Latvijas baleta mākslas zvaigznājā Modrim Ceram bija īpaša vieta gan kā dejotājam, gan kā pedagogam un repetitoram. Vispirms jau kā dejotājam ar savu tikai viņam raksturīgo "cerisko" dejas stilu un lomu traktējumu. Modris daudz dejojis donu Hosē Karmenā, nepavisam ne lirisku skaistuli un Seviljas čigānu meiteņu sajūsmas objektu, bet vīrieti – karavīru, kura vīrišķīgajā kaislē dzīvoja tieksme pēc jauneklīgas tīrības un jūtu patiesīguma. Rada šim tēlam bija Pjērs Grenguārs – vienkāršs un iejūtīgs. Savukārt Huligāns, Bazils, Inku ieroču nesējs, Kapteinis, Vergs – tie visi bija spēcīgi un kaisli tēli, kuros varēja iztikt vien ar ārējo spožumu, tomēr viņš spēja tiem piedot tieksmi pēc dvēseles skaidrības un tiešuma attiecībās. Arī akadēmiskajā klasikā Modra Zilais putns, princis Riekstkodis bija no šīs pasaules, nevis naivi romantiskas pasakas varoņi. Turpretim Sprīdītis un Fabricio pavisam puiciski, bet Alēns smīdināja līdz asarām. Mākslinieks nebaidījās ieiet arī komiķa darbības lokā.
Iemantojot visu dejotāju atzinību un mīlestību, Modris Cers vairāk nekā 50 gadus bija baleta pedagogs-repetitors; viņš īstenojis sava skolotāja Igora Koškina visvairāk par visām citām mācīto patiesību – mākslā vajadzīgs pacietīgs darbs. Pateicībā par to šodien visa baleta saime skumst un noliec galvu mākslinieka, pedagoga, repetitora un vienkārši gaiša, mīļa cilvēka priekšā.
Ir aizvēries skatuves priekškars, apklusuši aplausi un lēni dziest skatuves prožektoru gaisma. Ir iestājies klusums...
Gunta Bāliņa