Ansambļa CocoRosie mūzika, kas iemūžināta nu jau piecos albumos, ir romantiska, satīriska, biedējoša, pretencioza un seksīga. "Ierakstot pirmo disku, mēs centāmies sajust, vai tas, kas mums sanāk, ir lieliski vai briesmīgi. Mūs interesēja vidusceļš, robežstāvoklis. Nevis vidējā pelēkā masa, bet kaut kas riskants un izaicinošs. Es nevēlētos radīt kaut ko tādu, par ko es būtu absolūti pārliecināta vai ko būtu viegli sagremot. Mūs saista risks," apgalvo Bjanka Kesedija.
Traks var palikt
Iepazīsimies ar māsām Kesedijām tuvāk. Sjerra sāka apgūt klasisko vokālu Manhetenas Mūzikas skolā, vēlāk studēja Romā un Parīzē. Viņa ir sadarbojusies ar Amsterdamas Karalisko orķestri Concertgebouw, Sidnejas operu un Pompidū centru Parīzē. Sjerra ir sacerējusi opereti The Bloody Twins un mūziklu Soul Life. Bjankai, kura studēja lingvistiku un socioloģiju, vienmēr ir bijusi tuvāka vizuālā māksla: viņas darbi tikuši izstādīti Tokijā, Milānā, Briselē, Ņujorkā, Maiami, mākslas gadatirgū Art Basel un Maskavas biennālē. Viņa ir organizējusi nepieradinātās modes skates, mākslas salonus, grāmatu klubus un dzejas vakarus. Pērn Donavas festivālā Austrijas pilsētā Kremsā Bjanka iestudēja teatralizētu dejas izrādi Nightshift.
Bjanka ir CocoRosie tērpu autore, viņa noformē albumus un visu grupas suvenīrprodukciju (plakāti, T krekli, spēļu kāršu komplekts u. c.). Aplūkojiet CocoRosie otrā diska Noah's Ark (2005) vāku, kuru rotā Bjankas zīmējums – trīs vienradži nodarbojas ar seksu, viens no tiem kolorīti (burtiskā nozīmē) vemj. Vairāki cienījami izdevumi ievietoja šo mākslas darbu visu laiku sliktāko CD vāku topā. Nākamā grupas albuma The Adventures of Ghosthorse and Stillborn (2007) vāka noformējums tika uzticēts neapturamajiem kiča bruņiniekiem franču māksliniekiem Pjēram un Žilam.
Margināli elitārā smarža
CocoRosie dziesmas nekļūst par hitiem un neskan radio, albumi netiek pārdoti miljonos, taču Bjankas un Sjerras draiskās mākslinieciskās perversijas piesaista modes zīmolus, kino un teātra personības. CocoRosie mūzika skanējusi Kenzo un Escada smaržu reklāmās, modes nama Prada skatē un vairākās filmās. Stokholmas Karaliskā drāmas teātra Dramaten uzvedumā Hamlets titulvaronis un Ofēlija vairākas reizes izrādes gaitā izpilda CocoRosie dziesmu Werewolf, un tas nav brīnums, jo katrs CocoRosie skaņdarbs ir mazs rekviēms un tajā virmo šekspīriskas kaislības.
Nesen CocoRosie sacerēja mūziku un dziesmas režisora Roberta Vilsona jauniestudējumam Pīters Pens teātrī Berliner Ensemble Vācijas galvaspilsētā. Šis fakts "katapultē" grupu augstākajā līgā: maniakālais pedants Vilsons strādā tikai ar izredzētiem popkultūras pārstāvjiem – mūziku viņa izrādēm komponējuši Toms Veitss, Lū Rīds, Herberts Grēnemeiers un Rūfuss Veinraits.
Apvienība CocoRosie ir ne tikai margināla, bet arī elitāra parādība. Māsu Kesediju pieeja mākslai ir starpdisciplināra – viņas nedzīvo tikai mūzikas geto. "Daudzi domā, ka mēs esam dīvainas, jo neslēpjam, ka mums patiesībā nepatīk mūzika. Mēs to neklausāmies. Labi, dažreiz uzliekam Arvo Perta un Ninas Simonas ierakstus, tas arī viss," pirms dažiem gadiem teica Bjanka. "Mūzika ir tikai biļete, ar kuru mēs tiekam šajā atrakciju parkā. Mēs nesaprotam cilvēkus, kuriem fonā vienmēr kaut kas dārd. Mēs dodam priekšroku klusumam."
Meitenes pret Dievu
Vēl viena principiāli svarīga lieta, kas ir jāzina par CocoRosie dalībniecēm, – Bjanka un Sjerra ir aktīvas feministes. "Patriarhāta laiks ir beidzies. Es vairs nevēlos redzēt pāvestus, prezidentus un karavadoņus. Esmu nogurusi no Dieva tēla, kas mums tiek pasniegts kā vīrietis. Mēs esam nākuši no zemes, tā ir mūsu māte, un mums tā ir jāaizsargā," uzsver Bjanka.
Feminismam ir nepieciešamas jaunas vēsmas, tas ir jāatsvaidzina un jāmodernizē – ar to nodarbosies kustība Nākotnes feminisms, kuru CocoRosie dalībnieces nodibinājušas kopā ar grupas Antony and the Johnsons līderi Entoniju Hegertiju un citiem domubiedriem. "Mēs esam optimisma pilni. Cilvēki visā pasaulē pamostas un saprot, ka mēs pārāk ilgi, tūkstošiem gadu, bijām jutušies ērti šajā sociālajā cietumā. Sievietes un vīriešus apspieda patriarhāli uzskati, sistēmas un reliģijas, kas pazemoja sievietes, atņēma viņām spēku radīt un pasludināja viņas par padauzām. Mums tam ir jāpretojas, mums ar to ir jācīnās. Mums tas viss ir jāizgudro no jauna. Sievietēm ir jārīkojas," aicina Bjanka.
CocoRosie draugs un globālā starpdzimumu personu ikona Entonijs Hegertijs jau sen deklarē, ka pasaulei un visiem cilvēkiem – neatkarīgi no dzimuma – ir jākļūst sievišķīgākiem, jo tas, kas ir sievišķīgs/ femīns, nav tik postošs un agresīvs kā viss vīrišķīgais/maskulīnais.
Par šo ideju platformu un ruporu kļūs jaunais feminisma mākslas žurnāls Girls Against God/Meitenes pret Dievu jeb GAG. Tikko ir iznācis pirmais numurs, kuru var iegādāties izdevēja Capricious mājaslapā (becapricious.com), muzejos, galerijās, grāmatnīcās visā pasaulē un CocoRosie koncertos. Žurnāls sola provokatīvus un oriģinālus mākslas darbus, intervijas un esejas. Izdevumā tiks atspoguļotas apvienību Pussy Riot un Femen iedvesmotas aktivitātes.
Neviens nevēlas būt balts
Visu CocoRosie projektu iedīgļi meklējami māsu Kesediju biogrāfijā, tā atgādina sirreālu vesternu, kas savā dramaturģijā pārspēj Vientuļo reindžeru ar Džoniju Depu indiāņa Tonto lomā – viņa tēlā ir kaut kas no CocoRosie organiskās trakulības.
Sjerra (māte viņu kopš bērnības sauc par Roziju) dzimusi 1980. gadā Aiovā, Bjanka (Koko) nākusi pasaulē divus gadus vēlāk Havaju salās. Viņu vectēvs bija čiroki (Ziemeļamerikas indiāņu cilts), vecāmāte – pareizticīgā sīriete (tie ir Bjankas un Sjerras mātes vecāki). "Mūsu mamma ir ļoti skaista sieviete – viņa izskatās kā Šēra pēc visām operācijām, taču, augot 50. gados Aiovas mazpilsētā, viņa kautrējās par savu izcelsmi un izskatu. Mūsdienās neviens vairs nevēlas būt balts, taču tajos laikos, jo īpaši laukos, kotējās blondīnes ar smuku deguntiņu," stāsta māsas Kesedijas. Viņu tēvs nāk no Aiovas lauksaimnieku ģimenes.
Vecāki sen ir šķīrušies, un tēvam ir padsmit bērnu. "Tā ir viņa dzīves misija – apaugļot sievietes. Diezgan interesanti, turklāt neviens no viņa pieaugušajiem bērniem pat nevēlas atbildēt uz viņa zvaniem," piebilst Bjanka. Kad meitenes bija mazas, vasaras brīvdienas viņas pavadīja ar tēvu, kuru interesēja antropoloģija, šamanisms, dažādas reliģijas un sektas. "Brazīliešu baznīca, Haiti vudū rituāli, indiāņu kultūra," uzskaita Sjerra. Meitenes kopā ar tēvu apmeklēja Amerikas pirmiedzīvotāju baznīcu, kuras piederīgie, lai sasniegtu reliģisko ekstāzi, ceremonijās izmanto peijoti – bezadatu kaktusu, kas ir psihotrops augs.
"Vasarās mēs pārvietojāmies no viena rezervāta uz otru. Tēvs mums lika piedalīties iniciācijas rituālos, orientēšanās un izdzīvošanas turnīros. Bērnam tā ir katastrofa: tu esi tuksnesī, tev nav ko ēst... Taču pašlaik mēs spējam novērtēt visu, kas ar mums ir noticis. Mūs fascinē daba un rituāli – viss, ko tēvs mūs kādreiz piespieda darīt," saka Bjanka un Sjerra.
Savas dīvainības bija arī viņu mātei, kura nevarēja nodzīvot vienā vietā ilgāk par dažiem mēnešiem, viņas aizraušanās bija dinamiska ceļošana un pārvietošanās. Viņai patika izmest visu, kas ģimenē bija sakrāts, un sākt visu no jauna. "Mēs augām Havaju salās, Kalifornijā, Ņūmeksikā, Arizonā. Mums nekur nepietika laika, lai sadraudzētos ar citiem bērniem, un mums pat nebija iespējas pabeigt mācību gadu vienā skolā," atceras māsas. Pašlaik viņu māte Kristīna Čalmersa dzīvo Santafē ASV un Kamargā Francijas dienvidos, kur velta laiku hobijiem – glezniecībai, flamenko un vēršu cīņām. Par savām meitām viņa izsakās lakoniski: "Eņģeļi!"
Sprādzieni vannas istabā
Grupa CocoRosie tika izveidota Parīzē 2003. gadā. Sjerra Kesedija tolaik dzīvoja mazā dzīvoklī Monmartrā un studēja Parīzes konservatorijā. Kādu dienu pie viņas negaidīti ieradās Bjanka. Māsas nebija tikušās vairākus gadus, taču kopš tā brīža vairs nav šķīrušās. CocoRosie pirmais albums La maison de mon rêve (2004) tika ierakstīts Sjerras vannas istabā šampanieša pudeļu ielenkumā un kļuva par pamatu visai turpmākajai daiļradei. Māsu skaņu paletē ir hiphops, regejs, Havaju tautas mūzika, tehno, opera, agrīnais blūzs, primitīva un naiva amerikāņu folkmūzika, Bjorkas intonācijas, rotaslietu trokšņi, korķu paukšķi, kafijas dzirnaviņu rēcieni, bērnu mehānisko rotaļlietu brēcieni un citi mazi sprādzieni.
"Viņu sirdīs ir noslēpumu un sapņu dārzs, kurā var augt un attīstīties,» CocoRosie raksturo Entonijs Hegertijs. Grupas māksla ir mūzikas industrijas neapspiestā radošā gara iemiesojums. Par saviem aizbildņiem CocoRosie uzskata 70. gadu leģendāros travestijas māksliniekus – par Ņujorkas Īstvilidžas kabarē zvaigzni kļuvušo vācu kontrtenoru Klausu Nomi (viņš iedvesmojis arī Deividu Boviju) un Sanfrancisko psihedēliskās operetes trupu The Cockettes. Ar travestiju aizraujas arī Bjanka – viņa mēdz pārģērbties par vīrieti.
Šāgada CocoRosie turneja veltīta jaunā diska Tales of a GrassWidow materiālam. Albuma galvenā tēma ir vardarbīga attieksme pret bērniem, jo īpaši meitenēm, seksuālā izmantošana, kuru mūziķes salīdzina ar dabas resursu iznīcināšanu. Mātes dabas loma uzticēta Entonijam Hegertijam – viņa balss skan divās dziesmās. Albums tapis kopā ar prominento īslandiešu producentu Valgīru Sigurdsonu viņa studijā Greenhouse Studios Reikjavīkā – turpat, kur tika ierakstīts grupas Instrumenti debijas albums.
Sekojot māsu Kesediju piemēram, pirms koncerta apmeklējuma meitenes var izrotāt seju ar spīguļiem, sabužināt matus, uzzīmēt sev ūsas, bārdu vai vismaz tauriņu uz sejas. Vēl viens elementārs veids, kā saposties CocoRosie šovam, lai justos tajā kā zivs ūdenī, – nokrāsot melnu vienu zobu. Tā, lai no malas izskatītos, ka zoba nav un jums mutē ir radošs caurums. Māsām patiks, jo viņas pašas tā allaž dara.
CocoRosie
Koncertzālē Palladium Rīga 30.VII plkst. 20
Biļetes Biļešu servisa tīklā Ls 24–50