Angļu dziedātājs Bendžamins Klementains apbur ar emocionālo trauslumu un juteklisko dziļumu, kurš ir radniecīgs Entonija Hegertija intonācijai, kas akumulējusi visas iespējamās un neiespējamās traģēdijas un skumjas, lai palīdzētu izpirkt mūsu grēkus. Entonija balss savaldzināja pasauli, Bendžaminu Klementainu ieskaitot, kad iznāca grupas Antony and the Johnsons albums I Am a Bird Now (2005). Bendžamins Klementains atceras: 16 gadu vecumā, tajā retajā brīdī, kad vecāki bija atļāvuši ieslēgt televizoru, viņš ieraudzījis BBC ēterā Antony and the Johnsons uzstāšanos, un dziesma Hope There’s Someone mainījusi viņa dzīvi.
Cīrulis padebešos
2005. gadā Londonā Antony and the Johnsons par meistardarbu I Am a Bird Now saņēma prestižo balvu Mercury Music Prize, kas tiek pasniegta gada labākajam Lielbritānijas un Īrijas mūziķu albumam. 2015. gadā šī godalga piešķirta Bendžaminam Klementainam par viņa debijas ierakstu At Least for Now. Šīs paralēles Entonija Hegertija un Bendžamina Klementaina mākslā ir likumsakarīgas.
Piektdien Bendžamins Klementains dziedās Viļņā, savukārt pagājušās nedēļas beigās Entonijs Hegertijs, kurš ir pieņēmis skatuves vārdu Anohni un lūdz uzrunāt sevi sieviešu dzimtē, izdevis agresīva, politiski ekoloģiska patosa un niknuma uzlādētu elektroniskās deju mūzikas albumu Hopelessness. Pa ceļam pie Bendžamina uz Lietuvu var klausīties Anohni mūziku. Viņu balsis uz klausītāju iedarbojas maģiski – tās vibrē un mirdz gaisā, apstādinot laiku. Tās ir unikālas balsis ar plīstoša stikla pieskaņu. Bendžamins Klementains reiz teicis, ka vēlas, lai viņa balss skanējums būtu maksimāli pietuvināts vijoles partijai britu komponista Ralfa Vona-Viljamsa opusā Cīrulis padebešos.
Bendžamins Klementains nekopē savus elkus – to vidū ir arī Niks Keivs un Toms Veitss –, bet rada oriģinālu, personisku stāstu, kurā vokālais un instrumentālais dramatisms līdzinās klasiskajai mūzikai. Viņa kompozīcijas caurvij romantika, poētisms, rūgtums, sāpes, asaras. No citiem dziesminiekiem Bendžamins Klementains atšķiras ar savu teatrālo izteiksmīgumu.
Viņš dzied, pavadot sevi uz klavierēm. Vēl viens nozīmīgs iedvesmas avots ir džeza, blūza un soulmūzikas dzelzs lēdija Nina Simona – britu mūziķis savā daiļradē ir tikpat nopietns un kaislīgs, koncertos tikpat prasīgs pret klausītājiem kā leģendārā amerikāņu māksliniece. Viņš netērē laiku smaidiem un flirtam ar publiku.
Pēdējais tango Parīzes pazemē
Nina Simona mūža otrajā pusē bija pārcēlusies uz Eiropu un galvenokārt pavadīja laiku Francijā. Bendžamins Klementains radošo rūdījumu guvis Parīzē, uz kuru 20 gadu vecumā aizbēga no Londonas ar 60 sterliņu mārciņām kabatā. Katrā publikācijā par mūziķi tiek atreferēts dramatiskais stāsts par viņa gaitām Francijas galvaspilsētā: Bendžamins gulējis uz ielas, spēlējis metro stacijās un vilcienos, bāros un viesnīcās. Dažreiz cilvēki, kuri dzirdējuši Bendžaminu Parīzes metro, aicinājuši viņu spēlēt dzimšanas dienas ballītēs.
Dziedātājs nedaudz uztraucas, ka šie biogrāfijas fakti, kuri tiek nemitīgi atkārtoti un apaug ar jaunām fantāzijām, var aizēnot mūziku. Tas izklausās tik romantiski – bijušais bezpajumtnieks kļūst par stila ikonu un dzied modes nama Burberry skatē, ar panākumiem uzstājas Montrē un Monreālas džeza festivālā, saņem svētību no Pola Makartnija, Deivids Bērns viņu aicina piedalīties Londonas festivālā Meltdown.
Mūziķa dzīve nav bijusi viegla. Viņš audzis reliģiozā piecu bērnu ģimenē Londonas ziemeļaustrumu rajonā Edmontonā. Bendžamina Klementaina vecāku saknes ir Ganā. Jaunībā, kamēr viņa vienaudži aizrāvās ar hiphopu, Bendžamins pašmācības ceļā apguva klavierspēli un klausījās klasiskās mūzikas radiostaciju Classic FM. Viņu īpaši ietekmēja Ērika Satī klaviermūzika, kā arī tenoru Lučāno Pavaroti un Džuzepes di Stefano balss. Viņš bēguļoja no skolas, lai sēdētu bibliotēkā un lasītu Viljama Bleika, T. S. Eliota, Kerolas Annas Dafijas un Silvijas Plātas dzeju. Pēc vecākā brāļa Džozefa ierosinājuma Bendžamins sāka pētīt vārdnīcas un meklēt tajās reti lietojamus, arhaiskus vārdus, kurus viņš integrēja savā leksikā.
Draugu vietā – dzeja un šansons
Bendžamins Klementains vienmēr ir bijis noslēgts un kautrīgs, viņš nav pieradis sarunāties ar cilvēkiem. "Ja es nedziedu, uzreiz kļūstu bikls. Es runāju klusā balsī, jo man nekad nav bijis ar ko runāt. Es neesmu iemācījies to darīt," viņš saka. "Lai uzturētu karjeru, māksliniekam ir daudz jāupurē – ģimene, draugi. Man nav ne ģimenes, ne draugu."
Francijā viņš satuvinājies ar Gijoma Apolinēra, Šarla Bodlēra, Pola Verlēna, Artura Rembo dzeju, atklājis sev šansona meistarus Leo Ferē, Žoržu Brasensu, Žaku Brelu, Seržu Gensbūru, Edīti Piafu un Šarlu Aznavūru, ar kuru kopā ierakstījis dziesmu You’ve Got to Learn.
Parīzē Bendžamins sācis rakstīt mūziku un sapratis, cik liela nozīme ir tekstam. "Es brīnos, cik maz uzmanības Lielbritānijā tiek veltīts dziesmu vārdiem. Francijā tas ir ļoti svarīgi – visi ieklausās tajā, ko mūziķis pasaka savā kompozīcijā. Es sevi uzskatu nevis par dziedātāju, bet ekspresionistu un stāstnieku. Dziesmās es sarunājos ar klausītājiem. Viņus nevar apmānīt. Kad man vairs nebūs ko teikt, es klusēšu," norāda 27 gadus vecais mākslinieks.
Bendžamins Klementains
Viļņas koncertzālē Compensa 13.V plkst. 20
Biļetes Biļešu servisa tīklā EUR 30–52
www.benjaminclementine.com