Divdesmit gadi jau paskrējuši, kopš pasauli pārsteidza duets The White Stripes. Tikai divi cilvēki – Džeks un Mega Vaiti, ģitāras un bungu duets, – piepildīja skaņas telpu, spēlējot īstu, uz autentiskā blūza pamatiem būvētu rokmūziku, – parasti to darīja vismaz trīs četri vai vairāk cilvēku, nereti talkā ņemot arī visādas papildu skaņas apstrādes metodes. Tobrīd pasauli arvien vairāk piepildīja elektroniskā mūzika un likās, ka vēl pēc desmit gadiem neviens ģitāras ar stīgām un dzīvās bungas vairs neizmantos. Pat jau gadiem ilgi spēlējošās rokgrupas, cenšoties iet līdzi laikam, savam koncertskanējumam sāka pievienot elektroniku, lai sekotu The Prodigy, The Chemical Brothers un Fatboy Slim vilnim, viņiem nonākot uz svarīgāko rokfestivālu lielākajām skatuvēm deviņdesmito gadu otrajā pusē un ādas jakās tērptajiem mataiņiem saplūstot ar gludi skūtiem tipāžiem treniņtērpos, lai plecu pie pleca juktu prātā pie vienas un tās pašas mūzikas. Visi beidzot bija draugi un neviens vairs nekāvās muzikālās pārliecības vai izskata dēļ, bet tas pārāk skaisti un sakārtoti, lai ilgi turpinātos. Jābriest revolūcijai!
Sarakstu nevajag
Un tad pēkšņi – kāds vienkāršs puisis no Detroitas dragā lētu sarkanbaltu ģitāru un aizrautīgi dzied savas dziesmas, bet viņa māsa, kas vēlāk izrādījās šķirtā sieva, dauza bungas, kā nu prot, bet tas kopā izklausās tik sasodīti labi, ka pēc pirmās iepazīšanās ar šī dueta ierakstu saproti, ka esi viņos abos iemīlējies. Tas bija jau trešais The White Stripes albums White Blood Cells (2001), kas nonāca iepriekšminēto elektroniskās mūzikas revolucionāru The Prodigy izdevniecības XL Recordings paspārnē, lai šos amerikāņu māksliniekus iepazītu visi, bet jau pirms tam duetu kā svaigu jaunumu bija pamanījis arī slavenais BBC dīdžejs Džons Pīls, kurš gadu desmitiem bijis pazīstams ar lielisku ožu uz jaunajiem talantiem. Un tad jau arī abi iepriekšējie albumi The White Stripes (1999) un De Stijl (2000) nonāca jaunizcepto fanu kolekcijās.
Hitu tajos izrādījās tik daudz, ka nebija šaubu par nepieciešamību meklēt duetu koncertos – tuvākais bija Helsinku nelielajā klubā Tavastia ar 700 cilvēku ietilpību, un 2002. gada 15. marts kļuva par vienu no manas dzīves svarīgākajām muzikālās pasaules izzināšanas dienām. Kādā somu avīzē publicētā rakstā izlasīju Džeka Vaita skaidrojumu par divu cilvēku grupas sastāva priekšrocībām – nevajag gatavot koncertam dziesmu sarakstu, jo pietiek abiem saskatīties un ir skaidrs, ko darīt tālāk. Tikai tagad, setlist.fm ielūkojoties Helsinku koncertā izskanējušo dziesmu sarakstā, spēju aptvert, kas par ekskluzīvu iespēju man ir bijusi – dzirdēt divdesmit sešas dziesmas ilgu koncertu dueta lielā un garā ceļa pašā sākumā.
No Klāsa Vāveres dzirdēju tobrīd vēl līdz galam nesagremojamu, iespējams, ne paša izdomātu, bet kaut kur dzirdētu The White Stripes nodēvēšanu par mazo Led Zeppelin, savukārt blūza fanātiķis Dailes Zigis no sirds šos mūziķus ienīda un kritizēja – vēl vairāk nekā tos pašus Led Zeppelin dalībniekus, kuri arī neesot neko jaunu atklājuši un visu nozaguši melnajiem blūzmeņiem.
Jebkādi līdzekļi der
Pēc diviem gadiem, kad jau bija iznācis nākamais albums Elephant (2003), The White Stripes uzstājās Beļģijas festivālā Pukkelpop uz pašas lielākās skatuves. Joprojām divatā! Tas bija kaut kas neredzēts, jo parasti grupas šādiem lieliem koncertiem pieaicina viesmūziķus, bet Džeks Vaits viens pats tika galā ar visām ģitārpartijām un vokāliem un vietām spēlēja sintezatoru un mutes harmonikas. Pēkšņi uz festivālu lielajām skatuvēm pieprasīta kļuva arī grupa Sonic Youth, kas kopš astoņdesmitajiem gadiem izcēlusies ar tādu nenogludinātu underground jeb lo-fi skanējumu.
2005. gadā notika neticamais – The White Stripes spēlēja Sapņu fabrikā Rīgā. Dienu iepriekš arī Tallinā, kur izdevās vērot koncertu no skatuves vienas puses: redzēju, cik ļoti ar mūziku, ko spēlē, ir apsēsts Džeks Vaits, ejot kā tanks un vēl uzkliedzot skatuves strādniekiem melnos uzvalkos un hūtēs. Mērķu sasniegšanai jebkādi līdzekļi der – medijos parādījās ziņas ar zilumainu citas Detroitas blūzroka grupas The Von Bondies līderi, kuru kādā naktsklubā bija apskādējis Džeks Vaits, kurš pats pirms tam bija producējis tās albumu. Džeks Vaits arī izteica agresīvus pārmetumus blūzroka duetam The Black Keys, ka tas kopē The White Stripes stilu, bet pēc tam atvainojās. Katram kādreiz ir jāpieaug.
Nodibinājis pats savu izdevniecību Third Man Records, Džeks Vaits sāka popularizēt un izdot citus cerīgus mūziķus, papildināja savu katalogu arī ar pavisam seniem ierakstiem, pats izveidoja grupu The Raconteurs, vēlāk arī The Dead Weather, kurā dziedāja kopā ar vēl viena spilgta dueta The Kills solisti Elisoni Moshārtu, un pakāpeniski The White Stripes izbeidzās. Bet dziesmas nekur nav pazudušas – Džeks Vaits savos solokoncertos, no kuriem viens notika arī klubā Palladium Rīgā 2018. gadā, vismaz pusi programmas veltī The White Stripes repertuāram, tagad jau to spēlējot lielākā sastāvā.
Skabarga pareizajā laikā
Atceroties, kas mūzikā notika ap 2000. gadu, kad kā zibens spēriens no skaidrām debesīm gaisu sajauca jaunais roka vilnis, kurā priekšgalā bija The Strokes un The White Stripes, der ieskatīties, kas notiek šodien. Viss ir tik sterils, sakārtots un piegludināts, mūziķi skan tik līdzīgi cits citam, sekojot tendencēm, pēc kā ir pieprasījums, ka nav nevienas skabargas, aiz kā aizķerties. Vēl vairāk – popularitātes virsotnē dominē mūzika, kuru klausoties tikai vietumis var iztēloties dzīvu cilvēku, bet pārējais uzbur ņirbošas un krāsainas ainas, kas robežojas ar zinātnisko fantastiku.
Instrumenti jau sen mēdz būt tādi, kuros klausoties skaņas rašanos izsekot ar acīm vairs nav iespējams, taču šodien arvien biežāk arī balsis tiek elektroniski pārvērstas. Arī cilvēku masām tas viss drīz būs apnicis, un kaut kam ir atkal jānotiek. Varbūt ir īstais brīdis, lai atgrieztos The White Stripes? Nē, duets, visticamāk, neapvienosies uz koncertiem, un tieši pašlaik tam ir attaisnojošs iemesls – tie gluži vienkārši nevar notikt. Bet ir taču bezgala daudz video un audio ierakstu, ko katrs tagad var baudīt savā izolētajā pasaulē, un tie ne ar ko neatšķirsies no tiešraidēm, kas kaut kur notiek tieši šobrīd.
Netīra ģitārskaņa, primitīvs bungu ritms un izmisuma pilna balss, kura dziesmā cenšas izkliegt visu, kas uz sirds, pirms to ar kaunu padzen no skatuves, – ieraksts, kas šķiet tapis kādā koncertā mazā krodziņā vai garāžā ar sliktu aparatūru pirms sazin cik gadiem un ko kāds no publikas ierakstījis līdzi paņemtā kasešu magnetofonā ar mikrofonu. Ar šādu dziesmas Let’s Shake Hands ierakstu sākas gadumijā klajā nākusī dueta The White Stripes izlase ar šādiem izdevumiem gadu desmitiem tradicionālo nosaukumu Greatest Hits, kas jau pieejama straumēšanas vietnēs internetā, lai klausītājs paspētu sakrāt naudu, kamēr februārī sagaidīs vinila plates formātu.
Džeks Vaits ielicis pamatīgu artavu mūsdienās notiekošajā vinila plates renesansē, ne vien aicinot šajā formātā iegādāties pats savus ierakstus, bet arī attīstot ražošanu savā rūpnīcā Third Man Pressing Detroitā un ceļot kvalitātes standartus visā pasaulē, kas, pēc 2000. gada atjaunojoties pieprasījumam pēc platēm, sākotnēji, lai ātri piepildītu tirgu, bija krietni zemāki nekā tagad. Nav šaubu, ka Džeks Vaits ir nozīmīgākais cilvēks rokmūzikā jau divdesmit gadu un mēs par viņu vēl ilgi dabūsim dzirdēt. Un nu jau nav šaubu, ka arī tie, kas nāks pēc mums.