Katra dziedātāja sapnis ir kāpt uz Milānas Teatro alla Scala skatuves 7. decembrī – šīs Itālijas pilsētas patrona Svētā Ambrozija dienā, kurā slavenākais operteātris pasaulē grandiozi atklāj savu jauno sezonu. Opernamu hierarhijā Teatro alla Scala jeb vienkārši La Scala joprojām ir īpaša vieta, un viss, kas šeit notiek 7. decembra vakarā, uzreiz ieiet vēsturē. Šogad La Scala sezonas svinīgajā atklāšanas pirmizrādē pirmo reizi piedalījās mecosoprāns Elīna Garanča – viņa dziedāja princesi Eboli Džuzepes Verdi drāmā Dons Karloss. Latviešu dīvu Milānā varēs dzirdēt līdz 22. decembrim.
Eboli loma joprojām ir salīdzinoši jauna Elīnas Garančas repertuārā. Vispirms viņa to dziedāja Dona Karlosa oriģinālajā piecu cēlienu versijā franču valodā Parīzes Bastīlijas operā 2017. gada rudenī. Pirms gada Elīna Garanča mirdzēja Dona Karlosa pirmizrādē Neapoles Sankarlo teātrī (pieci cēlieni itāļu valodā; Modenas 1886. gada versija). Šis režisora Klausa Gūta iestudējums 2023./2024. gada sezonā ir atceļojis uz Latvijas Nacionālo operu.
Zelta laikmeta hronika
Tagad Milānā ir uzvesta četru cēlienu versija itāļu valodā, šo redakciju Verdi ir sagatavojis teātrim La Scala 1884. gadā. Dons Karloss atklāj La Scala sezonu jau devīto reizi – iepriekš tas ir noticis 1868., 1878., 1912., 1926., 1968., 1977., 1992. un 2008. gadā. Pie diriģenta pults – La Scala muzikālais līderis Rikardo Šaijī. Dons Karloss noslēdz diriģenta īstenoto varas izpētei veltīto triloģiju: 2021. gadā sezonu atklāja Verdi Makbets, 2022. gadā – Modesta Musorgska Boriss Godunovs.
Dona Karlosa pirmizrādi pavadošajos materiālos muzikologs Mikēle Džirardi norāda, ka ir jaušama tieša saikne starp tēmām, kas ir aplūkotas Borisā Godunovā un Donā Karlosā, – absolūtās varas turētāju nežēlīgā loģika, kas sagrauj apspiesto cilvēku centienus pēc individuālas un kolektīvas laimes.
Gatavojoties Dona Karlosa jauniestudējumam, Rikardo Šaijī savās atmiņās atgriezās pie Klaudio Abado 1968. un 1977. gadā diriģētās versijas – tolaik Rikardo Šaijī sekoja līdzi leģendārā diriģenta vadītajiem mēģinājumiem. Tagad Rikardo Šaijī pētīja arī Verdi manuskriptus, kuri ir izdevniecības Ricordi rīcībā.
Dona Karlosa 1884. gada četru cēlienu redakcija, kas radīta teātrim La Scala, ļoti atšķiras no piecu cēlienu versijas. Komponists ir ne tikai saīsinājis un pārveidojis savu darbu, bet arī pamatīgi pārdomājis operas struktūru. Rezultātā tapusi kodolīgāka un spraigāka drāma, kurā politiskais faktors un karaļa Filipa II tēls dominē pār psiholoģisko un sentimentālo faktoru, kā arī dona Karlosa un Elizabetes tēlu.
Milānas teātrī Donu Karlosu ir diriģējuši izcili meistari, pagājušajā simtgadē viņu vidū bija Tulio Serafins, Arturo Toskanīni, Fernando Previtali, Antonīno Voto, Gabriēle Santīni, Klaudio Abado, Rikardo Muti, Daniēle Gati, Fabio Luizi un Mjunvuns Čuns. Verdi drāmu uz La Scala skatuves ir izdzīvojušas operas zelta laikmeta spožākās zvaigznes. 1954. gada aprīlī piecās Antonīno Voto diriģētajās izrādēs Elizabeti atveidoja Marija Kallasa – viņas Elizabetes tērps pašlaik ir aplūkojams La Scala muzejā Marijas Kallasas simtgadei veltītajā izstādē. Leģendārā Elizabetes lomas izpildītāja 1963. un 1968. gada izrādēs – joprojām starojošā un neatvairāmā Raina Kabaivanska – ir Dona Karlosa 2023. gada 7. decembra pirmizrādes goda viešņa.
Īsu brīdi pirms izrādes uz skatuves kāpj Teatro alla Scala intendants Dominiks Meiers, lai pavēstītu klātesošajiem, ka dienu agrāk Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija (UNESCO) iekļāvusi itāļu operdziedāšanu nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā (tajā ir arī picas cepšana, bet diemžēl joprojām tiek ignorēta espresso kafijas pagatavošanas māksla) – Itālijai kā operas dzimtenei tas ir liels sasniegums un lepnuma iemesls.
Vientulības spārni
Jauniestudējuma veidošana tika uzticēta prominentajam katalāņu režisoram Luisam Paskvalam, kurš ir daudz strādājis drāmas teātrī, operā un kino, rakstījis grāmatas, vadījis Nacionālo drāmas centru Madridē, Parīzes Odéon–Théâtre de l’Europe un Venēcijas biennāles teātra sadaļu. Luiss Paskvals ir Barselonas Teatre Lliure dibinātājs. Kādreiz viņa režijas valoda bija novatoriska, bet tagad 72 gadus vecais klasiķis strādā tieši un saprotami – Dona Karlosa iestudējumā viņš uzmanīgi lasa Frīdriha Šillera traģēdiju, kura ir libreta pamatā, un rūpējas, lai dziedātājiem nekas netraucētu parādīt savas vokālās spējas un klausītājiem nekas netraucētu to uztvert.
Vecmodīgi (var teikt – klasiski) monumentālā izrāde atspoguļo Šillera oriģināldarba vēsturiskās drāmas un romantiskā manifesta raksturu. Viss ir maksimāli korekti: režisors izceļ Verdi tēmas par jūtu brīvību, sarežģītajām attiecībām starp tēviem un dēliem un apspiesto cilvēku atbrīvošanu uz laicīgās un reliģiskās varas konflikta fona. Lai uzburtu atmosfēru, kas atgādina gan baznīcas, gan laicīgo vidi, Luiss Paskvals kopā ar scenogrāfu Danielu Bjanko skatuves noformējumā atsaucas uz alabastra izmantošanu reliģisko un sabiedrisko ēku logos. Kā īpašu iedvesmas avotu viņi piemin Spānijas pilsētas Toro Svētās Marijas kolēģijas baznīcas lielo logu. Galvenais scenogrāfijas elements ir milzīgs alabastra tornis, kurš griežas un kura paneļi atveras un aizveras.
Dona Karlosa skatuve ir drūma un biedējoša arēna smagsvaru un viņu ideju cīņai – daudzi operā izgaismotie jautājumi ir bijuši aktuāli tās darbības laikā, XVI gadsimta Spānijā, un ir arī mūsdienās daudzviet pasaulē. Baznīcas un monarhijas nomācošā gaisotne ir radīta pārliecinoši, šeit var noticēt katrai detaļai – restu mežģīnēm, smalki dekorētajām koka mēbelēm, gigantiskajai mirdzošajai altārgleznai (tik daudz zelta nav redzēts nevienā Versace un Dolce & Gabbana kolekcijā), kostīmu siluetam un faktūrai.
Par kostīmiem ir rūpējusies tērpu māksliniece Franka Skvarčapīno, kura ir ieguvusi prestižākās kinobalvas – Oskaru, Cēzaru, Lielbritānijas Kinoakadēmijas balvu BAFTA un Eiropas Kinoakadēmijas balvu – par kostīmiem franču filmai Sirano de Beržeraks (1990). Drāmas teātrī un operā viņa bieži ir strādājusi ar režisoru Džordžo Strēleru, baletā – ar horeogrāfu Rolānu Petī. Mākslinieces darinātie Dona Karlosa kostīmi atsauc atmiņā Velaskesa, Gojas un El Greko gleznas. Galvenokārt tie ir melni, taču šī krāsa ir domāta nevis kā bēdu vai sēru izpausme, bet gan kā varas un bagātības apliecinājums: XVI gadsimtā melns samts un brokāts bija vieni no visvērtīgākajiem audumiem. Gleznieciskuma efektu uz skatuves pastiprina gaismu mākslinieka Paskāla Merā darbs.
"Dons Karloss ir romantiska opera, liela mīlas opera," norāda režisors Luiss Paskvals. "Taču tās pamatā ir Verdi simpātiju trūkums pret baznīcu, kas viņa laikā bija un joprojām ir dominējošā vara. Operā izskan apspiesto cilvēku sauciens pēc brīvības – ieklausieties, ko dzied koris! Verdi mums rāda arī varas smagos spārnus, un šajā ziņā viņš ir ļoti šekspīrisks. Mēs jūtam karaļa Filipa II vientulību. Daudzi varoņi ir ļoti vientuļi – arī dons Karloss, Elizabete un Eboli," piebilst režisors.
Kardiogramma skaņās
Formāls jauniestudējuma uzbūves atstāsts var šķist sauss un garlaicīgs, bet mirklī, kad pie orķestra pults stājas Rikardo Šaijī, sākas mūzikas teātra maģija. Maestro Šaijī ar partitūru strādā ļoti pedantiski un filigrāni, viņš ir absolūti uzticīgs Verdi tekstam, katrai komponista norādei. Diriģents zina, ko dara, pat ja kādam šķiet, ka viņa izvēlētais temps ir pārāk lēns un solistiem ir grūti dziedāt. Tāds ir Rikardo Šaijī redzējums, tā viņš dzird Donu Karlosu. Diriģents skaidro, ka šis ir darbs par varu un Verdi ļauj mums saskatīt varas izpausmes, kas attīstās aizkulisēs, it kā distancēti.
Savā interpretācijā Rikardo Šaijī rada īpašu skaņas pasauli – tumsnēju un spēcīgu, bet arī caurspīdīgu, vibrējošu un brīžiem ļoti intīmu. Tā nav izrāde, bet pati dzīve, kas četrās Dona Karlosa stundās tiek uzburta teātrī La Scala – klasisks Verdi, Verdi ārpus laika. Mūzika, kas veido un sabiezina drāmu, bezgala skaista mūzika, kuras plūdums sagādā baudu, tomēr tā ir satraucoša un aktuāla. Šī opera stāsta par mūsu kopīgās un individuālās humānās pieredzes bezdibeņiem, traģēdijām un varenību, par grēkiem un to izpirkšanu. Kopš XIX gadsimta beigām Dons Karloss ir drosmīga mūžīgās pretestības himna, kas nezaudē asumu un joprojām spēj apdedzināt mūsu apziņu. Kā trāpīgi izteicies kāds no recenzentiem, Dons Karloss fiksē varoņu jūtas kā skaniska kardiogramma.
La Scala orķestris un koris ir lieliskā formā, izrādes centrā ir galveno lomu atveidotāji – itāļu bass Mikēle Pertuzi (Spānijas karalis Filips II), itāļu tenors Frančesko Meli (Spānijas kroņprincis dons Karloss), itāļu baritons Luka Salsi (Pozas marķīzs Rodrigo), krievu soprāns Anna Ņetrebko (Elizabete Valuā), latviešu mecosoprāns Elīna Garanča (princese Eboli) un dienvidkorejiešu bass Džongmins Parks (lielinkvizitors un mūks). Ārijas un ansambļi skan izcili, mākslinieki sniedz koleģialitātes paraugdemonstrējumu – katrs ir spilgta, harismātiska personība, kas ir apveltīta ar aktierisku jaudu, viņiem ir interesantāk papildināt citam citu, uztvert citam cita radošos impulsus un būt uz skatuves kopā, nevis konkurēt par skatītāju uzmanību un aplausiem. Tik saliedētu zvaigžņu ansambli operā sen nav nācies dzirdēt.
Visas jūtas dziļi sevī
Frančesko Meli un Anna Ņetrebko atklāj La Scala sezonu jau sesto reizi karjerā, Luka Salsi – piekto reizi. Krievu dīva joprojām ir viedokļu krustugunīs – tiek diskutēts, vai Ukrainā notiekošā kara apstākļos viņai ir jāatļauj kāpt uz Rietumu prestižākajām skatuvēm, jo viņas nostāja daudziem nav gana skaidra. Šogad rudenī, kad Anna Ņetrebko uzstājās Berlīnes Valsts operas Makbetā, pie teātra bija daudz protestētāju. Milānā pret viņu neprotestē, šoreiz 7. decembrī La Scala tuvumā ir pūlis ar Palestīnas karogiem. Svētā Ambrozija dienā netālu no teātra, kurā ierodas Itālijas un Eiropas elite, demonstrācijas tradicionāli rīko strādnieku, pacifistu un klimata aktīvistu organizācijas. Vēlāk šajā sezonā Anna Ņetrebko piedalīsies izrādēs Parīzes Nacionālajā operā, Zalcburgas Lieldienu festivālā, Neapoles Sankarlo teātrī un Hesenes teātrī Vīsbādenē. Plānots, ka arī 2024./2025. gada sezonu La Scala atklās ar pirmizrādi, kurā galvenajā lomā būs Anna Ņetrebko.
Fons nenoliedzami ir politisks, un arī Dons Karloss ir politiska opera. Spānijas karalis pret savu sievu Elizabeti izturas vardarbīgi. Anna Ņetrebko Elizabetes tēlā bez liekiem žestiem atklāj traģiķes talantu – viņas varone ir iekšup vērsta. Šķiet, ka viņa nekad nav dziedājusi skaistāk un izteiksmīgāk kā Dona Karlosa ceturtajā cēlienā (ovācijas pārtrauc izrādes plūdumu). "Šī ir sarežģīta loma, jo nav viegli saprast, kādai īsti balsij ir jābūt, lai atveidotu Elizabeti. Tai ir jābūt gan zemai, gan vieglai, gan mirdzošai. Visgrūtākais šajā tēlā ir tas, ka Elizabete visas jūtas glabā dziļi sevī. Nekas netiek ārēji izpausts, visus pārdzīvojumus izsaka balss skaistums, kurā klausītājiem ir jāsadzird viņas vientulība, skumjas un sirsnīgums," saka Anna Ņetrebko.
"Elizabetes vokālās līnijas parasti dublē koka pūšaminstrumenti vai stīgu instrumenti. Balsij vienmēr ir jābūt duetā ar tiem. Mācoties partiju, es pievērsu lielu uzmanību šim aspektam un centos atrast savas balss tembrā skaistumu, kas varēs apvienoties ar šiem instrumentiem. Vēl ir svarīgi atrast šo mirdzumu augstajās notīs. Elizabetei bieži ir jādzied piano, un maestro Šaijī man īpaši lūdza dziedāt gan pianissimo, gan pianissississimo. Man šķiet, mums tas ir izdevies," piebilst māksliniece.
Šeit nevar krāpties
Interesantu titulvaroņa lomas interpretāciju piedāvā Frančesko Meli, kurš savā sniegumā līdzsvaro inteliģenci un dedzīgumu, lirismu un dramatismu. Viņa spēlētais dons Karloss ir ļoti hamletisks. "Džuzepe Verdi dziedātājiem vienmēr izvirza smagus pārbaudījumus, viņš nekad nav apmierināts – Donā Karlosā tas izpaužas vairāk nekā citās operās. Šī titulloma tenoram sagādā lielu slodzi: tā ir komponēta augstā tesitūrā, tā ir gara un emocionāli piesātināta. Šajā partijā nav iespējams krāpties. Taču šī loma sniedz fantastisku gandarījumu, un tas ir ļoti motivējoši. La Scala ir manas otrās mājas, man ir gods un prieks šeit uzstāties," apgalvo Frančesko Meli.
Luka Salsi ir heroisks un emocionāls Rodrigo, Džongmins Parks izstaro autoritāti lielinkvizitora tēlā (šajā partijā viņš steidzami aizstājis igauņu basu Ainu Angeru; Džongminam Parkam izrādē ir arī mūka loma). Mikēles Pertuzi karalis Filips II ir melanholisks, noguris un izmisuma pilns un cīnās ar saviem dēmoniem (savukārt dziedātājs pašaizliedzīgi cīnās ar saaukstēšanos, un tas padara viņa sniegumu īpaši smeldzīgu). Šajā Dona Karlosa redakcijā Filips II izvirzās priekšplānā. Mikēle Pertuzi uzskata, ka karalis ir visdaudzpusīgākā, dramatiski visprasīgākā Verdi loma, kas sacerēta basam: "Filips II ir vienīgais varonis visos Verdi darbos, kurš piesauc savu nāvi, lai gan tieši netiek apdraudēts. Karaļa skumju caurstrāvotajā monologā ir jūtama nāves tuvošanās, karalis paredz, ka viņu gaida kaps. Filips ir ļoti jūtīgs pret šo faktu – varas vientulību."
Dona Karlosa sižetam attīstoties, lielas pārvērtības piedzīvo Elīnas Garančas atveidotā princese Eboli. Sākumā viņa ir rotaļīga, vitāla un apzinās, ka ir apveltīta ar pavedinošu skaistumu, pēc tam viņa kļūst arvien mežonīgāka un dusmīgāka. Beigās arī viņas sirds ir salauzta. Jau minēju, ka izrāde ir līdzīga vecmeistaru gleznām – arī Elīna Garanča šo skaņu audeklu apglezno ar savas balss krāsām un koloratūrām, kas viņai padodas spoži. Katra viņas frāze ir elegants triepiens, kas rosina klausītāja iztēli.
"Eboli partija prasa divas gandrīz dažādas balsis. Lai dziedātu Plīvura āriju/Canzone del velo, ir nepieciešama veiklība un bel canto tehnika. Operas gaitā Eboli tēls attīstās un loma kļūst ļoti dramatiska, sasniedzot kulmināciju ārijā O don fatale, kuru katrs mecosoprāns sapņo izpildīt uz La Scala skatuves," savās pārdomās dalās Elīna Garanča. Publika viņu uzņem ar aplausu vētru.
Elīna Garanča Dona Karlosa skaņu audeklu apglezno ar savas balss krāsām un koloratūrām, kas viņai padodas spoži. Publicitātes foto
Biļetes uz Dona Karlosa astoņu izrāžu ciklu, kas turpināsies līdz 2024. gada 2. janvārim, ir pārdotas. Biļetes uz 7. decembra pirmizrādi maksāja no 130 līdz 3200 eiro, uz pārējām izrādēm – no 36 līdz 300 eiro. Divās pēdējās izrādēs – 30. decembrī un 2. janvārī – galvenās sieviešu lomas atveidos soprāns Marija Hosē Siri (Elizabete) un mecosoprāns Veronika Simeoni (Eboli).
2023./2024. gada sezonā Elīna Garanča La Scala būs dzirdama kamermūzikas vakarā 11. martā kopā ar pianistu Malkolmu Martino (programmā – Brāmss, Berliozs, Sensānss, Guno, Čaikovskis, Rahmaņinovs un Čapi), kā arī Santucas lomā Pjetro Maskanji Zemnieka godā no 16. līdz 28. aprīlim.
Verdi ēdienkarte
Veselu opusu var veltīt La Scala sezonas atklāšanas saviesīgajai daļai. Šajā vakarā teātri apmeklē Itālijas politiķi, kā arī starptautiskā mērogā ietekmīgas personības – šoreiz burzmā foajē ir mūziķe un dzejniece Petija Smita, kinorežisors Pedro Almodovars, aktieris un režisors Luijs Garels, mākslinieks Frančesko Vecoli, arhitekts Mario Bota, modes dizainera Džordžo Armāni brāļameita Roberta, kura vada klasiķa modes impēriju, un citi.
Daudzi iegūst kāroto selfiju ar Teatro alla Scala baleta leģendāro skaistuli Roberto Bolli un jaunās paaudzes talantiem Nikoletu Manni, kura nesen tika iecelta Teatro alla Scala baleta augstākajā – zvaigznes jeb étoile – statusā, un viņas partneri Timofeju Andrijašenko. 17. decembrī Nikoleta Manni un Timofejs Andrijašenko uz La Scala skatuves dejos horeogrāfa Alekseja Ratmanska iestudētās Kopēlijas pirmizrādē.
Par svinīgajām vakariņām pēc Dona Karlosa pirmizrādes ir atbildīga visvairāk godalgotā itāļu šefpavāra Enriko Bartolīni komanda. Viņa vadītajiem restorāniem Itālijā kopumā ir piešķirtas trīspadsmit gastronomijas ceļveža Michelin zvaigznes. Šefpavāra vārdā nosauktais restorāns, kas darbojas muzejā MUDEC Milānā, ir novērtēts ar trim Michelin zvaigznēm. Ēdienkartē tiek apliecināta cieņa Džuzepem Verdi, kuram garšojusi mājputnu gaļu un sinepes. Pamatēdienā – pērļvista ar augļu sinepēm un rāceņu lapiņām. Pirms pamatēdiena tiek pasniegts risoto ar baravikām, anīsu un ķiršiem. Desertā – Dona Karlosa kronis, kas pagatavots no āboliem, garšvielām un griķiem.
Karnevāls, kas 7. decembrī pārņem teātri La Scala, atgādina fragmentu no Pedro Almodovara filmas. Devīze "Minimālismam – nē!" atbilst tam, kas notiek gan uz skatuves, gan zālē. Daudzi skatītāji šim vakaram piemeklē tērpus, apzināti pārkāpjot gaumes robežas. Reizi gadā to ir atļauts darīt – Svētais Ambrozijs stāv mums klāt!
Dons Karloss
Diriģents Rikardo Šaijī, režisors Luiss Paskvals
Milānas Teatro alla Scala 16., 19., 22., 30. decembrī, 2. janvārī