu. Es taču tieši no basketbola laukuma nonācu uz filharmonijas skatuves, stīvs kā stabs. Tolaik vēl nepīpēju. Izklausās smieklīgi, bet, kad sāku dziedāt, tad gan sāku pīpēt. Vislielākais cirks bija, kā atmetu pīpēšanu. Nevienam neko neteicu, nezvērēju. Vienkārši man bija problēmas ar lielo narkozi. Pēc operācijas pat prātā vairs neienāca pīpēt. Vienkārši bija tāda sajūta, it kā nekad vispār to nebūtu darījis. Piecus gadus nepīpēju, bet nu atkal esmu atsācis. Vēlu naktīs braukāju no ballēm, kurās dziedāju, un gadījās, ka mašīnā bija aizķērusies viena paciņa.
Kad vēl dzīvojām Zolitūdē, visriņķī bija dažādi baseini. Bieži vedu bērnus un pats arī papeldēju Ķīpsalas peldbaseinā. Mums bija abonements, un ar mašīnu varēja aizbraukt septiņās minūtēs. Tolaik vēl divreiz nedēļā gāju uz basketbola treniņiem. Notrenējos līdz 55 gadu vecumam. Bija kolosāla sajūta un elpa, lai gan tolaik arī pīpēju! Nopietnus mačus gan spēlējām tikai Mākslas dienās. Bērni tagad ir izauguši, un esmu pārvācies uz Garkalni.
Kā sapratāties ar Raimondu Paulu? Viņš bija pret jums, mūziķiem, šerps priekšnieks?
Atceros, Modo laikā visi mūziķi ļoti cienīja Raimondu Paulu un vienmēr ieklausījās, ko viņš teica. Taču Raimonds arī ieklausījās citu idejās. Viņš bija eksperimentētājs. Viņam patika eksperimentēt ar jauniem solistiem un mūziķiem. Ja viņi kaut ko ieteica, Raimonds nekad neteica: nē, spēlēsim tikai tā, kā esmu iedomājies! Viņš vienmēr bija gatavs pamēģināt, pamainīt ritmu. Pēc koncertiem klausījāmies savus ierakstus. Ierakstījām magnetofonā arī mēģinājumus. Pēc tam salīdzinājām, kurš variants labāk der attiecīgajai dziesmai. Diktators viņš bija tikai vienā ziņā: lai pirms koncerta nebūtu nekādas dzeršanas. Pēc koncertiem – jā, lūdzu, dzeriet, kaut vai lai ragi dūņās. Taču otrā dienā jābūt tādā formā, lai nospēlētu koncertu tā, kā tas ir paredzēts. Mēs vēl bijām jauni. Visiem bija veselība un enerģija, un mums visiem patika tas, ko mēs darījām. Tagad ir jaunvārds "draivs". Mēs gājām uz skatuves tādā draivā! Uhhh!
Tagad nav?
Laikam Dieviņš man ir pieskāries ne tikai ar vienu pirkstu, jo atdziedāt dziesmas es nemāku. Vienalga, vai uzstājos pavisam mazā zālē vai krodziņā tikai ar pianistu, dziedāt pusbalsī un bez atdeves nevaru. Tas man ir gēnos. Varbūt tāpēc, ka mani vecāki nāk no laukiem un lauku darbi ir grūti?
Bet ja dziesma tomēr nepatīk?
Tolaik visas dziesmas bija foršas.
Kur ir interpretācijas atslēga?
Jādzied ar dvēseli, ar sirdi. Ar prātu dzied tikai notis. Lai atklātu domu un radītu noskaņu, ir vajadzīga sirds un dvēsele. Un labs teksts.
Varat nosaukt vienu vai dažas visiemīļotākās dziesmas?
Visi to jautā, bet tādu man nav. Visās ir ielikts kaut kas tāds no sevis. Domājot, ko nodziedāt jubilejas koncertā, klausījos vecās dziesmas – tik forši skan! Gribētos nodziedāt tik daudzas. Pietiktu trim vai četrām programmām.
Jāatstāj koncerta piedevām. Kārtīgi, ar uzviju.
Tā mēs parasti darām.
Kāpēc Toms Džonss ir jūsu visapbrīnotākais dziedātājs?
Tas ir fantastiski, ar kādu atdevi viņš dzied. Toma Džonsa koncertā 2008. gadā, arī vēlāk koncertā, kuru viņš sniedza Anglijas karalienei un viņas svītai, man likās, ka viņam skan tāpat kā 70. gados. Sirmu galvu, bet tāds draivs! No viņa staro tāda labsirdīga enerģija. Nožēloju, ka netiku uz viņa koncertu 2014. gada vasarā Rīgā. Kad viņu pirmoreiz dzirdēju, domāju: kas es tāds esmu? Nulle, salīdzinot ar viņu. Tāpēc mani bija šausmīgi grūti dabūt pie dziedāšanas. Pēc tam man palēnām nāca atklāsme: es vienalga nebūšu ne Toms Džonss, ne Stīvijs Vonders.
Es esmu latvietis un pārsvarā dziedu latviešu publikai. Braukājām arī pa Krieviju, bet tur arī bija tas pats stils. Pat vēl švakāks – Josifa Kobzona un Muslima Magomajeva garā. Labie ansambļi? Laikā, kad padomju ideoloģija cīnījās pret rokenrolu, pagrīdē darbojās Pits Andersons. Viņš pat dabūja aizbraukt un kādu laiku dzīvot Igaunijā. Toms Džonss bija viens no Padomu Savienībā atļautajiem dziedātājiem. Jaunībā vienkārši pats sev biju samācījies vienu viņa dziesmu, uz ģitāras spēlēdams akordiņus. Tieši pateicoties tai, mani 1971. gadā Raimonds Pauls paņēma Rīgas estrādes orķestrī. Viņš piezvanīja: "Te Pauls!" Rokas man tā nosvīda, ka knapi varēju noturēt klausuli. "Klausies, man te Fedja par jums teica…" Man tā noveicās ar dziedātāja karjeru! Zinu, ka Norai Bumbierei nācās piedalīties visvisādos konkursos.
Ja Toma Džonsa karjera būtu aizritējusi Latvijā, viņam arī pensija droši vien būtu 140 eiro?
Viņš var apbraukāt visu pasauli, jo nemainīgās vērtības paliek un viņu pazīst visur. Mums ir mazs tirgus, un cilvēkiem nav tik daudz naudas, lai samaksātu par normālu programmu. Koncertā lauku kultūras namā ir labi, ja atnāk 200 cilvēku, bet man uz skatuves – desmit mūziķu.
Vēl arvien turpināt vērtēt Muzikālās bankas solistus un dziesmas?
Nē. Sen jau esmu teicis, ka tā ir gaumes lieta. Ja cilvēks normāli dzied, kā es varu novērtēt un pateikt, kurš ir labāks? Katram ir savs stiliņš, sava pieeja, attieksme. Vienīgi tad, ja netīri dzied, tas ir bezcerīgi.
Dziesmas novērtēt taču varat?
Tā arī ir gaumes lieta. Esmu pieradis pie meldiņiem. Sāku domāt, johaidī ar ārā, – Bēthovens, Mocarts, Čaikovskis, Šūberts. Visi, kuri rakstījuši dziedātājiem. Tie taču ir šlāgeri! Paskatieties, ko klasiskie dziedātāji ar simfonisko orķestri koncerta beigās dzied? Tikai vecās dziesmas. Lučāno Pavaroti – ko viņš dziedāja? Vecos šlāgerus! Mums šlāgeris nez kāpēc saistās tikai ar Vāciju. Manuprāt, šlāgeris ir tas, kas uzreiz tev ielec galvas magnetofoniņā un tur paliek. Tāpēc, ka tas ir vienkāršs, saprotams un, galvenais, ar melodiju. Ar labiem tekstiem un pavadījumu. Kas mums tagad ar komponistiem darās? Palicis ir tikai Raimonds Pauls. Estrādei raksta tikai ansambļu mūziķi, sākot ar kantrimūzikas grupām. Paši raksta gan tekstus, gan mūziku, un, kā sanāk, tā sanāk. Raimondam Paulam visas dziesmas ir melodiskas, un tāpēc cilvēki vēl tagad tās atceras.
Jubilejas koncertos dziedāsiet tikai Raimondu Paulu?
Nē. Programmā būs bloks ar Zigmara Liepiņa dziesmām. Pēc Raimonda viņš pārņēma Modo vadību un sarakstīja diezgan daudz labu dziesmu. Viņam ir cits, savs stils.
Vai esat atvērts arī kādai pilnīgi jaunai, nedzirdētai melodijai?
Jau pirms laba laika runāju ar Zigmaru. Aizgāju pie viņa vēl uz Radio SWH: "Zini, gribētos kādu jaunu dziesmu." Viņš man atteica: "Viktor, piedod, bet es jūtu, ka mani velk uz lielām formām. Mirdza (Zīvere – I. L.) skrien pakaļ raudādama: "Vēl es varu padziedāt, uzraksti!" Bet man nerakstās." Raimondam Paulam pat neprasīju. Viņš man tik daudz zelta dziesmu jau ir sarakstījis! Cilvēks nevar visu mūžu rakstīt kā Modo laikā – divas programmas gadā. Ja viņam kaut kas ir prātā, viņš pats piezvana.
Vai kāda no jaunajām Latvijas balsīm spēj jūs uzrunāt, saviļņot?
Man patīk, kā dzied Daumants Kalniņš un Andris Ērglis. Visas meitenes, šķiet, dzied vienā līdzīgā balss tembrā. Tu ieslēdz radio un nevari atšķirt. Kad dziedāja Margarita Vilcāne, Nora Bumbiere, Aija Kukule un Mirdza Zīvere, uzreiz varēja pateikt, kas dzied.
Jūsu balss cienītāji aktīvi liek sevi manīt?
Bija pat fanu klubs, kādus trīs gadus braukāja ar džipiem, uz kuriem bija mana bilde. Tagad kļuvis klusāks. Viņi man izstāstīja, ka ārzemēs ievērojuši dāmu apakšveļas firmu Victoria’s Secret. Paga, bet mums taču arī ir Viktors! Un tā tapa klubs. Viņi sāka ražot un tirgot vīriešu apakšbikses – Viktora noslēpums. Labā kvalitātē. Cilvēki tās pirka dāvanām.
Kāda jums ir sajūta – Latvijā pašlaik viss iet uz augšu?
Ir divējādas sajūtas. Brīžiem it kā viss sāk normalizēties, un tad atkal atkrīt atpakaļ. Tad atkal sāk runāt, ka dzīvojam tikai no Eiropas naudas. Televīzijā rāda tikai šovus. Vienā programmā rāda, kā pusdienas vārīt, otrā. Par nopietnām lietām cilvēki nerunā. Laikam nav ko teikt?
Vairāk gremdējaties atmiņās vai skatāties uz priekšu?
Nāk tas vecums, kad lielus plānus vairs netaisu. Esmu no tiem, kam vajag kādu, kas drusciņ pastumj.
Ikdienā liekat lietā arī savas zelta rokas?
Man diemžēl nebija zelta roku. Tikai gadu pirms armijas pastrādāju par frēzētāju rūpnīcā. Tur bija dažādi meistari: atslēdznieki, virpotāji. Vecie frēzētāji ar pabiezām brillēm strādāja bez nevienas liekas kustības. Visi gāja pie vecajiem meistariem, jo viņi visu izdarīja ideāli. Lūk, tiem ir zelta rokas. Man patīk vērot automehāniķus – cik precīzas un mērķtiecīgas ir viņu kustības. Man patīk skatīties, kā strādā kārtīgi meistari un ja jūti, ka tā ir viņu īstā vieta.
Es centos izdarīt savu darbu labi, taču jutu – kaut kas nav mans. Kad mani par solistu paņēma Raimonds Pauls, beidzot jutu, ka tas ir mans, ka esmu savā laivā. Man patika viss – mēģinājumu process, izbraucieni, tikšanās gan ar vienkāršiem cilvēkiem, gan lieliem kungiem. Ar visiem atradu kopēju sarunu tematu. Man patīk balādes, bet varu arī nodziedāt Resno Minnu. Katram ir jābūt savā vietā – tas ir galvenais.
Kur jūs var dzirdēt ikdienā?
Mūzikas klubiņos, kafejnīcās. Pastāvīgas vietas nav. Sekojiet reklāmai! Viss ir internetā, un tie, kuri grib, atrod. Elementāri.
Viktors Lapčenoks
70 gadu jubilejas koncerti
Latgales vēstniecībā Gors 3.II plkst. 19
Vidzemes koncertzālē Cēsis 4.II plkst. 19
Dailes teātra Lielajā zālē 5., 6.II plkst. 19
Liepājas Olimpiskajā centrā 11.II plkst. 17
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 10–40
prieks
hehehe *Latvija*
Ēriks Z.Skujiņam