Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +9 °C
Apmācies
Sestdiena, 13. aprīlis
Egils, Egīls, Nauris

Pīšļi pie pīšļiem. Mīlestība un upurēšanās kopā ar Andri Nelsonu un Jonasu Kaufmani Zalcburgas Lieldienu festivālā

Dieva dusmas un žēlsirdība Zalcburgas Lieldienu festivālā kopā ar maestro Andri Nelsonu, režisoru Romeo Kastelluči un Leipcigas Gewandhaus orķestri

Zalcburgas Lieldienu festivālā, kas notika no 1. līdz 10. aprīlim, šoreiz bija neierasti daudz apmeklētāju no Latvijas – kā var palaist garām festivālu, kura rezidējošo orķestri ik vakaru diriģē Andris Nelsons un kurā operā Tanheizers Veneras lomā debitē Elīna Garanča! Klausītāju entuziasms nedaudz mazinājās, kad dažas nedēļas pirms Tanheizera pirmizrādes dižākā latviešu prīma veselības apsvērumu dēļ bija spiesta atcelt savu uzstāšanos, taču pārējie festivāla varoņi sagādāja spilgtas emocijas.

Zalcburga ir visaugstākās muzikālās kultūras pilsēta, festivālu kustības šūpulis, un šeit ir visi priekšnoteikumi, lai gūtu visspilgtākos iespaidus. Turklāt šogad tradīcijām bagātais Lieldienu festivāls pirmo reizi risinājās jaunā, modernizētā formātā. Mākslinieku talants, izpildījuma kvalitāte, intendanta ideju spēks un koncepcija veido festivāla unikalitāti un atmosfēru.   

Šogad tradīcijām bagātais Zalcburgas Lieldienu festivāls notika jaunā, modernizētā formātā. Attēlā – diriģents Andris Nelsons (no kreisās) un festivāla intendants Nikolauss Bahlers. Foto – Frics Beks

Jau strautiņi čalo 

Kas ir Zalcburgas Lieldienu festivāls? To nedrīkst jaukt ar lielo, slaveno Zalcburgas festivālu, kas kopš 1920. gada notiek vasarā (tā paspārnē tiek rīkots arī dziedātājas Čečilias Bartoli vadītais Vasarsvētku festivāls). Lieldienu festivāls ir jaunāks, bet arī tam ir bagāta vēsture – pasākumu 1967. gadā nodibināja Zalcburgā dzimušais maestro Herberts fon Karajans. Tas tradicionāli turpinās desmit dienu (no sestdienas pirms Pūpolsvētdienas līdz Otrajām Lieldienām) un piedāvā augstvērtīgus operas, simfoniskās, kamermūzikas un kormūzikas koncertus, kā arī citus notikumus.

Kopš 2023. gada, kad Lieldienu festivāla māksliniecisko vadību ir pārņēmis ietekmīgais intendants Nikolauss Bahlers, programmā tiek iekļauta arī deja un elektroniskā mūzika. Tas tiek darīts, lai paplašinātu un dažādotu auditoriju.       

No 1967. līdz 2012. gadam Lieldienu festivāla centrā bija Berlīnes filharmonijas orķestris ar savu galveno diriģentu. Herberta fon Karajana ideja bija tāda, ka Zalcburga Lieldienās ir vienīgā vieta pasaulē, kur Berlīnes filharmoniķi spēlē orķestra bedrē, piedaloties operas iestudējumā. Tas piesaistīja festivālam starptautisku uzmanību. Karajans nomira 1989. gadā, un pēc divu gadu pārejas posma 1992. un 1993. gadā festivāla māksliniecisko vadību uzņēmās sers Džordžs Šolti. 1994. gadā par Lieldienu festivāla māksliniecisko vadītāju tika iecelts Karajana pēctecis Berlīnes filharmoniķu galvenā diriģenta amatā Klaudio Abado. Viņš festivālā izveidoja kamermūzikas ciklu, kurā orķestra dalībnieki un pazīstami solisti uzstājas dažādos kamersastāvos. No 2003. līdz 2012. gadam festivāla līderis bija nākamais Berlīnes filharmoniķu galvenais diriģents sers Saimons Retls. 

Pēc tam Lieldienu festivālā notika pārmaiņas: no 2013. līdz 2022. gadam par tā jauno rezidējošo orķestri kļuva Drēzdenes Valsts kapela maestro Kristiāna Tīlemaņa vadībā. Savukārt Berlīnes filharmoniķi pārcēlās uz Bādenbādeni, kur tika izveidots savs Lieldienu festivāls. Zalcburgas Lieldienu festivāls ar Kristiānu Tīlemani priekšgalā ir piedzīvojis spožu renesansi visaugstākajā mākslinieciskajā līmenī, vienlaikus turpinot tradīciju, saskaņā ar kuru festivāla centrā ir izcila, spēcīga personība un tās vadītais orķestris. Jāpiebilst, ka maestro Tīlemanis sāka karjeru kā Herberta fon Karajana muzikālais asistents.

2023. gadā Zalcburgas Lieldienu festivāls ir iegājis jaunā vēstures fāzē – pie tā stūres ir stājies pieredzes bagātais, ietekmīgais intendants Nikolauss Bahlers. Līdz 2026. gadam katru gadu Zalcburgā ieradīsies cits A klases orķestris kopā ar savu galveno diriģentu. Šogad par Lieldienu festivāla rezidējošo kolektīvu kļuva Leipcigas Gewandhaus orķestris Andra Nelsona vadībā. Nākamgad šeit uzstāsies Romas Svētās Cecīlijas Nacionālās akadēmijas orķestris Antonio Papāno vadībā (programma jau ir izziņota un pieejama festivāla mājaslapā). Savukārt no 2026. gada Zalcburgas Lieldienu festivālā kā pastāvīgs rezidējošais orķestris atgriezīsies Berlīnes filharmoniķi. Tieši ar šo orķestri festivāla tradīciju iedibināja Herberts fon Karajans – tādējādi aplis būs noslēdzies. 

Tagad Berlīnes filharmonijas orķestra galvenais diriģents ir Kirils Petrenko, kurš labi pazīst intendantu Nikolausu Bahleru: vēl pavisam nesen viņi kopā vadīja Bavārijas Valsts operu Minhenē, un šis posms ir kļuvis par zelta laiku teātra vēsturē. 90. gadu beigās, kad Nikolauss Bahlers bija Vīnes Tautas operas direktors, viņš pieņēma darbā Kirilu Petrenko par kapelmeistaru. Austrijā dzimušais Nikolauss Bahlers ir sācis karjeru kā aktieris, viņš ir vadījis Berlīnes valsts teātrus, festivālu Wiener Festwochen un Vīnes Burgteātri. Nikolauss Bahlers ir viens no spilgtākajiem, cienījamākajiem, pārliecinošākajiem, visprogresīvāk domājošajiem un strādājošajiem līderiem mūzikas un teātra pasaulē.  

"Festivāls spēj aizkustināt sirdi un pastiprināt sajūtas. Tas mūs savieno ar kopīgu pieredzi un ļauj pilnībā izjust mirkli, kurā esam. Spēle mūs aizved ārpus ierastā, aiz savām robežām. Ar iztēli un drosmi varam ieiet nezināmā teritorijā un tādējādi atrast ceļu pie sevis," apgalvo Nikolauss Bahlers. "Pirms vairākiem gadu desmitiem Herberts fon Karajans festivāla norisei izvēlējās Lieldienas. Tas ir jauna sākuma laiks, kad pasaule uzplaukst un mainās. Šis gadalaiks turpina noteikt mūsu programmu, taču galvenokārt to nosaka pārmaiņu sajūta. Pārmaiņas nozīmē atkal un atkal uzdot kritiskus jautājumus par mūzikas un teātra svarīgākajiem darbiem. Izpildītājmākslinieki nav pagātnes muzeju glabātāji, bet gan pētnieki un meklētāji, kas strādā ar stāstiem un vēsturi, lai sniegtu mums jaunu vielu pārdomām. 2023. gada Lieldienās kopā ar publiku vēlamies turpināt savas tradīcijas un arī meklēt jauno un īpašo. Centrā ir Tanheizers – tēls, kas vienlaikus ir meklējošs, apmaldījies un savaldzināts. Viņš ir cilvēks, kas ir ceļā pie sevis. Rihards Vāgners ir visradikālākais novators mūzikas vēsturē: viņa daiļrade ir gan izejas punkts, gan laboratorija. Festivālā mēs pētām Vāgnera pasaules redzējumu operā, koncertos, dejā un elektroniskajā mūzikā," turpina festivāla intendants. 

""Jau strautiņi čalo no ledus brīvi," saka Fausts savā Lieldienu rīta pastaigā. Ar šādu pavasarīgu noskaņu mēs aicinām klausītājus pavadīt dažas dienas Zalcburgā, atvērt sirdi, ļauties mūzikai, dziesmām un dejai, kā arī sekot Gētes Lieldienu pārdomām: "Šeit es esmu cilvēks, šeit tas ir atļauts!"" piebilst Nikolauss Bahlers. 

Zalcburgas Lieldienu festivāla patronese ir maestro Karajana meita Arabela Karajana. Festivāla laikā 5. aprīlī tika svinēta Karajana 115. dzimšanas diena.  

Viss sākas Leipcigā

Jauno kursu Lieldienu festivāls ir uzņēmis kopā ar diriģentu Andri Nelsonu un Leipcigas Gewandhaus orķestri. Latviešu māksliniekam festivāla laiks Zalcburgā bija ļoti intensīvs: Tanheizers 1., 5. un 9. aprīlī, pirmā simfoniskā programma 2. un 8. aprīlī, otrā simfoniskā programma 4. un 10. aprīlī, kā arī kormūzikas koncerts 3. un 7. aprīlī. Andris Nelsons ir Gewandhaus orķestra galvenais diriģents jeb kapelmeistars kopš 2018. gada februāra (kopš 2014./2015. gada sezonas viņš vada arī Bostonas simfonisko orķestri; abi kolektīvi īsteno vairākas sadarbības programmas). 

Leipcigas orķestris ir vecākā publiskā simfoniskā apvienība pasaulē – to 1743. gadā nodibināja sešpadsmit mūzikas filantropu grupa, kurā apvienojās gan aristokrātijas pārstāvji, gan parasti pilsoņi. Vispirms tika izveidota koncertbiedrība Das Große Concert, bet 1781. gadā, pārceļoties uz pilsētas tekstiltirgotāju tirdzniecības namu (Gewandhaus), ansamblis ieguva savu pašreizējo nosaukumu Gewandhausorchester. Klausītāji ir iecienījuši ļoti individuālo, neatkārtojamo orķestra skanējumu, kas to atšķir no citiem kolektīviem. Šī skanējuma identitāte un repertuāra daudzveidība joprojām tiek slīpēta vairāk nekā 200 uzstāšanās reizēs sezonas garumā trijās orķestra mājvietās: Gewandhaus koncertzālē, Leipcigas operā un Svētā Toma baznīcā (tur orķestris kopā ar kori ik nedēļu atskaņo Johana Sebastiāna Baha kantātes; šajā baznīcā ir strādājis pats Bahs). Neviena cita elites klases simfoniskā vienība pasaulē tik intensīvi nepievēršas Baha mūzikai kā Gewandhaus orķestris.

"Mūsu orķestrim ir neierobežota, bagātīga krāsu palete," apgalvo maestro Andris Nelsons. Foto – Ērika Maiere

Zalcburgas Lieldienu festivālā orķestris izpaudās repertuārā, ko pārzina vislabāk. "Vāgners un Mendelszons, Šūmanis un Bahs – šo komponistu darbi ir atstājuši paliekošu iespaidu uz mūsu vēsturi un padarījuši mūs par tādu orķestri, kāds esam šodien. Dalīties ar Zalcburgas klausītājiem savā pamatrepertuārā nozīmē atklāt savu būtību un pastāstīt, kurp ved mūsu ceļš. Mūsu darbā svarīga loma ir arī laikmetīgajai mūzikai, tāpēc esmu gandarīts, ka programmā ir iekļauts viens no jaunākajiem Gewandhaus orķestra rezidējošās komponistes Sofijas Gubaiduļinas opusiem," saka Andris Nelsons. Leipcigas orķestris ir pirmatskaņojis Vāgnera Nirnbergas meistardziedoņu prelūdiju, Bēthovena Piekto klavierkoncertu, Brāmsa Vijoļkoncertu un Vācu rekviēmu, kā arī Bruknera Septīto simfoniju. Šo un daudzu citu autoru mantojums veido orķestra DNS, un to publikai atgādināja Zalcburgas Lieldienu festivāla koncerti. Pasaulē nav daudz kolektīvu, kuri tikpat lielā mērā būtu ietekmējuši koncertdzīves un simfoniskā repertuāra attīstību, kā to gadsimtu garumā ir darījis Gewandhaus orķestris.   

Šogad Lieldienu festivāla programmā tika godināts Leipcigā dzimušais Rihards Vāgners: Lielajā festivāla namā/Großes Festspielhaus skanēja opera Tanheizers, savukārt blakus esošajā Jātnieku skolā/Felsenreitschule notika dejas izrāde Sapņi (izraēliešu un franču horeogrāfa Emanuela Gata jaundarbā izmantotas Vāgnera Vēzendonkas dziesmas un fragmenti no komponista esejas Māksla un revolūcija) un elektroniskās mūzikas vakars Westbam satiek Vāgneru. Šajā klasiskajai Zalcburgai visai netipiskajā ballītē slavenais vācu dīdžejs, klubu kultūras veterāns Westbam, kurš ir bijis atbildīgs par Berlīnes Love Parade skaņu vibrācijām, spēlēja savu mūziku un remiksēja Vāgneru. Uz skatuves dīdžejam pievienojās Gewandhaus orķestra dibinātās Mendelszona orķestra akadēmijas audzēkņi diriģenta un aranžētāja Oskara Jokela vadībā.

Gewandhaus orķestra mūziķi jau kopš pašiem Vāgnera rīkotā Baireitas festivāla pirmsākumiem ir spēlējuši Baireitas festivāla orķestrī. Tieši Gewandhaus orķestris ir pirmais, kurš ir atskaņojis Nībelunga gredzenu kādā teātrī ārpus Baireitas. Andris Nelsons līdz šim vēl nekad nebija diriģējis Tanheizeru pilnā garumā, tikai koncertos iekļāvis operas fragmentus. Arī Lieldienu festivāla dibinātājs Herberts fon Karajans nekad nav diriģējis šo operu Zalcburgā, tāpēc šī bija īpaša pirmizrāde.  

"Gewandhaus orķestris ir ideāli piemērots šīs mūzikas izpildīšanai, un tam ir cieša vēsturiskā saikne  ar tās autoru. Leipcigas orķestra skanējums ir atstājis lielu iespaidu uz Vāgneru. Tieši Gewandhaus koncertzālē viņš pirmo reizi dzirdējis Bēthovena simfonijas, tur pirmatskaņoti Vāgnera agrīnie orķestra darbi. Viņš pats stājies pie Gewandhaus orķestra pults, lai diriģētu Tanheizera uvertīru un pirmatskaņotu Nirnbergas meistardziedoņu prelūdiju," uzsver Andris Nelsons. "Mūsu orķestrim ir neierobežota, bagātīga krāsu palete. Tas var piedāvāt intensīvu, piesātinātu skanējumu, neizklausoties ne skarbi, ne forsēti, bet jau nākamajā mirklī orķestris var aizraut ar caurspīdīgu skanējumu, kas atgādina kamermūziku, kuras nianses apgūtas Baha un Mendelszona repertuārā," saka diriģents.         

Vizuālais libido

Andris Nelsons bieži atkārto, ka Tanheizers ir mainījis viņa dzīvi – tā ir pirmā opera, kuru piecu gadu vecumā viņš ir dzirdējis operteātrī Rīgā. Pateicoties Tanheizera izraisītajiem pārdzīvojumiem, Andris ir nolēmis kļūt par diriģentu. Par to viņš stāsta gan intervijās, gan Zalcburgas Tanheizera programmiņā: "Es biju audzis galvenokārt ar viduslaiku un renesanses mūziku, un tēvs mani rūpīgi sagatavoja pirmās operizrādes apmeklējumam: tumsā mēs klausījāmies Tanheizera ierakstu – šķiet, Volfganga Savalliša diriģētu –, un operas gaitā tēvs man skaidroja sižetu. Kad apmeklējām izrādi, es jau zināju šo darbu no pirmās līdz pēdējai notij. Teātrī piedzīvotais uz mani atstāja neaprakstāmu iespaidu, tas mani aizkustināja līdz asarām un nodarbināja manu prātu vēl vairākas dienas. Es biju emocionāli pārņemts. Tieši toreiz pirmo reizi sajutu, cik milzīga ietekme var būt mūzikai. Šī sajūta mani kā diriģentu vada joprojām – vēlos aizkustināt cilvēkus ar mūziku un radīt tādu piedzīvojumu, kas var mainīt viņu dzīvi uz labo pusi." 

"Tanheizers ir stāsts par mīlestību un upurēšanos – cēlāko rīcību, uz ko cilvēks ir spējīgs. Elizabete upurē sevi, lai izglābtu Tanheizeru. Kopš bērnības man tas ir asociējies ar kristiešu reliģiju, es pats esmu audzis katoļu ģimenē. Tanheizerā ir jūtamas šīs tēmas un kontrasti – grēks un piedošana, upurēšanās un mīlestība. Vāgners komponē valdzinošu mūziku. Veneras valstībā mūzika ir kaisles un erotisma pilna. Kas būtu Tanheizers – mākslinieks, dziedātājs, cilvēks – bez savas jutekliskās pieredzes Veneras kalnā? Kas būtu mēs bez brīnišķīgiem kārdinājumiem un jutekliskiem dzīves baudījumiem?" savās pārdomās dalās Andris Nelsons.     

Daļēji uz diriģenta jautājumiem izrādē atbild režisors Romeo Kastelluči. Zalcburgu ir sasniedzis itāļu mākslinieka iestudējums, ko viņš ir radījis Bavārijas Valsts operā Minhenē, kur pirmizrāde notika 2017. gada maijā. Lieldienu festivālam Romeo Kastelluči ir papildinājis un pārveidojis iepriekš tapušo Tanheizera versiju. Tajā viņš savieno reliģiski konspiroloģisku drāmu par evolūciju, mīlestības un brīvības alkām ar futūristisku fantastiku. Izrādei ir neaizmirstams sākums un beigas, tā spēj aizraut elpu, pat ja uz skatuves nav solistu zvaigžņu (Zalcburgā teju visi solisti ir zvaigznes). Romeo Kastelluči neinteresē psiholoģija un raksturi (varoņi ir viņa sarežģītā mākslinieciskā ornamenta daļas, instalācijas fragmenti), viņš domā tēlos un simbolos. Kad režisoram izdodas – pasaulē nav nekā skaistāka, kad viņa fantāzija apsīkst – šī dārgā atrakcija uzreiz zaudē savu rūpīgi izkalkulēto, specefektu uzlādēto "vizuālo libido" un skatīties kļūst garlaicīgi. Glābj tikai Vāgnera skaņu celiņš – Andris Nelsons, orķestris, koris un solisti ne mirkli neaizmirst klausītājus.        

Diriģents un režisors izrādē it kā runā katrs par savām lietām, katrs akcentē sev svarīgo, tas ne vienmēr sakrīt, taču galu galā Andris Nelsons un Romeo Kastelluči papildina viens otru. Andra Nelsona lasījums šķiet vairāk simfonisks nekā teatrāls: nav gluži tā, ka viņam nepatīk tas, ko viņš redz uz skatuves, drīzāk tas viņu pārāk nesaviļņo, jo visu sev nepieciešamo diriģents gūst partitūrā un saskarsmē ar mūziķiem.   

Par mirdzumu ir jāmaksā

Romeo Kastelluči redzējumā Tanheizeru raksturo nepārtraukta kļūdīšanās: viņš nemitīgi nonāk nepareizā laikā nepareizā vietā. Tanheizers visur tiek medīts kā dzīvnieks, sākumā mēs viņu redzam mīlas dievietes Veneras gūstā, vēlāk viņš ir Tīringenes landgrāfa Hermaņa gūstā. Lai kur viņš būtu, Tanheizers vēlas atbrīvoties no visām važām. Medību motīvs ir viens no galvenajiem izrādē: skanot uvertīrai, parādās amazones ar atkailinātām krūtīm, horeogrāfiski un ritmiski precīzi viņas šauj ar bultām uz milzīgu aci skatuves centrā. Tanheizeram tas nesola neko labu, bet cīnīties viņam nāksies ne tikai ar pārējiem, bet galvenokārt pašam ar sevi, savām vājībām un atkarībām.    

Seksuālas baudas pārmērības Veneras kalnā iemieso biedējošas, amorfas, deformētas miesas daļas, kas kustas, elpo, asiņo un iesūc sevī. Jāsaka, daudz atbaidošāk un konceptuālāk visa šī plastiskā, ķermeniskā orģija izskatījās izrādes iepriekšējā versijā Minhenē. Daži komentētāji internetā pat zobgalīgi pieļāvuši, ka Elīna Garanča atteikusi dalību Zalcburgas projektā, ieraugot savu kostīmu – Minhenē Venera bija iegremdēta ķermeņa intīmo orgānu, ādas un izdalījumu kalnā un kustēties faktiski nevarēja, taču Zalcburgā varone ir mainījusies līdz nepazīšanai, kļuvusi daudz glamūrīgāka, arī konservatīvāka.

Otrajā cēlienā, kurā iepazīstam Elizabeti, Vartburgas pils lielā zāle sāk dzīvot savu dzīvi – Romeo Kastelluči iztēlei un dizainera talantam tiešām nav robežu. Elizabete dziedājumā sveicina zāli, kurā pirmo reizi dzirdējusi Tanheizera dziesmas, un telpa atsaucas satrauktās varones emocijām. Elizabetes alkas atmodina sienas un kolonnas – tās slīd un dejo, aizkari un drapērijas veido dažādas formas, vijas kā serpentīns un runā ar personāžiem.

Biļetes uz Tanheizeru bija dārgas (no 40 līdz 490 eiro), jo par zvaigžņu spožumu ir jāmaksā. Titullomā debitēja vācu tenors Jonass Kaufmanis, Elizabetes partijā – vācu soprāns Marlisa Pētersena (šī ir pirmā Vāgnera operloma viņas repertuārā). Mecosoprānu Elīnu Garanču Veneras tēlā aizstāja britu soprāns Emma Bella. Volframa fon Ešenbaha lomā savu neordināro talantu, kas noslīpēts kamermūzikā, apliecināja vācu baritons Kristiāns Gerhāers, un vācu bass Georgs Cepenfelds, dziedot landgrāfu Hermani, pierādīja, ka šajā lomā konkurentu viņam tikpat kā nav.

Protams, visvairāk skatītāju interesi uzkurina Jonasa Kaufmaņa klātbūtne. Pēdējos gados viņa sniegums ne vienmēr ir stabils, viņam ir bijušas ilgstošas vokālās problēmas, kas ir saistītas arī ar koronavīrusa sekām. Es apmeklēju otro no trim Tanheizera izrādēm Zalcburgā, un Jonass Kaufmanis bija fantastisks. Viņš ir pēdējais no varenajiem tenoriem, kura dēļ publika joprojām ir gatava zaudēt prātu. Visi, kas nāk pēc viņa, jau ir pavisam citādi dziedātāji – viņi nav ne sliktāki, ne mazāk interesanti, bet piesaista daudz šaurāku auditoriju.

Jonass Kaufmanis, runājot par Tanheizeru, raksturo viņu šādi: "Tanheizers vēlas izpatikt visiem, bet galu galā nepatīk nevienam. Tas ir tāpēc, ka viņš nespēj pārvarēt sevi, nespēj mainīties un kļūt par kādu citu. Es Tanheizera uzvedībā nesaskatu neko nosodāmu – viņš ir tāds, kāds viņš ir." Savu Tanheizera piedzīvojumu mākslinieks salīdzina ar sagatavošanos uzkāpšanai Everestā: "Tā nav pēdējā un augstākā virsotne, taču tā nav tālu no tās. Tanheizera loma ir sarežģīta, jo tajā ir krietni vairāk itāļu elementu, nekā esam pieraduši dzirdēt varonīgajās Vāgnera balsīs. Ja kāds nespēj izdziedāt pirmo cēlienu Veneras valstībā mierīgi, bez piepūles, neuztraucoties par to, ka viņu pavada tikai arfa, – nu, tad būs problēma. Daudzas itāļu operu lomas, kuras esmu dziedājis, ir bijušas neticami svarīgas un vokālo kvalitāti veicinošas, lai es varētu izpildīt Tanheizeru, īpaši pirmo cēlienu."

Skūpsts atomu līmenī

Interesanti, ka par Vāgnera mūzikas saikni ar itāļu jūtīgumu runā arī režisors Romeo Kastelluči: "Lai spēlētu Vāgneru, zināmā mērā ir vajadzīga itāļu sirds. Manuprāt, itāļu mentalitāte padara Vāgneru nedaudz maigāku." Romeo Kastelluči izrādē visu izšķir nevis simbolu pārpilnība, bet to precizitāte, turklāt savus vērojumus un idejas viņš ilustrē oriģināli un satraucoši. Pat ja gribēsiet aizmirst – diez vai izdosies. Tanheizers ir darbs par nāves un nemirstības paradoksiem: režisors palīdz morāli un psiholoģiski samierināties ar situāciju, kurā nāve vairs nešķiet netaisnīgs notikums katrā cilvēka dzīvē.  

Operas trešajā cēlienā Romeo Kastelluči piepilda iestudējumu ar body horror elementiem, kādus pazīstam, piemēram, no režisora Deivida Kronenberga filmām. Uz skatuves ir divi kapakmeņi, kuros iegravēti Tanheizera un Elizabetes atveidotāju vārdi – "Jonas" un "Marlis". Varoņu ķermeņi tiek parādīti septiņās sadalīšanās stadijās: skulptūras tiek nomainītas cita pēc citas, it kā šie sadalījušies ķermeņi tiktu sagatavoti anatomiskai, patoloģiskai izmeklēšanai. Līķis pūst, deformējas, pārvēršas par skeletu, un beigās paliek sauja pīšļu. Ķermeņu transformāciju pavada uz skatuves projicēti teikumi, kas vēsta par laika ritējumu – no milisekundes līdz daudziem miljardiem gadu. Kas ir laiks? Kas ir dzīve? Kas ir nāve? Viss ir beidzies, un nekas nav beidzies, pat nāve ne.  

"Trešais cēliens šķiet brīvs no sižeta. Varoņu mīlestība nav iespējama realitātē, tāpēc viņu satikšanās notiek kaut kur pavisam citur. Tā kļūst iespējama tikai tad, kad viņi sasniedz atomu līmeni," uzskata režisors. Finālā Jonass Kaufmanis un Marlisa Pētersena sajauc kopā Tanheizera un Elizabetes pīšļus. "Kad pīšļi sajaucas, notiek viņu vienīgais skūpsts – jau neorganiskajā valstībā. Beidzot viņi kļūst par vienu veselu. Šajā brīdī nāve ir bezgalīga," piebilst Romeo Kastelluči.    

Mīlas un naida dilemma

Apsveicami, ka divos Gewandhaus orķestra simfoniskajos koncertos festivālā līdzās pārbaudītām vērtībām skanēja mūsu laikabiedru opusi. Pirmo programmu atklāja klasiķes Sofijas Gubaiduļinas (1931) kompozīcija Dieva dusmas – divdesmit minūšu darbs, kas atbilstoši nosaukumam izsit pamatu zem kājām. To var salīdzināt ar zemestrīci, pūšaminstrumentu skaits orķestrī tiek pat četrkāršots – Dieva dusmas prasa četras Vāgnera tubas, četrus trombonus, divas basa tubas, kā arī palielinātu sitaminstrumentu un stīgu instrumentu grupu. Šo sacerējumu Sofija Gubaiduļina ir veltījusi Bēthovenam. Pēc Zalcburgas Lieldienu festivāla pasūtījuma komponētais jaundarbs tapis 2020. gadā, kad tika svinēta Bēthovena 250 gadu jubileja, taču pirmatskaņojums Zalcburgā tika atlikts pandēmijas dēļ, Leipcigā Dieva dusmas Andra Nelsona vadībā jau ir skanējušas. 

"Darba nosaukums ir pašsaprotams, papildu komentāri nav nepieciešami. Dievs ir dusmīgs. Viņš ir dusmīgs uz mums, dusmīgs par mūsu uzvedību. Mēs paši esam sev uzvēluši vainu! Mani jau ilgāku laiku nodarbina mīlestības un naida dilemma. Naids pasaulē pieaug ar tādu spēku un intensitāti, ka tas neizbēgami skar arī mani, tāpat kā ikvienu mākslinieku," stāsta Sofija Gubaiduļina. Opuss Dieva dusmas ir koncentrēta asuma, traģisma un sasprindzinājuma pilns – klausītāju tas uzrunā skaļi un uzstājīgi. Vakara otrajā daļā skanēja Antona Bruknera Septītā simfonija, kuru Gewandhaus orķestris Artūra Nikiša vadībā pirmatskaņoja 1884. gada 30. decembrī. Andris Nelsons mīl un labi jūt Brukneru – kopā ar Leipcigas orķestri viņš ir ieskaņojis Bruknera simfoniju ciklu.   

Otrajā Andra Nelsona diriģētajā simfoniskajā koncertā bija iekļauts Baha iedvesmotais, enerģiskais un dejas motīvu caurstrāvotais franču komponista, ērģelnieka un improvizētāja Tjerī Eskeša (1965) darbs Rītausmas dziesmas čellam un orķestrim (to kopīgi pasūtījuši Gewandhaus orķestris un Bostonas simfoniskais orķestris). Čella solo spēlēja franču zvaigzne Gotjē Kapisons. Rītausmas dziesmas programmā bija ievietotas starp Johana Sebastiāna Baha Trešo orķestra svītu (bijušā Gewandhaus orķestra galvenā diriģenta Fēliksa Mendelszona-Bartoldi aranžējumā) un Roberta Šūmaņa Otro simfoniju, kuru Mendelszons-Bartoldi pirmatskaņoja pie Leipcigas orķestra pults 1846. gadā. Savukārt kormūzikas koncertam festivālā tika izvēlēts Johannesa Brāmsa Vācu rekviēms, kura pilno versiju Leipcigas Gewandhaus orķestris un koris Karla Reinekes vadībā pirmatskaņoja 1869. gadā. Tagad Zalcburgā Andra Nelsona vadītajam orķestrim pievienojās Bavārijas Radio koris un solisti Jūlija Kleitere un Kristiāns Gerhāers.  

Augstāko muzicēšanas klasi Gewandhaus orķestra dalībnieki demonstrēja arī divos kamermūzikas koncertos. Pirmajā no tiem piedalījās latviešu obojiste Amanda Tauriņa (spēlē arī angļu ragu), kura muzicēja Gewandhaus pūšaminstrumentu kvintetā. Leipcigas orķestra dalībniekiem šajā programmā pievienojās pianists Kirils Geršteins. Skanēja Hansa Eislera, Volfganga Amadeja Mocarta, Kurta Veila un Ludviga van Bēthovena opusi. Savukārt otrajai kamermūzikas programmai Gewandhaus kvarteta un čellista Gotjē Kapisona izpildījumā bija atlasīti Ludviga van Bēthovena un Fēliksa Mendelszona-Bartoldi darbi.      

2024. gada Zalcburgas Lieldienu festivāls notiks no 23. marta līdz 1. aprīlim. Jāplāno brauciens! 

Informācija: osterfestspiele.at 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja