gads) palicis tikai Alberts Legzdiņš, kurš šogad svin astoņdesmit gadu jubileju un atceras, ka uz zāli Palladium, kurā grupa 28. februārī spēlēs savu atvadu koncertu Vēlreiz ar draugiem, tēvs viņu bērnībā vedis skatīties filmas par Tarzānu. Līdzīgi kā šo filmu varonis - džungļu iemītnieks -, arī Čikāgas piecīši un to ieraksti savulaik Latvijā likās kā nākuši no citas pasaules, kura atrodas gandrīz tikpat tālu, cik tagad Mēness vai pat Marss.
Ironija par pašu ikdienu
Laiku pa laikam klīda baumas, ka padomju izlūkdienesti viņus vajā un pat gatavi iznīcināt, jo informācijas apmaiņas starp ASV un Padomju Latviju nebija tikpat kā nekādas. Čikāgas piecīšu 60. gadu sākumā dziedātās rindas: "Amerikā debesskrāpji slejas / Spožas auto rindas ielās trauc / Raibas reklāmgaismas cauru nakti / Bāros restorānos iekšā sauc…" Latvijā dzīvojošajiem saistījās ar nekad nesasniedzamu pārpilnības zemi, kamēr tur dzīvojošie ilgojās pēc dzimtenes, īpaši nelolojot cerības kādreiz to ieraudzīt: "Labrīt Rīga, vai tu mani redzi / Tu māte, es tavs pazudušais dēls / Dzimu te, bet augu tālā Amerikā / Vai atgriezties man mājās reiz būs lemts."
Viņi bija tīrradņi, kuri domāja, runāja un dziedāja tajā tikai trimdā "iekonservētajā" latviešu valodā, kura šeit bija skanējusi pirmās brīvvalsts gados. Arī Čikāgas piecīšu daudzbalsīgās dziedāšanas tradīcijas ar deklamētajiem iestarpinājumiem, kuros ir ironija par Latvijas okupantiem un pašu ikdienu Amerikā ("Latvieši mēs visi esam / Smaidot trimdas nastu nesam / Pērkam zemes, pērkam mājas / Divos darbos sapampst kājas"), arī muzikālais pasniegšanas veids, kaut ticis dēvēts par kantrimūziku, patiesībā ir latviskāks par latvisku un līdzīgs varētu būt ieskaņots arī 20. vai 30. gados.
Pret sarkanajiem bariem
Čikāgas piecīši savos tekstos lepni uzsvēra latvietību, dziesmā Latvieši mēs esam apšaubot iespēju, ka "…pēc nedaudz gadiem, mēs asimilēsimies / Tad Laimons sauksies Lerijs / Un Modris sauksies Mo / Un Jāņus svinēs Džonijs / Un Jēkabs sauksies Džo", jo "latvieši kā tauta nav maisā bāžama" - tā situsies pret cariem, divām Vācijām un… sarkanajiem bariem. Ar pēdējo pieminēšanu, protams, pilnīgi pietika, lai Čikāgas piecīši Latvijā būtu "ārpus likuma".
Grupas dalībnieks Armands Birkens, kurš tai pievienojās septiņdesmitajos gados, bet pašā pirmajā koncertā ir pabijis kā sajūsmināts klausītājs, vēlāk, braucot uz Latviju ciemos pie radiem, plates ievedis slepeni: "Tās ieliku amerikāņu mūziķu albumu vākos, apvilku ar plastmasas plēvi un ievedu!" Tālāk jau plates tika pavairotas, pārrakstot lentēs, un izplatītas milzīgos apmēros. "Varēja tikai jūsmot par to, ka mūs vienoja mūzika, jo toreiz ļoti gribējās veidot saites starp Latviju un trimdu. 1989.gadā, aizbraucot pirmajā Latvijas turnejā, bija grūti aptvert, cik daudzi latvieši nāca uz koncertiem un ar kādu sajūsmu mūs sagaidīja! Dziedāja koncertos mums līdzi un koncertu laikā sauca mums dziesmu nosaukumus, lai mēs tās dziedam," pirms došanās uz Latviju pēc balvas par mūža ieguldījumu Dienai stāsta Armands Birkens.
Piecīšu atbalsis Latvijā
Septiņdesmitajos gados, kad Latvijā arvien vairāk izplatījās mājas magnetofoni, Čikāgas piecīšu ieraksti skanēja vai visās latviešu viesībās, un daudzas dziesmas sen folklorizējušās vai jaunās versijās tikušas ieskaņotas dzimtenē. Piemēram, sākotnējā Čikāgas piecīšu dalībnieka, vēlāk populārā solomākslinieka Ilmāra Dzeņa sešdesmito gadu pirmajā pusē dziedātās dziesmas, Balodīti septiņdesmito gadu beigās kopā ar Raimondu Paulu veidotajā programmā dziedāja Edgars Liepiņš, savukārt Es redzēju jūriņā (Didam) organiski iekļāvās Hardija Lediņa un Kaspara Rolšteina operā Rolštein on the Beach.
Dziesma Kad man bij' sešpadsmit neapšaubāmi bijusi iedvesmas avots gan Olgas Rajeckas slavenākajai dziesmai, gan Labvēlīgā tipa ironizēšanai par neizbēgamo vecumu hitā Alumīnija cūka. Alberts Legzdiņš garāmejot un bez īpaša aizvainojuma atgādina, ka viņa sacerēto hitu Vecpiebalga savulaik Latvijā kā savu esot piesavinājusies cita leģenda - savu leģionāru vidū populāro dziesmu dēļ ilgi pie vārda nelaistais dziedošais komponists Eduards Rozenštrauhs.
Tautas balsojums www.gadabalva.lv noteiks, kuru dziesmu Čikāgas piecīši spēlēs Mūzikas ierakstu gada balvas ceremonijā Nacionālajā teātrī 26. februārī, saņemot balvu par mūža ieguldījumu, un šī dziesma skanēs arī koncertā Palladium.
Koncerts
Koncertzālē Palladium 28.II plkst.20.