Vēl pirms trim gadiem viņa atklātā intervijā SestDienā (25.02.2022.) stāstīja par cīņu un uzvaru pār smagu slimību. Viņa teica: "Jādzīvo nost! Nekavējoties! Vislielākā dāvana, ko mēs varam otram dot, ir laiks, ko mēs pavadām viens ar otru!" Čelliste toreiz apciemoja Rīgu, uzstājoties kopā ar Albāna Berga ansambli no Vīnes, kuru jau vairāk nekā desmit gadus sauca par savām mājām.
Marta Sudraba piedzima Rīgā un ir čelliste otrajā paaudzē. Pirmos soļus čella spēlē viņa spērusi savas mammas Lijas Sudrabas un Ilzes Rugēvicas vadībā. 1993. gadā pabeigusi Emīla Dārziņa Rīgas mūzikas vidusskolu un 1997. gadā Latvijas Mūzikas akadēmijas Eleonoras Testeļecas čella klasi, viņa papildinājās Gildholas Mūzikas un drāmas skolā Londonā pie profesora Stefana Popova. 2000. gadā ieguva maģistra grādu pie profesora Tomasa Demengas Bāzeles Mūzikas akadēmijā.
Jau studējot Rīgā, Marta Sudraba spēlēja Latvijas filharmonijas orķestrī, trīspadsmit gadu bija čellu grupas koncertmeistare kamerorķestrī Kremerata Baltica un muzicēja Gidona Krēmera trio, 2007. gadā ierakstīja soloalbumu Ex Animo/No dvēseles. Koncertējusi ar orķestriem gan Latvijā, gan ārzemēs: Vīnē sadarbojās gan ar kameransambļiem, gan ar slavenajiem Vīnes filharmoniķiem un spēlēja Vīnes Valsts operas uzvedumos, kā arī Camerata Academica un Allegro Vivo sastāvā kā grupas koncertmeistare.
"Mēs tikāmies pašā pirmajā noklausīšanās reizē. Es spilgti atceros – tu ienāci, un tavs smaids jau izgaismoja visu telpu… Tu biji un paliki īsts saules stariņš vēl daudzus gadus," šādus atvadvārdus Martai Sudrabai sociālajā vietnē Facebook veltījis pasaulslavenais vijolnieks Gidons Krēmers.
"Esam zaudējuši unikālu mūziķi, kurai pietika uguns mums visiem [..]. Martai bija raksturs, un viņa gribēja tikai augstāk, tikai labāk. Mums visiem nācās iet ar viņas enerģiju, jā, tā bija pietiekami spēcīga, lai izietu cauri kalniem," raksta vijolniece Eva Bindere, Martas Sudrabas klasesbiedrene un līdzgaitniece kamerorķestrī Kremerata Baltica.
"Pirmais, kas nāk prātā, domājot par Martu, – viņa bija tik patiesa! Viņā nebija nekā samākslota vai uzspēlēta, nekādas liekulības vai divkosības. Diplomātija, padomāt, bet noklusēt – tas nebija par Martu. Viņa bija kāda bija kā dzīvē, tā mūzikā. Brīžiem skarba un sāpīgi tieša. No malas varēja likties – nu vai tad tā vajadzēja, tik skarbi? Bet viņa citādi neprata. Tajā pašā laikā, ja kādam bija vajadzīga palīdzība vai notika kāda nelaime, Marta varēja būt tik gādīga, tik mīļa, gandrīz mātišķa. Un ar viņu bija tik jautri. Visa mūsu bērnība pagāja smieklos. Lai gan domāju, Martai viegli nebija. Viņas mamma viena viņu audzināja, sitoties pa trim darbavietām, un Marta daudz pavadīja laiku viena," šādu Martu Sudrabu kopīgajās mācībās, studijās un abu pirmajā darbavietā Latvijas Filharmonijas kamerorķestrī iepazinusi un sirdī glabās čelliste Kristīne Blaumane.
"Marta bija viens no visapdāvinātākajiem cilvēkiem, ko pazīstu. Viņa ātri visu tvēra, ātri mācījās, un uz skatuves viņai nekad nemanīja uztraukumu. Viņa bija instinktīva mūziķe. Varbūt nerakņājās pa intelektuālām kumodēm, bet viņas muzikālā intuīcija bija ļoti spēcīga. Marta uzplauka un spīdēja kā īsta zvaigzne Kremeratas zelta laikos, kad klajā nāca Vivaldi/Piacollas gadalaiku disks un citi Pjacollas ieraksti. Viņas solo tajos vēl joprojām ir nepārspēti," uzsver Kristīne Blaumane.
Komponists Andris Dzenītis Martu vienmēr atcerēsies kā "skaistu, starojošu, bez atlaidēm mūzikā mītošu, reizē – cilvēciski nesaudzīgi tiešu cilvēku". "Šīs trīs īpašības viņas klātbūtnē ļāva justies un ticēt īstai pasaulei bez izlikšanās un intelektuālām maskām," saka Andris Dzenītis.
Šopavasar apritēja Martas Sudrabas 50. jubileja – robeža, kurai tuvojoties viņa domāja arī par mākslu laikus aiziet no skatuves. "Varbūt es gleznošu un čellu vairs nespēlēšu?" Mūziķe atklāja, ka ir aizrāvusies ar eļļas krāsām. Tagad viņas dvēsele muzicē un glezno debesu bezgalībā. Visdziļākā līdzjūtība Martas Sudrabas dēlam Kristapam Andrim Austeram un dzīvesbiedram, austriešu vijolniekam Sebastianam Girtleram.