Performances klasiķes Marinas Abramovičas operas projekta Marijas Kallasas septiņas nāves/7 Deaths of Maria Callas pirmizrāde Minhenē notika otrdien, 1. septembrī. Līdz svētdienai, 6. septembrim, kopumā būs nospēlētas piecas izrādes. Bavārijas Valsts operas mājvietā – Nacionālajā teātrī Minhenē – ir 2101 sēdvieta, taču pašreizējos apstākļos zālē drīkst atrasties 500 skatītāju. Tie, kuriem nav iespējas piedzīvot Marinas Abramovičas jaunāko performanci klātienē, varēs to noskatīties tiešsaistē.
Pitona žņaugos
Izrāde ir ekstravagants un ambiciozs veltījums visu laiku dižākajai dīvai Marijai Kallasai (1923–1977), kura arī pēc nāves turpina valdīt pār opermīļu prātiem. Marina Abramoviča uzskata Marijas Kallasas septiņas nāves par vienu no saviem mūža darbiem. Šo ideju, kas ir piedzīvojusi daudzas transformācijas, viņa ir lolojusi trīsdesmit gadu. Par to var lasīt mākslinieces autobiogrāfijā Iziet cauri sienām (2016), savukārt pirmās projekta skices ir publicētas grāmatā Marinas Abramovičas zīmējumi 1963–2017 (2018).
Marijas Kallasas septiņas nāves ir muzikālā teātra darbs ar performances un videomākslas elementiem. Marina Abramoviča atbild par koncepciju, režiju un scenogrāfiju. Viņa tēlo uz skatuves un ir redzama video kopā ar aktieri Vilemu Defo. Izrādes scenāriju māksliniece ir rakstījusi kopā ar Peteru Skavlanu. Režiju viņai ir palīdzējusi veidot Linsija Peisingere. Kostīmu autors ir dizainers Rikardo Tiši, kurš ir vadījis modes namu Givenchy un tagad ir Burberry radošais līderis. Izrādē piedalās Bavārijas Valsts operas orķestris un koris. Pie diriģenta pults – Joels Gamzu.
Iestudējuma pamatā ir septiņas lomas, kurās mirdzēja Marija Kallasa, un septiņas ārijas, kas asociējas ar viņas balsi, – Addio del passato no Džuzepes Verdi Traviatas, Vissi d’arte no Džakomo Pučīni Toskas, Ave Maria no Verdi Otello, Un bel dì vedremo no Pučīni Madama Butterfly, Habanera no Žorža Bizē Karmenas, Il dolce suono no Gaetāno Doniceti Lučijas di Lammermūras un Casta Diva no Vinčenco Bellīni Normas.
Ārijas izrādē izpilda septiņas dziedātājas – Hēra Hjesana Parka (Violeta Valerī), Selēne Dzaneti (Toska), Lea Hokinsa (Dezdemona), Kiandra Hovarta (Čo-Čo-sana), Nadežda Karjazina (Karmena), Adela Zaharija (Lučija) un Lorēna Fagana (Norma).
Tuberkuloze. Nolēkšana no torņa. Nožņaugšana. Harakiri. Noduršana. Prāta zaudēšana. Sadegšana uz sārta. Tā uz operskatuves mūžīgi mirst šīs varones, tā atkal un atkal mirusi Marija Kallasa, un tā savā projektā mirst Marina Abramoviča.
Katru muzikālo fragmentu ilustrē atbilstoša nāves aina uz videoekrāna. Režisors Nabils Elderkins ir uzņēmis septiņas īsfilmas, kurās Marina Abramoviča mirst septiņas reizes. "Es atkārtoju nāves skatus no septiņām operām – tās ir septiņas nāves, ko Marija Kallasa ir piedzīvojusi pirms manis," skaidro Marina Abramoviča. Daudzās operās varoni nogalina vīrietis. "Pati Marija Kallasa vienmēr iedomājās, ka vīrietis, kurš viņu nonāvē uz skatuves, ir Aristotelis Onasis," atgādina māksliniece. Aristotelis Onasis bija dziedātājas dzīves lielākā mīlestība. Kad viņš pameta Mariju Kallasu un nomira, viņai vairs nebija motivācijas ne dziedāt, ne dzīvot.
Performancē izmantotajās filmās slepkavas/mīļākā lomu, ko var uzskatīt arī par Aristoteļa Onaša iemiesojumu, atveido nepārspējamais ekrāna ļaundaris Vilems Defo. Skanot Dezdemonas lūgšanai, Marinu Abramoviču videofilmā nožņaudz pitons, ko viņai pasniedz Vilema Defo tēlotais varonis.
Izrādē skan ne tikai XIX un XX gadsimta klasika: septiņu operu fragmentus savieno mūsdienu serbu komponista Marko Nikodijeviča mūzika, kas sacerēta speciāli izrādei. Fināla ainu, kurā Marina Abramoviča uz skatuves atveido Mariju Kallasu un viņas nāvi Parīzē piecdesmit triju gadu vecumā 1977. gadā (nāves iemesls – sirdstrieka), pavada Marko Nikodijeviča divdesmit minūšu kompozīcija. "Šis projekts ir ļoti tuvs manai sirdij. Tas ir stāsts par brūcēm dvēselē, stāsts par sievieti, kura mirst, jo viņas sirds ir salauzta. Viņa mirst mīlestības vārdā," uzsver Marina Abramoviča.
Deguns kā Kallasai
Pirmo reizi Marina Abramoviča dzirdēja Marijas Kallasas balsi četrpadsmit gadu vecumā: "Tas bija manas vecmāmiņas virtuvē. Radio ēterā dzirdot Kallasas balsi, es sastingu. Skanēja Normas Casta Diva. Šķita, ka laiks ir apstājies un nekas vairs nekustas. Es ieslēdzu radio maksimāli skaļi, it kā cenšoties aizpildīt virtuves telpu ar šo mūziku. Tajā mirklī es fiziski sajutu Kallasas balsi. Izjutu enerģijas pieplūdumu, pār manu ķermeni pārskrēja skudriņas. Gaiss telpā bija elektrizēts."
Marija un Marina ir vizuāli līdzīgas. "Ja man uzliek grimu kā sešdesmitajos gados, mani var noturēt par Kallasu. Jaunībā man bija kauns par savu lielo degunu. Reiz man kāds teica: "Nē, tavs deguns ir skaists, tas ir tāds pats kā Kallasai!" Tas man palīdzēja samierināties ar sava deguna izmēru," smaida Marina Abramoviča.
Gan Marijai Kallasai, gan Marinai Abramovičai māksla vienmēr ir bijusi cieši saistīta ar privāto dzīvi. "Marijai Kallasai bija strikta māte, kura pret viņu mēdza izturēties nežēlīgi. Manā ģimenē bija tāpat. Marija Kallasa bija Strēlnieks, un es esmu Strēlnieks. Taču pats galvenais – par Marijas Kallasas nāves iemeslu kļuva salauzta sirds, viņa bezgala mīlēja Aristoteli Onasi. Intervijās viņa stāstīja, ka Onaša dēļ viņa būtu gatava atstāt skatuvi. Izcilākā dziedātāja būtu gatava kļūt par mājsaimnieci un audzināt bērnus! Es neupurētu savu karjeru kāda cilvēka dēļ, taču vienu reizi es arī gandrīz nomiru, jo mana sirds bija salauzta. Es zinu, ko tas nozīmē. Ciešanas bija nepanesamas, es nevarēju ne ēst, ne dzert, taču turpināju strādāt un darbs mani izglāba. Bet Marija Kallasa vairs nevarēja dziedāt. Sievietes pašaizliedzīgā mīlestība vienmēr ir bijusi operas galvenā tēma. Operā sieviete upurē sevi valsts vārdā, sava mīļotā vīrieša vai savas ģimenes vārdā," apgalvo projekta autore.
Šajā darbā Marina Abramoviča dekonstruē operas žanru, maina populārāko āriju uztveres kontekstu un parāda, ko nozīmē veltīt sevi mākslai, – skaistumu un sāpes, kas ar to ir saistītas. Nāve un ciešanas kļūst par rituālu, kas nepārtraukti atkārtojas. Izrādē saplūst fantāzijas un realitāte, tā ir izrāde gan par Mariju Kallasu, gan par Marinu Abramoviču (iestudējumā ir daudz atsauču uz viņas darbiem – čūskas, uguns, naži, mākoņi u. c.), gan par dīvas mitoloģizēto, bieži traģisko eksistenci pirms un pēc nāves.
Šamanes klātbūtnē
1946. gadā Serbijas galvaspilsētā Belgradā dzimusī Marina Abramoviča ir slavenākā mūsdienu māksliniece, kuras vārds ir pazīstams visiem kultūras – tagad arī popkultūras, modes un dizaina – cienītājiem. Pēdējos gados, īpaši pēc retrospekcijas Mākslinieka klātbūtnē (2010) Ņujorkas Modernās mākslas muzejā MoMA, ap viņu ir izveidojies globāls kults. Mākslas dīvas fanu pulciņam ir pievienojusies gan popzvaigzne Lēdija Gāga, gan tenisiste Marija Šarapova, tādējādi viņas slava turpina izplatīties visdažādākajās jomās.
Ar radikālo performanci Marina Abramoviča nodarbojas kopš 70. gadu sākuma. Savos darbos, kuri ir kļuvuši par laikmetīgās mākslas klasiku, viņa ir pakļāvusi sevi vissarežģītākajiem fiziskajiem un mentālajiem pārbaudījumiem. Par performanci Balkānu baroks viņa ir ieguvusi 1997. gada Venēcijas mākslas biennāles galveno balvu Zelta lauva.
Marinas Abramovičas instruments vienmēr ir bijis viņas ķermenis, un mākslu viņa nekad nav atdalījusi no dzīves. Pašlaik māksliniece dod priekšroku nevis soloperformancēm, bet kolektīvām aktivitātēm un rituāliem, kuros iesaista publiku un pati skatītāju priekšā var parādīties kā hologramma virtuālās realitātes instalācijā. Viņa aicina izstāžu apmeklētājus nomierināties, koncentrēties un atgriezties pie vienkāršības – ilgstoši skaitīt rīsus, praktizēt lēnu staigāšanu un stāvēšanu, ūdens dzeršanu un skatīšanos otra cilvēka acīs.
Māksliniece akcentē nepieciešamību nostiprināt saikni starp prātu, kas ir pārpildīts ar informāciju, un ķermeni, kuru bieži mēdzam ignorēt: "Ķermenim ir savas zināšanas, un tās ir daudz svarīgākas nekā prāts. Prāts cilvēku var maldināt un sabojāt dzīvi. Prāts var melot, bet ķermenis nekad nemelo. Tāpēc katram ir jāieklausās tajā, ko saka priekšā ķermenis, un mums ir jārūpējas par savu fizisko ķermeni."
Darbos māksliniece ir ieguldījusi zināšanas un pieredzi, ko guvusi, pavadot ilgāku laiku kopā ar Tibetas mūkiem, Austrālijas aborigēniem un Brazīlijas šamaņiem. Viņa tic, ka labas idejas ietver sevī iespēju paredzēt nākotni. Kāpēc Marina Abramoviča ir kļuvusi par elku? Tāpēc ka viņa ir ļoti spēcīga māksliniece. Marina Abramoviča ir līdzīga burvei un šamanei, viņas tēlā ir kaut kas arhaisks un pirmatnējs. Tas, ko viņa dara, ir uzlādēts ar kolosālu enerģiju, kas apbur un pievelk cilvēkus (protams, arī atbaida; internetā mākslinieci turpina vainot "sātanismā"). Viņas darbu vēstījums un metaforas vienmēr ir skaidras. Viņas māksla ir humāna, tā ir saruna par cilvēka dabu. Tam ir liela vērtība tehnoloģiju pārņemtajā pasaulē.
Eņģelis mani glābs
"Es apzinos, ka uzņemos risku," projekta Marijas Kallasas septiņas nāves ideju komentē māksliniece. "Operas faniem nepatīk pārmaiņas. Mēs apvienojam septiņu operu fragmentus pusotru stundu ilgā izrādē un parādām tos jaunā gaismā. Ceru ienest svaigu gaisu operas pasaulē. Es apmeklēju operteātri ar savu māti, un man bieži bija garlaicīgi, bet Marijai Kallasai ir izdevies mainīt manu priekšstatu par šo mākslas žanru. Tagad es miršu uz skatuves kopā ar Mariju Kallasu. Es miršu Marijas Kallasas vārdā. Skatītāji redzēs mani un viņu vienlaikus. Mani katru reizi nogalinās Vilema Defo tēlotais varonis. Es gribēju, lai to darītu viens un tas pats vīrietis. Šo vakaru caurstrāvos mirstīguma apziņa. Mūsu laiks šajā pasaulē ir ierobežots, dzīve paiet acumirklī, tāpēc mums ir jādzied, jādejo un jāmēģina paņemt no dzīves, cik vien iespējams. Opera mums sniedz šo iespēju," ir pārliecināta Marina Abramoviča.
Pastāv liela atšķirība starp to, ko Marina Abramoviča agrāk ir darījusi muzejos un galerijās, un to, ko viņa dara uz teātra skatuves. Savās izaicinošākajās performancēs māksliniece ne reizi vien ir bijusi tuvu nāvei – pavisam reālai, nevis inscenētai. Performances ir dokumentētas fotogrāfijās, daļēji arī video, par tām var lasīt grāmatās. Marinas Abramovičas izstādēs viņas agrīnās performances atkārto jaunie mākslinieki. "Performances laikā par nāvi nekad neesmu domājusi. Allaž esmu uzņēmusies pilnīgu atbildību par visu notiekošo un ticējusi, ka kāds eņģelis mani glābs. Ikdienas dzīvē neesmu tik drosmīga, bet performancē manī pamostas "super es" un rodas absolūta pārliecība, ka nekas slikts ar mani nevar notikt," apgalvo Marina Abramoviča.
Darbnīca ir lamatas
Bavārijas Valsts operas mājaslapā skatāmajā videosarunā teātra intendants Nikolauss Bahlers jautā Marinai Abramovičai, vai projektā Marijas Kallasas septiņas nāves viņa jūtas kā aktrise. "Es negribu tēlot, neesmu aktrise. Es sadarbojos ar līdzrežisori Linsiju Peisingeri, lai atrastu savu vietu Marijas Kallasas telpā. Katrai darbībai ir jābūt pamatotai, katrai emocijai ir jāsakņojas patiesā pārdzīvojumā. Man ir jāsasniedz īpašs prāta stāvoklis un jāsajūt, vai esmu dzīva vai mirusi, vai esmu nomodā, vai esmu apjukusi. Man ir jāsajūt, ka caur mani iziet pagātne un nākotnes nav. Brīdī, kad sāk skanēt Casta Diva – ārija, kas mani satrieca četrpadsmit gadu vecumā –, Marija Kallasa un es kļūstam par vienu veselumu. Tās ir beigas."
Runājot par to, kas ir "tēlošana" mākslā, Marina Abramoviča norāda: "Tēlot ir viegli, ja performance ilgst stundu. Ja performance ilgst trīs mēnešus, tā ir dzīve. Tur mākslinieks neko nevar mainīt, viņš demonstrē sevi tādu, kāds viņš ir. (Marinas Abramovičas 2010. gada performance Mākslinieka klātbūtnē Ņujorkas muzejā MoMA ilga 716 stundu 75 dienu garumā; apmeklētāji tika aicināti apsēsties pretim Marinai Abramovičai un ieskatīties viņai acīs, katrs cilvēks ar mākslinieci varēja pavadīt tik daudz laika, cik vēlējās, – J. J.) Mani vienaudži, kuri ir nodarbojušies ar performanci, sen ir devušies pie miera. Es jūsmoju par performances īsto dabu, es bez tās nespēju dzīvot. Man nepatīk strādāt darbnīcā, es tur neko neradu. Mākslinieka darbnīca ir lamatas. Esmu pieradusi visu darīt notikuma vietā."
Vieta blakus ēzelim
Izrāde Marijas Kallasas septiņas nāves tapusi kopražojumā ar Florences operteātri Maggio Musicale, Grieķijas Nacionālo operu Atēnās, Berlīnes Vācu operu un Parīzes Nacionālo operu. Sākotnēji bija paredzēts, ka pasaules pirmizrāde Minhenē notiks 11. aprīlī, bet Covid-19 krīzes dēļ to nācās atcelt gan Bavārijas Valsts operā, gan citur. Tomēr apturēt Marinu Abramoviču nav tik vienkārši, turklāt šajā iniciatīvā viņu pilnībā atbalsta Bavārijas Valsts operas intendants Nikolauss Bahlers, kurš vienmēr ir gatavs riskēt mākslas vārdā.
Saglabāt šo izrādi sava teātra afišā, par spīti visām grūtībām, Nikolausam Bahleram ir goda lieta, turklāt šī ir viņa atvadu sezona Minhenē un tai dota devīze Pagrieziena punkts. Tas bija Nikolauss Bahlers, kurš pirms trim ar pusi gadiem pārliecināja Marinu Abramoviču veidot Marijas Kallasas septiņas nāves nevis kā filmu, bet skatuves darbu. Plānots, ka 2021. gadā izrāde notiks Berlīnē un Atēnās.
Vēl tajā laikā, kad Marina Abramoviča vēlējusies īstenot šo ieceri kino formātā, savu piekrišanu uzņemt filmas epizodes devuši Alehandro Gonsaless Injarritu un Romāns Polaņskis. Savukārt vēl agrāk ideja bija citāda: māksliniece plānoja izmantot Marijas Kallasas ierakstus un "ievietot" septiņu operu nāves skatus Brazīlijas zeltraču apziņā. "Serrapeladas zelta raktuvēs cilvēki mirst katru dienu. Es gribēju izmantot dokumentālus kadrus, kuros ir redzams, kā cilvēki iet bojā. Šī bija neprātīga ideja. Darba nosaukums bija Kā nomirt/How to Die," projekta pirmsākumus atceras Marina Abramoviča.
"Pastāv reāla un teatrāla nāve. Cilvēku reakcija uz tām ir atšķirīga. Nāve uz skatuves izraisa līdzpārdzīvojumu, skatītājiem acīs ir asaras, viņi to uztver kā kaut ko skaistu. Nāvei teātrī ir estētiska kvalitāte. Kad jūs redzat reālu nāvi televīzijas ziņu sižetā, jūs uzreiz pārslēdzat kanālu. Jūs nevēlaties to redzēt – tas jau ir par daudz. Es devos uz Serrapeladas raktuvēm, tas bija traks ceļojums. Mani brīdināja, ka tur ir bīstami. Lidmašīnā visiem nepietika vietu, starp mani un citu pasažieri sēdēja ēzelis, kuram bija iedotas miega zāles. Cilvēkam, kurš pieskatīja ēzeli, bija pistole. Ja ēzelis pamostos, viņu nāktos nošaut, jo dzīvnieks apdraudētu lidojumu. Serrapeladā ieraudzīju briesmīgas ainas, sapratu, ko nozīmē zelta drudzis, cilvēkiem nerūp, vai viņi dzīvos vai mirs," stāsta māksliniece.
Klusā kara apstākļos
"Šī izrāde ir ļoti konceptuāla un radikāla. Tā ir atbrīvota no visa, ko esam pieraduši redzēt operā. Uz skatuves cita pēc citas kāpj septiņas dziedātājas, katra simbolizē citu sievietes tēlu. Mana balss īsi izklāsta operas sižetu, klausītāji dzird āriju un redz videoprojekciju. Tās ir visminimālistiskākās septiņas nāves, ko jebkad būsiet piedzīvojuši teātrī," sola Marina Abramoviča.
"Uzticēt māksliniekam veselu operas izrādi, nevis tikai koncepcijas, scenogrāfijas vai kostīmu veidošanu, ir liels risks. Sākumā biju pārbijusies," atzīst performances klasiķe. "Iepriekš teātrī esmu piedalījusies sadarbības projektos ar horeogrāfiem un režisoriem Damjenu Žalē un Sidi Larbi Šerkaui: 2013. gadā Parīzes operā iestudējām Morisa Ravela baletu Bolero, 2018. gadā Flāmu operā Antverpenē – Kloda Debisī operu Peleass un Melizande."
Vēl noteikti ir jāpiemin mākslinieces autobiogrāfiskā izrāde Marinas Abramovičas dzīve un nāve (2011) Roberta Vilsona režijā. Šajā grandiozajā, pasauli apceļojušajā iestudējumā uzstājās Marina Abramoviča, Vilems Defo un daudzi prominenti performances mākslinieki, dziedāja Entonijs Hegertijs (tagad Anohni) un serbu folkmūziķes Svetlanas Spajičas sieviešu vokālais ansamblis, orķestra bedrē spēlēja avangarda mūzikas novatori Viljams Basinskis un duets Matmos.
"Tagad notiek karš pret koronavīrusu, un mēs gatavojam izrādi vissarežģītākajā situācijā. Atceros, ka Sūzena Sontāga 1993. gadā ieradās Dienvidslāvijā, lai Belgradā un Sarajevā iestudētu Semjuela Beketa lugu Gaidot Godo. Tas bija kara laiks, savukārt mēs esam klusā kara apstākļos un mēģinām atrast veidu, kā strādāt. Mani saviļņo visu projektā iesaistīto cilvēku entuziasms. Mēs nepadodamies, kaut gan apzināmies, ka katra diena var izrādīties pēdējā. Esam uzņēmuši ātrumu un virzāmies uz priekšu, lai sasniegtu rezultātu," mēģinājumu procesu raksturo Marina Abramoviča.
Vēl viens vērienīgs darbs, ko viņa plānoja īstenot šogad, ir pārcelts uz 2021. gada rudeni – tā ir personālizstāde Dzīve pēc nāves/After Life Londonas Karaliskajā mākslas akadēmijā.
Performance Marijas Kallasas septiņas nāves tiešraidē no Minhenes tiks demonstrēta mājaslapā staatsoper.tv sestdien, 5. septembrī, plkst. 19.30 pēc Latvijas laika. Tās ieraksts straumēšanas režīmā būs pieejams no 7. septembra līdz 7. oktobrim.
Opera
Marijas Kallasas septiņas nāves
Diriģents Joels Gamzu, režisore Marina Abramoviča
Bavārijas Valsts operā Minhenē 5., 6. septembrī
www.staatsoper.de