Bavārijas Valsts opera – tāpat kā citi sevi un savu publiku cienoši Eiropas teātri – krīzes apstākļos neatkāpjas no plānotā pirmizrāžu grafika un turpina gatavot jauniestudējumus. Svētdien, 21. martā, plkst. 16.30 pēc Latvijas laika Bavārijas Valsts operas mājaslapā tiks pārraidīta Riharda Štrausa Rožu kavaliera pirmizrāde, ko iestudējis diriģents Vladimirs Jurovskis un režisors Berijs Koskis.
Feldmaršalienes lomā debitēs vācu soprāns Marlisa Pētersena, kura ilgus gadus Rožu kavalierī dziedājusi Sofijas lomu. Oktaviānu pirmo reizi atveidos amerikāņu mecosoprāns Samanta Henkija. Baronu Oksu tēlos vācu bass Kristofs Fišesers, Sofiju – kirgīzu soprāns Katarina Konradi.
Laiks atsvaidzināties
Jau vēsturiski Rožu kavalierim, kas šogad svin 110 gadu jubileju, ir īpaša loma Vācijas un Austrijas teātru repertuārā. Ekstravagantā, fascinējoši pārgalvīgā austrāliešu režisora, Berlīnes Komiskās operas intendanta Berija Koska jauniestudējums Bavārijas Valsts operas afišā aizstās klasisko Oto Šenka izrādi, kura Minhenē ir spēlēta kopš 1972. gada.
Bavārijas Valsts operas intendants Nikolauss Bahlers saka: "Rožu kavalieris – tāpat kā gandrīz visas Riharda Štrausa operas – ir cieši saistīts ar Minheni, lai gan tā pasaules pirmizrāde 1911. gadā notika nevis šeit, bet Drēzdenē. Kopā ar Oto Šenka izrādi esam pavadījuši gandrīz piecdesmit gadu, caur to ir izgājušas vairākas dziedātāju, diriģentu un klausītāju paaudzes. Esmu sev teicis: es nevēlos atstāt savu amatu, nepiedāvādams Rožu kavaliera jauniestudējumu. Mūsu pienākums ir izteikties par klasikas darbiem un parādīt, kā mēs tos uzlūkojam šodien." Pašlaik rit Nikolausa Bahlera pēdējā sezona Minhenē, un viņš tur savu vārdu – 21. martā publikas vērtējumam tiešsaistē tiks nodota jauna Štrausa komēdijas interpretācija (pirmizrāde notiks bez skatītāju klātbūtnes zālē).
Viņa domu videointervijā neilgi pirms Rožu kavaliera pirmizrādes turpina Berijs Koskis: "Mums ir ne tikai jāatjauno repertuārs, bet arī jārada jauni stimuli, jāiepazīstina ar jauniem dziedātājiem, jānāk klajā ar svaigu muzikālo un teatrālo lasījumu. Iespējams, daļai publikas Rožu kavalieris Oto Šenka režijā asociējas ar bērnības atmiņām. Varbūt, apmeklējot izrādi 70. gados, kāds satika savu nākamo sievu vai vīru, varbūt viņiem bija randiņš teātrī un izrāde saistās ar romantiskiem pārdzīvojumiem. Tas ir brīnišķīgi, un es to cienu. Taču, godīgi sakot, piecdesmit gadu vēlāk ir pienācis laiks iestudēt operu no jauna. Es nejūtu spiedienu, man tas ir liels gods."
Valsis, kura nebija
Šajā projektā tandēmā ar Beriju Koski strādā nākamais Bavārijas Valsts operas muzikālais vadītājs – prominentais, erudītais krievu diriģents Vladimirs Jurovskis, kurš šajā postenī oficiāli stāsies 2021. gada rudenī (iepriekšējais Minhenes operteātra muzikālais līderis Kirils Petrenko ir kļuvis par Berlīnes filharmonijas orķestra galveno diriģentu). Vladimirs Jurovskis uzskata Rihardu Štrausu par komponistu, kurš visu mūžu ir mainījies un tomēr palicis nemainīgs: "Viņa ceļš atgādina Štrausa gados jaunākā laikabiedra Igora Stravinska trajektoriju, viņš arī dzīves laikā nepārtraukti mainīja kostīmus. Stravinskis gribēja būt par pirmo modernistu, pēc tam – par neoklasiķi, vēlāk – par neobaroka mūzikas autoru. Štrauss arī piedzīvoja šīs fāzes, bet allaž bija nemainīgs. Varam analizēt viņa agrāk tapušās operas Salome un Elektra, kuras rāda progresīva muzikālā teātra virzienā un ir vērstas nākotnē, un salīdzināt tās ar to, ko Štrauss dara Rožu kavalierī. Viņš dara to pašu, bet izmanto pavisam citu pieeju un pilnīgi jaunu teatrālo dramaturģiju. Tikpat labi varam teikt, ka Rihards Vāgners ir progresīvs Reinas zeltā un konservatīvs Nirnbergas meistardziedoņos, bet Vāgners nepārprotami rada jaunu žanru. Rožu kavalierī Štrauss izmanto "Nirnbergas meistardziedoņu modeli", un feldmaršalieni var uzskatīt par Hansa Zaksa tēla sievišķo turpinājumu. Muzikāli Štrauss izmanto tādu pašu anahronisma metodi, kas ļāva Vāgneram radīt muzikālo un literāro valodu, kura nemaz neeksistē, bet palīdz mums iztēloties XVI gadsimta Nirnbergu. Tas viss ir viņa izgudrojums. Tieši tāpat Rihards Štrauss un libreta autors Hugo fon Hofmanstāls Rožu kavalierī uzbur 1740. gada Vīni. Opera sākas ar valsi, kas tajā laikā Vīnē nemaz neeksistēja. Šī ideja piederēja nevis komponistam, bet Hofmanstālam, un Štrauss to atbalstīja. Tas pats attiecas uz barona Oksa valsi otrajā cēlienā. Tie ir komponista postmodernistiskie pārcēlumi: viņš izmanto citātus un skatās uz priekšu, lūkojoties spogulī. Tas ir skatiens, kas vienlaikus vērsts gan pagātnē, gan nākotnē."
Spēles azarta grāds
Rožu kavalierī, uzburot XVIII gadsimta Vīnes atmosfēru, Štrauss un Hofmanstāls rada veltījumu Mocartam, bet ne tikai. "Šajā operā ļoti svarīga ir melanholija, kas piemīt Vīnes operetei. Protams, Rožu kavalieris nav operete, bet tajā ir jūtams spēles azarts," uzsver režisors Berijs Koskis. "Šis darbs ir hameleons. Dažādu stilu un iedvesmas avotu panoptiks. Autori ģeniāli konstruē mākslīgu pasauli. Te ir klātesošs gan Platona Faidons, gan farsa idejas. Rožu kavalieri var uzskatīt par pirmo postmoderno darbu operas vēsturē. Savā formā šī opera ir tikpat radikāla kā Salome un Elektra. Mēģinājumos es saku feldmaršalienes lomas atveidotājai Marlisai Pētersenai – tavas varones melanholija nesakņojas depresīvā, pašnāvnieciskā noskaņojumā. Tas nav Augusts Strindbergs! Zilajās vasaras debesīs laiku pa laikam parādās mākoņi, kas aizsedz sauli, un šādos brīžos mēs aizdomājamies: kas ir dzīve, un kas esmu es? Kāda tam visam jēga? Kas ir laiks? Tad mākoņi pazūd, atkal spīd saule, un viss turpinās. Tāda ir Rožu kavaliera noskaņa. Mēs dzīvosim tālāk – tāpat kā feldmaršaliene. Oktaviāns, kurš viņu pamet Sofijas dēļ, nav viņas pēdējais mīļākais. Dāma sajūt dziļu emocionālo saikni ar Oktaviānu, bet viņai arī turpmāk būs lieliski, skaisti, jauni vīrieši. Tās nav viņas dzīves beigas. Ir jāatrod pareizā intonācija feldmaršalienes vārdiem: "Jā, jā...", kas skan finālā. Mēs par to ilgi esam diskutējuši. Citos iestudējumos bieži vien viņa izdzied šos vārdus ar nogurumu, izmisumu un nolemtību. Varētu domāt, ka dzīve ir beigusies, bet tā nav! "Jā, jā..." beigās ir tāds ebreju "Jā, jā..." Viss vēl būs! Mēs nedrīkstam zaudēt ticību. Tas nav nekāds prūšu vai protestantu "Jā, jā...""
Dzirdam orgasmu
Maestro Vladimirs Jurovskis pievērš uzmanību tam, ka Hofmanstāls definējis Rožu kavaliera žanru kā Komödie für Musik – tas ir precīzāks, ietilpīgāks raksturojums nekā vienkārši "komiskā opera" vai "muzikālā komēdija". Šo virzienu komponists un libreta autors turpina savā nākamajā operā Ariadne Naksā. "Tas ir ļoti moderns sasniegums," piebilst diriģents. Turklāt nedrīkst aizmirst, ka Rožu kavalieris iezīmē arī modernā režijas teātra sākumu – pasaules pirmizrādi Drēzdenē iestudēja režisors Makss Reinharts, kurš lielā mērā izveidoja tādu Rožu kavaliera iestudējuma formu, kādā šī opera tika uzvesta turpmākajās desmitgadēs. Maksa Reinharta režijas norādes, kā arī pirmizrādes scenogrāfa un kostīmu mākslinieka Alfrēda Rollera skices – ar Štrausa un Hofmanstāla svētību – tika ievērotas un izmantotas daudzos vēlāk tapušajos iestudējumos. Tā gadsimta garumā ir nostiprinājusies Rožu kavaliera iestudēšanas tradīcija.
Režisora Berija Koska versijā operas darbība risinās fantāziju pasaulē: katru cēlienu viņš iestudē no cita varoņa perspektīvas. Pirmais cēliens ir feldmaršalienes pasaule, otrais cēliens – Sofijas pasaule, trešais cēliens – Oktaviāna pasaule. Finālā trīs stāsti saplūst vienā. Pirmajā cēlienā skatītāji ir pieraduši redzēt gultu, kurā pēc kaislīgas nakts pamostas feldmaršaliene un viņas mīļotais jaunietis Oktaviāns. "Operas sākumā mums nebūs gultas, tā nav vajadzīga," apgalvo Berijs Koskis. "Mēs zinām, ka feldmaršaliene ir pavadījusi fantastisku nakti ar Oktaviānu. Mēs dzirdam seksu un orgasmu orķestra spēlē. Vēl pirms Dmitrija Šostakoviča un viņa operas Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta Štrauss mūzikā ir uzbūris seksa ainu. Mēs to neredzam, bet dzirdam. Mēs redzam to, kas notiek pēc seksa."
Bez kupīrām
Covid-19 izraisīto ierobežojumu apstākļos operu Minhenē nav iespējams atskaņot Štrausa oriģinālajā instrumentācijā, kas prasa simt mūziķu orķestri. Rožu kavalieris skanēs Ēberharda Klokes versijā samazinātam orķestra sastāvam – tajā ir mazliet mazāk nekā četrdesmit mūziķu (šādam ansamblim komponēta Ariadne Naksā). "Šī instrumentācija pierāda, cik moderns un progresīvs ir bijis Štrauss," uzskata Vladimirs Jurovskis. "Pieļauju, ka mēs esam pirmā radošā komanda, kura Minhenē atskaņos Rožu kavalieri bez kupīrām, kuras tika ieviestas vēl 1911. gadā un kopš tā laika kļuvušas par normu. Barona Oksa atveidotājam Kristofam Fišeseram, kurš iepriekš jau ir dziedājis šo lomu, bija jāiemācās jaunas pasāžas. Interesanti, ka operas pilnā versija šķiet īsāka, jo tā ir absolūti loģiska un tai piemīt dabisks plūdums," saka diriģents.
Dažreiz mūsdienās Rožu kavaliera iestudējumi cieš no pārmērīgas kiča klātbūtnes. Diriģents Vladimirs Jurovskis ir pārliecināts: "Kičs parādās situācijās, kurās patiesas sajūtas tiek apspiestas. Kičs kļūst par autentisku emociju aizstājēju. Domāju, ka savā izrādē esam atklājuši patiesas jūtas, kas eksistē starp feldmaršalieni un Oktaviānu, starp Oktaviānu un Sofiju. Cita veida emocijas – tai nav obligāti jābūt mīlestībai, vai ne? – saista Sofiju un Oksu, Oktaviānu un Oksu, feldmaršalieni un Oksu. Mēs izpildām operu, kurā virmo patiesas emocijas un kuru apdzīvo reāli cilvēki. Tas viss notiek fantāziju pasaulē, un tajā nav vietas kičam."
Rožu kavaliera pirmizrādi teātra mājaslapā bez maksas varēs noskatīties gan tiešraidē 21. martā, gan straumēšanas režīmā 30 dienu laikā, sākot no 22. marta vakara.
Rožu kavalieris
Diriģents Vladimirs Jurovskis, režisors Berijs Koskis
Pirmizrādes tiešraide no Bavārijas Valsts operas Minhenē 21. martā plkst. 16.30
www.staatsoper.tv