Tolaik aktīvie mūziķi ar dziesmām sēja tautā brīvības alkas, uzmundrinot un aicinot apzināties savu nacionālo identitāti. Pakāpeniski arī cenzūra piekāpās, ļaujot arvien vairāk: grupām Pērkons, Jumprava, Zodiaks, Remix, Zig Zag, Inokentijs Mārpls tās bija atsevišķas dziesmas, kas tieši vai netieši (ar zemtekstiem) runāja par nacionālo atmodu, bet dzejniecei Mārai Zālītei un komponistam Zigmaram Liepiņam, rakstot šo lielformāta darbu – rokoperu Lāčplēsis –, vēl neesot bijis skaidrs, vai to izdosies realizēt kā vērienīgu uzvedumu, kaut Andreja Pumpura eposs bija iekļauts arī padomju Latvijas skolu literatūras obligātajā programmā. Rokoperas pirmais uzvedums notika, atzīmējot eposa simt gadu jubileju. Arī šīgada uzvedumam Lielvārdē, kas notiek pēc Ogres novada pašvaldības iniciatīvas, var pievilkt jubilejas skaitļus – eposam 135 gadi, bet rokoperai attiecīgi trīsdesmit pieci. Toreiz, kad notikusi caurskatīšana un pieņemšana, kurā lemts, vai atļaut to rādīt, biļetes uz vairākiem desmitiem Lāčplēša izrāžu Sporta manēžā jau bijušas izpirktas un to atcelšana varētu izraisīt nemierus. Grautiņš pēc Pērkona koncerta Ogrē 1985. gadā jau bija noticis, un var tikai iztēloties, kas sāktos parkā Maskavas forštatē manēžas priekšā, ja turp ierastos satracinātu cilvēku tūkstoši ar auseklīša nozīmīti pie krūts, bet rokopera tomēr nenotiktu.
Pūt, vējiņi! un karogs
Gatavojoties šīgada uzvedumam, autori atceras, ka tolaik tika lūgts pamainīt negatīvos tēlus atveidojošo skatuves mākslinieku garderobi, atsakoties no padomju okupācijas režīmu pārāk atgādinošajām "furaškām". Pirmajā izrādē piekāpušies, bet vēlāk jau atkal viss bijis savās vietās. Par tradīciju kopš pirmizrādes kļuvusi arī spēlēšanās ar Latvijas brīvvalsts sarkanbaltsarkanā karoga krāsām. Kad Kangara atveidotājs Imants Vanzovičs novilcis un izklājis uz skatuves savu sarkano apmetni, Zigfrīds Muktupāvels, kurš bija Līkcepure, tā vidū sācis izkārtot baltos ziedus, ko izlasījis no saņemtajiem pušķiem, pievienojušies arī pārējie, un skatuves priekšā veidojies sarkanbaltsarkanais karogs, kas tolaik vēl nav bijis akceptēts kā publiski izrādāms. Par rituālu kļuvusi arī dziesmas Pūt, vējiņi! dziedāšana varenā korī pēc izrādēm, skatītājiem stāvot kājās.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 14. aprīļa, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!