Mandolīnas virtuozs Avi Avitals agriežas Latvijā, šoreiz - baroka mūzikā

Vivaldi tos esot veltījis hercogam, kurš spēlējis gan mandolīnu, gan lautu.Avi Avitalam ar sajūsmu aplaudējusi publika Ņujorkas Kārnegiholā, Londonas Vigmora zālē, Berlīnes Filharmonijā, Vīnes Konzerthaus u.c. 2010. gadā viņš kļuva par pirmo mandolīnistu, kurš nominēts Grammy balvai. Viņš saņēmis arī prestižo Vācijas ECHO Klassik balvu un nesen kļuvis par prestižās skaņu ierakstu firmas Deutsche Grammophon ekskluzīvo mākslinieku. Šonedēļ nāk klajā šīs sadarbības debijas - Baha - mūzikas albums.No Ņujorkas līdz LiepājaiLaikraksts The New York Times mandolīnistu slavē par izsmalcināti jūtīgu spēli un satriecošo tehniku. Savukārt klausītāji Latvijā Avi Avitalu atceras no viņa iepriekšējās viesošanās 2009. gada rudenī, kad jaunās mūzikas festivālā Arēna viņš uzstājās ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un savu Trio Mouzar, pirmatskaņojot arī latviešu komponistu Rutas Paideres un Santas Bušs jaundarbus. Vēlāk viņš tos nospēlējis arī Berlīnē.Avitals dzimis un izaudzis Izraēlā, Heršovā, studējis un dzīvojis Itālijā, Padujā, un tagad dzīvo Vācijā, Berlīnē. Koncertbraucienos viņš apceļo visu pasauli, taču spilgti atceras, kā pirmoreiz ieradies Latvijā kopā ar ebreju kori. «Man te patīk draudzīgo un mūziku mīlošo cilvēku dēļ. Esmu te pabijis gan ziemā, gan vasarā, un koncertzāles vienmēr ir pilnas ar izglītotiem, zināt gribošiem, atvērtiem cilvēkiem,» mūziķis stāsta, kāpēc uzreiz atsaucies liepājnieku aicinājumam. Viņš arī smej, ka vēl nekad mūžā neesot intervēts dīķmalas zālienā. (Šoferītis pa ceļam no Rīgas lidostas uz Liepāju laipni piestāja Piņķos.Mandolīnas ziedu laiki«Baroka un mūsu laiks - abi ir mandolīnas ziedu laiki,» Avitals paskaidro, kāpēc spēlē gan baroka, gan laikmetīgo mūziku. «Baroka laikā mandolīna bija ļoti populārs instruments, pēc tam tā tika piemirsta, bet tagad piedzīvo renesansi, jo komponistiem patīk ar mandolīnas palīdzību meklēt jaunus skanējumus.» Avitals izstāsta, ka mandolīnu ģimenē ir daudz strinkšķināmo stīgu instrumentu: grieķu buzuki, Krievijā balalaika un domra, Amerikā - bandžo, Ķīnā - pipa. Itālijā mandolīna arī patlaban ir ļoti iemīļots arī amatieru dziedātāju vidū, līdzīgi ģitārai. Savukārt meklējot tās saknes ebreju kultūrā, Avitals piesauc Bībeli: pirmais Vecajā derībā pieminētais mūzikas instruments ir nevels - sava veida mandolīna. Bībelē vēstīts arī par lielu nevelu orķestri, kas spēlējis senajā Jeruzālemes templī.«Mandolīnu orķestri, kuros amatieri spēlēja sava laika populāros mūzikas hitus, kopš XIX gs. beigām līdz XX gs. divdesmitajiem gadiem bija populāri visā Eiropā. Iespējams, tāds bijis arī Latvijā,» stāsta Avitals, kurš iepriekš paspējis bibliotēkā Rīgā «izrakt» kādu tolaik Latvijā komponētu mandolīnas skaņdarbu - ebreju sēru lūgšanu Kadiš.Nesen viņš vadījis ebreju mandolīnu orķestra atjaunošanas projektu Polijā. To ierosinājusi no Sanfrancisko atsūtīta vēsturiska fotogrāfija, kurā redzams sūtītāja vectēvs ciema mandolīnu orķestra sastāvā. «Sākām pētīt orķestra vēsturi un repertuāru, izveidojām tādu pašu orķestrīti un sniedzām brīnišķīgu koncertu Varšavā un Gora Kalvaria ciemā, kur uzņemta šī fotogrāfija.»Stradivāri mandolīnas kopijaIzpētījis mandolīnas 400 gadu ilgo vēsturi, Avi Avitals zina stāstīt, ka Itālijā XVII gadsimtā to spēlējuši aristokrāti, īpaši - augstdzimušās jaunavas. «Mandolīnu nevarēja spēlēt tirgus laukumā, tā skanēja pilīs, labā akustikā.» XIX gs. un XX gs. sākumā mandolīna kļuvusi par buržuāzijas mūzikas instrumentu, tomēr to spēlējuši banku un citu biroju darbinieki ar koptām rokām. Pašam Avitalam mandolīna iepatikusies bērnībā, dzirdot, kā to spēlē viņa dzīvokļa kaimiņš. No viņa uzzinājis, ka pilsētā ir jauniešu mandolīnu ansamblis, un astoņu gadu vecumā tur arī pieteicies. Pašlaik aizrāvies ar jaunu projektu - Venēcijas tautas mūziku, kuru XVII un XVIII gadsimtā dziedāja gondoljeri. Dažreiz ar romantiskiem vai smieklīgiem, citreiz ar vulgāriem tekstiem par gondolā vestajām sievietēm. «Kopā ar vīdžeju braucām ar gondolu un laivu, filmēdami Venēciju arī no «tumšās» puses: ar karstumu, atkritumiem ūdenī un garām tūristu rindām. Šī mūzika būs manā nākamajā CD.»Runājot par Itāliju, Avitals zina stāstīt, ka tur savulaik katram bārddzinim veikaliņā bijusi mandolīna. «Viņi tās spēlēja, izklaidējot savus klientus. Starp citu, Džovanni Paizjello, kura koncertu spēlēšu Liepājā, bija mūzikas vēsturē pirmais, kurš (vēl labu laiku pirms Džoakīno Rosīni) uzrakstīja operu Seviljas bārddzinis. Viena ārija tajā skan mandolīnas pavadījumā.»          Vai arī mandolīnistiem jādzenas pēc vēsturiskajiem instrumentiem, kā Stradivari vijolēm? Avi Avitals paskaidro, ka tas ir vienīgais stīgu instruments, kam nav vienotu standartu. «Gan mandolīnas skaņa, gan arī forma mēdz būt ļoti dažādas: ir sastopamas gan ar plakanu gan ieapaļu, bumbierveida korpusu. Baroka laika mandolīnas izskatās un skan pavisam citādi, nekā šodien. Tāpēc man ir vairākas mandolīnas – katra savam laikmetam un kultūrai: itāļu, amerikāņu, baroka un arī mūsdienu mandolīnas, kuras pasūtu sklavenam meistaram Izraēlā. Mana baroka mandolīna ir slavenā vijoļmeistara Stradivāri (1644-1737) darinātas mandolīnas kopija. Tikko, pirms mēneša, dabūju mandolu – tā ir lielāka, un ar zemāku diapazonu, gluži kā alts orķestrī iepretim vijolei.» Nemitīgie ceļojumi Avitalu nenogurdinot, jo viņš tajos dodas ar misijas izjūtu – dalīties mūzikas mīlestībā un popularizēt mandolīnu. «To daru kalpojot kā rabīns, kurš sludina ticību, jo mūzika ir mana reliģija. Daudzi klausītāji, pirmo reizi izdzirdot mandolīnu, ir pārsteigti un sajūsmā un es lepojos, ka mazā mandolīna tikusi Grammy nomināciju plašajos ūdeņos. Šī nominācija un tas, ka mandolīnas mūzikas ierakstus turpmāk laidīs klajā prestižā izdevniecība Deutsche Grammophon, mandolīnai ir jauna virsotne. Jūtos laimīgs, ka mandolīna tagad var skanēt klasiskajai mūzikai visnozīmīgākajās vietās un apritē.»