Valda Zilvera Zvanu spēles tāpat kā Georga Pelēča kompozīcija Papardes zieds ir tapušas speciāli Kokļu mūzikas festivālam Gaismas ceļā, kas ieskandināja adventi ar programmu Pēdas sniegā Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē un turpināsies ar koncertu Ziemas svētki 7. decembrī Cesvaines vidusskolā. Festivālā kopā muzicē līdz šim vislielākais dalībnieku skaits – 400 koklētāju no dažādiem Latvijas novadiem – un skan tikai latviešu komponistu oriģinālmūzika un aranžējumi.
Modernisms koklēm
Valdis Zilveris ir viens no koklei visuzticīgākajiem autoriem. Jau daudzus gadus viņš turpina meklēt jaunas kokļu izteiksmības iespējas. Zvanu spēles – četrdaļīgs cikls gandrīz simfonijas apjomā kokļu orķestrim, mazajiem un lielajiem zvaniem un vibrofonam – kārtējo reizi tapis pēc koklētājas, ansambļa Altera veritas mūziķes Ievas Mežgailes uzaicinājuma. "Es kokli izjūtu kā ļoti maģisku instrumentu. Šo burvību rada stīgu vibrācija. Mani piesaista kokles skanējuma un spēles tehnikas psihofizioloģiskā iedarbība. Ļoti patīk meklēt jaunus spēles paņēmienus un skanējumus," komponists teic, ka patīk koklēm rakstīt tieši moderno mūziku, tostarp atonālu, un priecājas, ka ansamblis Altera veritas tieši to no viņa arvien gaidījis. "Nekad nebiju domājis, ka rakstīšu koklēm, bet biju laimīgs, ka man izveidojās sadarbība ar ansambli Altera veritas, kas spēlēja moderno mūziku. Es viņiem rakstīju eksperimentālus skaņdarbus mūsdienu kompozīcijas tehnikās. Reiz pat izdomāju jaunu kokles spēles legato veidu. Mūzikas instrumentu veikalā brīnījās, kāpēc es vairumā pērku stīgu instrumentu lociņus. Par laimi, viņi nezināja, ka tos salauzīšu, lai izmantotu tikai sarus."
Interesantajam Altera veritas sastāvam – kokles, flauta un akordeons – radītos astoņus lielos opusus Valdis Zilveris uzskata par vislabāko, ko radījis kamermūzikā. "Tās ir pilnīgi jaunas krāsas, un Altera veritas uzstāšanās ārzemēs parādīja, ka mēs ar koklēm varam pārsteigt pasauli. Man ir prieks, ka viņi ārzemēs tik daudz spēlēja manas Paganinissimo (variācijas par Paganīni tēmu), ka es pat ieguvu autortiesību bezgalības balvu par visvairāk izpildīto skaņdarbu. Man pašam ļoti tuvs ir darbs, kura pamatā izmantoju Johana Sebastiāna Baha slaveno ērģeļtokātu un fūgu re minorā. Mani nodarbināja jautājums, kā Bahs būtu šo skaņdarbu komponējis mūsdienās – no klasteriem un sonoristikas līdz džeza harmoniju secībām, kuras var atrast pašā Baha mūzikā."
Sakrālais vilnis
Par zvaniem, to specifiku, dažādajām skaņu frekvencēm un to, kā zvani iedarbojas uz cilvēku psihofizioloģiju, Valdis Zilveris sācis interesēties jau tad, kad Mūzikas akadēmijā mācījies pie sava skolotāja komponista Paula Dambja. "Viņš mani mudināja paanalizēt un paklausīties, kā skan Tibetas zvani, cik ļoti maģiski tie ir un ar kādu filozofiju tie saistīti. Viņš pievērsa manu uzmanību Vestminsteras abatijas zvaniem – būtībā spilgtam minimālistiskās mūzikas piemēram. Londonā stāvēju pie Vestminsteras abatijas un pavērtu muti pusstundu klausījos, kā šie zvani skan. Ir pierādīts, ka baznīcas zvani attīra apkārtējo telpu, gaisu un harmonizē cilvēku vidi." Zvani pavada cilvēka dzīvi no svētdienas dievkalpojumu zvaniem līdz mūža atvadu zvaniem. Zilveris lasījis, ka, cilvēkam aizejot no šīs pasaules, pēdējā pazūd dzirde: mirušie varot dzirdēt savus bēru zvanus.
Visu rakstu lasiet laikraksta Diena pirmdienas, 2. decembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
?