Trio Palladio nosaukums izvēlēts par godu Andream Palladio (1508–1580) – vienam no visu laiku ietekmīgākajiem arhitektiem. Arī mūziķu kopīgo sniegumu raksturo rūpīgi pārdomāta repertuāra un interpretācijas arhitektūra. Šoreiz šīs trijotnes uzmanības lokā ir Vīnes klasiķa Ludviga van Bēthovena agrīnai klavieru trio op. 11 un desmit gadus vēlāk tapušais slavenais op. 97, kuru dēvē par Erchercoga trio. Koncertā skanēs arī Vīnes romantiķa Franča Šūberta vēlīnais šedevrs Noktirne, kā arī Jaunās Vīnes skolas pārstāvja Antona Vēberna izsmalcinātie un līdz vissmalkākajām detaļām noslīpētie Četri skaņdarbi vijolei un klavierēm un Divi skaņdarbi čellam un klavierēm. Katrs no Trio Palladio dalībniekiem jau ilgstoši ir saistīts ar Pētera Vaska mūziku. Šajā albumā ir iekļauta visa līdz šim tapusī Vaska daiļrade klavieru trio sastāvam: Mesiānam veltītais opuss Episodi e canto perpetuo, Vientuļais eņģelis un Līdzenuma ainavas.
Pēc cik ilgas pauzes tiekaties, un kas gaidāms tuvākajā nākotnē?
Kristīne Blaumane. Mūsu pēdējā uzstāšanās bija latviešu mūzikas koncerts pagājušā gada 6. jūlijā Cēsīs, kopā trio sastāvā atskaņojot Tālivalža Ķeniņa skaņdarbus.
Reinis Zariņš. Mums ir uzaicinājums nosvinēt Lielā dzintara jubileju, sniedzot vienīgo kamermūzikas koncertu svētku programmā. Nākamgad veidojas plāni Polijā un Skandināvijā.
Ko Trio Palladio darbā maina Reiņa Zariņa nesenā pārcelšanās no Lielbritānijas uz Latviju un Evas Binderes pārcelšanās uz Itāliju?
K. B. Mums visiem trijiem ir Latvijas pases. Tagad Londonā esmu palikusi viena, bet ar čellu. Ja jārēķina trio ceļojumu izdevumi, tas ir divi pret divi, jo arī čellam lidmašīnā ir jāpērk biļete. Vienmēr jārēķinās, ka jātransportē divi…
R. Z. Tikties Latvijā ir diezgan viegli. Piemēram, Latvijas koncerti, kuru organizētajā festivālā piedalāmies, mums piešķīra iespēju vingrināties Spīķeros. Bet ja koncerts iekrīt zemē, kur neviens no mums nedzīvo, ir jādomā, kur pirms tam tikties un mēģināt. Tas nozīmē papildu lidojumus u. c.
K. B. Ir ļoti savlaicīgi viss jāplāno. Ja kādu iemeslu dēļ visi esam Rīgā vai Londonā, izmantojam iespēju satikties. Tā kā Reinis pārcēlās pavisam nesen, šo jauno situāciju pa īstam uz savas ādas vēl neesam izjutuši. Domāju, ka no nākamā gada pa īstam sapratīsim, ko nozīmē dzīvot trijās dažādās valstīs. Līdzīgi strādā arī slavenais Belcea stīgu kvartets, kura dalībnieki – divi franči, rumāniete un polis – dzīvo Bāzelē un Frankfurtē, bet vēl nesen dzīvoja Londonā.
Eva Bindere. Es jau precīzi gadu dzīvoju Itālijā, Komo. Tas ir Lombardijā, netālu no Milānas. Man tur ārkārtīgi patīk, tikai diemžēl neesmu tur tik daudz, cik man gribētos. Pasniedzu Perozi akadēmijā Bialā, Pjemontā. Tā ir privāta mūzikas augstskola, kādas Itālijā ir četras. Es turp braucu reizi mēnesī. Bet uz Itāliju pārcēlos personisku iemeslu dēļ. Man tā ir jauna dzīve visos aspektos.
K. B. Es arī gribētu dzīvot Itālijā. Domāju, ka ļoti daudzi to gribētu, ja būtu tāda iespēja un ja tur nebūtu tik liela birokrātija. Cilvēkiem, kuri mīl mūziku un mākslu, tā ir iedvesmas zeme.
Visu rakstu lasiet laikraksta Diena trešdienas, 19. februāra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!