Jaunā Minhenes izrāde jau ir ieguvusi iesauku "Loengrīns ar meteorītu". Meteorīts svinīgi nolaižas trešā cēliena kulminācijas ainā un kļūst par visa vakara iespaidīgāko vizuālo simbolu – paldies scenogrāfei Monikai Pormalei, kura jau ilgstoši strādā kopā ar ungāru režisoru, teātra un kino meistaru Kornēlu Mundruco. Viņu Loengrīns Bavārijas Valsts operas repertuārā ir nomainījis britu režisora Ričarda Džonsa iestudējumu, kura pirmizrādē 2009. gadā mirdzēja Jonass Kaufmanis (Loengrīns) un Anja Harterosa (Elza). Sākotnēji tas tika nīsts, bet pēc tam kļuva par klasiku – visā izrādes garumā varoņi būvē māju. Teātra vēsturē tas paliks kā "Loengrīns ar māju".
Prom no Antverpenes
Režisors Kornēls Mundruco, iestudējot Riharda Vāgnera romantisko operu Loengrīns, kopā ar savu komandu ir izstrādājis koncepciju, kuras īstenojums ir rezultējies sterili skaistā izrādē, ko var noturēt par tradicionālu un pat konservatīvu. Tā nav izgāšanās, bet šīs koncepcijas daļa. "Loengrīns ir noslēpumains, bet galīgi neelastīgs, tāpēc to ir tik grūti iestudēt," atzīst režisors. "Jūs vai nu izstāstāt stāstu, kā to paredz tradīcija – un es neesmu pārliecināts, ka tāds ir bijis paša Vāgnera nodoms, bet tradīcija, kas ir saistīta ar Loengrīnu, ir ļoti spēcīga –, vai nu kritizējat tradīciju un rīkojaties pretēji tai. Taču arī šajā ziņā darbs nav elastīgs. Vienmēr kaut kas tiek pazaudēts, ja tiek veidots moderns vai konservatīvi moderns iestudējums, pat ja tas ir politisks un kritisks," viņš piebilst.
Loengrīna mūziku Kornēls Mundruco salīdzina ar narkotikām: "Tā ir pašnāvnieciski skaista un satriecoša. Tā iznīcina un rada atkarību, mūzikā ir bezgalīgs skaistums. Šis ir interesants gadījums, jo Loengrīns savā ziņā ir visnepilnīgākā, visneideālākā Vāgnera opera, un tomēr tā aptver visu viņa trauslo talantu, kas pirms un pēc šīs operas ir tik robusts. Loengrīns nav robusts, raupjš vai smagnējs, to caurstrāvo trauslums."
Jauniestudējuma muzikālā vadība uzticēta franču diriģentam Fransuā Ksavjē Rotam – tā ir negaidīta izvēle, jo šā mākslinieka vārds pārsvarā asociējas ar cita veida repertuāru, turklāt parasti Vāgnera pirmizrādes Bavārijas Valsts operā diriģē teātra muzikālais vadītājs (pašlaik tas ir maestro Vladimirs Jurovskis). Lēmums uzaicināt franču mūziķi diriģēt Vāgneru prestižākajā Vācijas operteātrī pats par sevi ir ekstravaganti izaicinošs. Fransuā Ksavjē Rots ir lieliskā franču orķestra Les Siècles dibinātājs un līderis, šis kolektīvs ir pazīstams ar to, ka spēlē XVII–XXI gadsimta mūziku, izmantojot autentiskā atskaņojuma principu – izvēloties instrumentus, kuri atbilst katra konkrētā opusa radīšanas laikam. Fransuā Ksavjē Rots ir arī Ķelnes Gürzenich orķestra un Ķelnes operas muzikālais vadītājs, un viņš kļūs par nākamo Štutgartes SWR jeb Vācijas Dienvidrietumu radio simfoniskā orķestra galveno diriģentu.
Fransuā Ksavjē Rots Loengrīnu diriģē pirmo reizi, un viņa emocionālais, maiguma un elegances piepildītais sniegums atstāj dziļu iespaidu un kļūst par iestudējuma balstu. No Vāgnera operām Fransuā Ksavjē Rota repertuārā līdz šim ir bijis Klīstošais holandietis, Tanheizers un Tristans un Izolde.
Kornēla Mundruco izrādē mēs esam ļoti tālu no Vāgnera libretā aprakstītās X gadsimta pirmās puses Antverpenes. Paša režisora vārdiem runājot, iestudējuma darbība risinās posthumānā pasaulē, kurā bruņas vairs nav modē un visi personāži – karalis, princese, augstmaņi, pāži, kalpi un karavīri – izskatās identiski. "Jūs vērojat izdzīvojušo cilvēku pūli, ko pārņēmušas bailes un jautājumi, viņi gaida glābšanu. Kad parādās Loengrīns, viņam ir viens nosacījums: "Nejautājiet, kas es esmu." Iedomājieties pasauli bez jautājumiem! Loengrīns ir provokatīvākais varonis operas pasaulē. Šī provokācija ir tieši tas, kas mums šodien ir vajadzīgs, lai saprastu, kas rada mūsu loengrīnus," ir pārliecināts Kornēls Mundruco.
Viņš ir populists
Scenogrāfes Monikas Pormales izveidotā telpa ir tīra, balta laboratorija. Jau pašā sākumā visi varoņi ir uz skatuves, neviens neuznāk, un neviens nenoiet no tās. Nav zināms, kas notiek aiz durvīm. "Tā ir mazliet tēlaina nākotne, taču mēs nerādām neko futūristisku. Jo kas zina, kā būs nākotnē? Turklāt tas rada distanci," precizē režisors. Šo telpu piepilda ne tikai cilvēki, bet arī dabas fragmenti, koki un zāle. Otrajā cēlienā telpā ir redzami eksterjera elementi. Personāžu vidū netiek akcentētas sociālās atšķirības, nekas neliecina par hierarhisku struktūru – visi ir vienlīdzīgi un ir sanākuši kopā, lai piedalītos kādā cilvēces (vai postcilvēces) izpētes projektā vai eksperimentā. Ar savu uzvedību un ķermeņa valodu jau kopš izrādes sākuma izceļas tikai Ortrūde – viņa ir diezgan skeptiska pret visu šeit notiekošo, pret glābšanas gaidu rituālu. Pārmaiņas kļūst jūtamas, kad priekšplānā izvirzās Loengrīns ar savu ultimātu nejautāt, kas viņš ir.
"Pasaule bez jautājumiem? Tā patiešām ir provokācija. Es negribētu dzīvot šādos apstākļos. Taču mūsu pasaule arvien vairāk dodas šajā virzienā. Saziņa tiek pārtraukta. Loengrīns ir pretrunīgs tēls, kurš pats cieš no smagas nastas – atklājot savu identitāti, viņš nomirst," saka Kornēls Mundruco. Šajā izrādē Loengrīns nav nevainojams, viņš rīkojas ļoti manipulatīvi. "Es viņu neuzskatu par ģenētiski uzlabotu Homo sapiens versiju. Manuprāt, viņš ir cilvēces vēlamās domāšanas auglis. Mēs radām savus loengrīnus, tāpat kā radām savus politiskos līderus. Paredzams, ka Loengrīns, sižetam attīstoties, piedzīvos evolūciju, taču sākumā viņš ir kā viens no mums. Viņš nāk nevis no ārpuses, bet no kopienas centra," savu domu turpina režisors.
"Loengrīns bieži tiek attēlots kā patiess varonis bez ēnas pusēm, taču viņš nav reāla persona, kuru kāds ir nosūtījis uz Brabanti. Varoni rada ticība viņam – varoni radām mēs, cilvēki, kas viņu iztēlojas. Gaidot glābēju, pūlis iztēlojas šo varoni, kas robežojas ar tirāna figūru – neaizskaramu un pārcilvēcisku –, kam jāseko nešauboties. Es neticu, ka Dievs – vai kāds no dieviem – sūta mums karalienes un karaļus, faraonus un politiķus. Visas šīs parādības ir sabiedrības radītas. Opera Loengrīns atklāj šīs globālās sociālās krīzes dzīles: sabiedrība ir zaudējusi cilvēcību, tāpēc veidojas šādas parādības. Tas ir kaut kas līdzīgs posthumānismam: cilvēki atkal ir atmetuši apgaismības atziņas, un personīgo atbildību ir aizstājusi cerība uz cilvēku, kurš no kaut kurienes parādīsies un atrisinās visas problēmas. Esmu no Austrumeiropas, no Ungārijas, kas jau daudzus gadus piedzīvo krīzi. Mūsu valstī cerību pilnam uzplaukumam sekoja sabrukums, un kopš tā laika visi gaida glābiņu. Šādā situācijā harismātiska personība dažos mēnešos var izveidot lielu karjeru. Tāda ir populisma būtība. Operu Loengrīns var interpretēt tā, it kā tās titulvaronis būtu populistiska figūra. Viņš ir tik tīrs, kā to var parādīt tikai Instagram. Viņš ir pašu cilvēku radīts elks," apgalvo Kornēls Mundruco. Režisora teiktais palīdz noskaņoties uz viņa interpretācijas viļņa.
Nogalina un glābj
Jauniestudējums ir pārliecinošs, jo tā gaitu virza mūzika. Diriģents Fransuā Ksavjē Rots prasmīgi strādā ar orķestri, kori un solistiem – viņš rūpējas, lai būtu saprotams katrs vārds, sajūtams katrs pavērsiens. Loengrīnu iemieso vācu varoņtenors Klauss Floriāns Fogts – Vāgners ir viņa pasaule, un daudziem klausītājiem šā solista unikālā, dzidrā balss ir Vāgnera komponēto tenora partiju skanējuma etalons. Loengrīnu Klauss Floriāns Fogts dzied jau divdesmit gadu, un 52 gadus vecā mākslinieka balss joprojām ir jauneklīgi svaiga un gaiša.
Brabantes princeses Elzas lomā Dienvidāfrikas soprāns Johanni van Ostruma rada neparastu tēlu: Elza ir neirotiska, traumēta zēniska izskata meitene, kas brīžiem uzvedas kā satraukts, pārbiedēts zvēriņš. Elzas un Loengrīna attiecībās nav nekā silta, erotiska un seksuāla. Tā nav sirsnīga mīlestība, bet drīzāk konstrukcija un projekcija. Režisors Kornēls Mundruco norāda: varoņu mīlestība ir abpusēja narcisma pilna, un tā ir aktuāla mūsu laika iezīme, kas ir redzama daudzu pārīšu pašportretos sociālajos medijos.
Vispilnasinīgāk, visbrīvāk laboratorijas vidē dzīvo Brabantes grāfa Frīdriha fon Telramunda sieva Ortrūde, kuru mēdz uzskatīt par provokatīvu ļaundari, kas izjauc Loengrīna un Elzas laimi. Ortrūdes lomā spoži debitē vācu soprāns Anja Kampe, kura pēdējos gados ir pārvērtusies par izcili dinamisku aktrisi (viņa tikko pirmo reizi karjerā ir nodziedājusi Brīnhildi Nībelunga gredzena jauniestudējumā Berlīnes Valsts operā). Frīdrihu fon Telramundu atveido dāņu basbaritons Johans Reiters, vācu karali Heinrihu Fogleru – somu bass Mika Karess. Karaļa heroldu iespaidīgi tēlo itāļu baritons Andrē Šūens (nākamā gada 16. un 19. jūlijā Minhenē šajā lomā būs dzirdams Egils Siliņš).
Ir sajūta, ka varoņi vienlaikus eksistē gan Loengrīna pasaulē, gan ārpus tās un it kā skatās uz to no malas. Skatuves ainas brīžiem atgādina flāmu gleznotāju darbu fragmentus – ja pieņemam, ka viņi mēģinātu radīt posthumānās pasaules pastorāles. Šīs ainas ir uzlādētas ar trauksmi, ko izraisa politiskas intrigas, cīņa par varu, vainas apziņa un, iespējams, klimata katastrofa, kas piedzīvota ārpus laboratorijas sienām.
Kosmisku vērienu operas lasījums iegūst finālā – skanot Loengrīna dziedājumam, kurā viņš atklāj savu identitāti, uz skatuves nolaižas milzīgs meteorīts. Tas var gan nogalināt, gan glābt. Meteorīts simbolizē universālu spēku, universālu patiesību, kas ir varenāka par visu pārējo. "Meteorīts ir pats Vāgners. Viņš ir radījis Loengrīna tēlu, ar kuru mums ir jāsamierinās gan operā, gan realitātē. Bet nevienai sabiedrībai es nenovēlētu, lai tai būtu savs Loengrīns. Taču mūzika operā ir fascinējoša. Tai piemīt skaistums, kas mani nekad nepamet," savās pārdomās dalās Kornēls Mundruco.
Maldinošs mierinājums
Izrādes veidošanā ir piedalījušies dramaturgi Kata Vēbere un Malte Krastings. Lugu un scenāriju autore Kata Vēbere ir režisora Kornēla Mundruco partnere gan dzīvē, gan darbā. Viņi allaž strādā kopā kino, drāmas un mūzikas teātra projektos.
Kata Vēbere uzsver, ka Loengrīns ir neatrisināmu noslēpumu pilns: "Pretrunas ir ļoti svarīga šā darba sastāvdaļa, un tās ir jāsaglabā. Operas iestudējums sniedz iespēju runāt par ideoloģijas krīzi. Tieši pretrunas liecina, ka Vāgners dziļi izprot cilvēka dabu un sociālos konfliktus. Katru sašķeltu sabiedrību var pārņemt mesiāniskas cerības. Jebkurā haotiskā laikmetā vairākums var zaudēt savu identitāti un morālo pamatu un vairs nespēt uzņemties atbildību par tagadni. Šādā situācijā vairākumam nav citas izvēles, kā vien cerēt uz labāku nākotni. Tomēr cerība ir maldinošs mierinājums. Kā laikmetīgiem māksliniekiem mums ir jāreaģē uz mūsdienu izaicinājumiem, tāpēc savu skatienu vēršam tagadnē un nākotnē, nevis pagātnē. Digitālajā pasaulē, kurā mums ir daudz identitāšu, mesijas gaidīšana iegūst jaunu formu. Kibertelpa nav radījusi pilnīgu demokrātiju, bet gan uzraudzības un kontroles sistēmu. Līdzšinējā pasaules kārtība tiek apšaubīta un prasa jaunus atainošanas modeļus. Izrādē cenšamies radīt telpu, kas atspoguļo šo daudzveidīgo skatījumu uz paralēlajiem visumiem, kas eksistē cits citam blakus. Laboratorijā skatītāji seko līdzi notikumiem kā atsevišķiem realitātes fragmentiem. Viņi seko simulācijai, kuras daļa ir viņi paši. Mēs uzlūkojam izrādi nevis kā dramatisku tēlu sadursmi, bet gan kā sadarbības procesa sastāvdaļu. Parādām varoņus nevis hierarhiski, bet kā līdzvērtīgus partnerus, kuri varētu būt šīs kaislību spēles daļa. Tie ir varoņi, kuri ne tikai cieš traģēdijā, bet arī paši rada šos notikumus un ir to liecinieki. Ceram, ka šādā veidā varam atbrīvot stāstu no tīri reliģiskas vai politiskas interpretācijas gūsta un uzsvērt, ka Vāgnera darba pretrunas atklāj arī mūsu pašu pretrunas."
3. decembrī Minhenes Nacionālajā teātrī notikušās Loengrīna pirmizrādes ierakstu līdz 2023. gada 6. janvārim varēs noskatīties Bavārijas Valsts operas digitālajā platformā (staatsoper.tv).
Loengrīns
Diriģents Fransuā Ksavjē Rots, režisors Kornēls Mundruco
Bavārijas Valsts operā Minhenē 17., 21. decembrī, 2023. gada 16., 19. jūlijā
staatsoper.de