Pirmais pluss – Carnival Youth dalībnieki ar albumu Vienā vilcienā izdarījuši to, ko no viņiem gaidīja Latvijā, – izdevuši albumu dzimtajā valodā. Bija taču reiz tik jauka dziesma Akmentiņi. Ne tik liels hits kā Never Have Enough no tās alus reklāmas, toties ar Imantu Ziedoni. Turklāt Vienā vilcienā ir jaunas dziesmas, nevis tās pašas, pārtulkotas no angļu valodas, kas parasti izklausās neveikli, tāpat kā otrādi, jo tas jau liecina par rekonstrukciju, nevis jaunu dziesmu atnākšanu radošos brīžos, jo katrai notij vai vārdam konkrētā dziesmā ir paredzēta sava loma, kam jārada noskaņa. Otrais pluss – albums nav pārāk garš, jo vairāk par astoņiem opusiem mūsdienu steidzīgais klausītājs nespētu sagremot, turklāt divi no tiem pat ir pavisam īsi instrumentāli skaņdarbi, kuriem dots latvisks jaunvārds "starpplūde", par ko, protams, pienākas žetons.
Savulaik Stings ar grupu The Police pavadījis neskaitāmus mēnešus un pat gadus turnejas busiņā, braucot pa Anglijas pilsētām un spēlējot cilvēkiem, kuri viņu dzirdēja pirmoreiz, jo The Police pirmo singlu Roxanne radiostacijas izbrāķēja un sākotnēji atsacījās atskaņot. Tāpēc reizēm koncertu honorāri nav noseguši pat ceļa izmaksas. Stings ar biedriem nesaguma zem šīs smagās nastas un turpināja cīnīties, līdz panāca savu. Tāda nu ir tā mūziķa maizītes garoziņa, un to pašlaik savā busiņā grauž mūsu tautieši no Carnival Youth. Izdosies vai neizdosies – to pagaidām neviens nezina, taču ticībai ir jāmirst pēdējai. Tagad taču darbojas lielā industrija ar konferencēm un mūziķu paraugdemonstrējumiem (showcases), turklāt Stingam nebija aiz muguras Gunas Zučikas ar viņas profesionālo komandu.
Laiks iet, un nelielas atelpas brīdī četrās dienās Berlīnē tapušais albums sākas ar divām skaistām mīlas dziesmām Basās kājas ("Tavas basās kājas kāpās/ mitri mati lūpas sāļās") un Kilometriem tālu, kas jau ir karjerai nedaudz bīstami – pieķersies puiši kādām dāmām, radīsies ģimene, un nekur apkārt pa pasauli vazāties viņiem neviens vairs neļaus. Šoreiz pat nav svarīgi, vai tās ir meitenes, kuras viņus gaida Latvijā, vai ceļojumos sastaptās mūzas, kas elkus atkal var sagaidīt tikai pēc kāda gada.
Tomēr albuma galvenā tēma ir ceļš, nebeidzams, garš un reizēm bīstams, – arī grupas draugs, ierakstu kompānijas pārstāvis un jaunā albuma tekstu līdzautors Henriks Eliass Zēgners tūliņ pēc iepriekšējā albuma prezentācijas teica: "Ne mirkli bez atelpas..." Arī Imanta Ziedoņa dzejolis Stūre ir par to pašu tēmu, kas grupai pašlaik tik ļoti piestāv kā savulaik Stingam, – kaut gan šodien motocikla stūre dižā dzejnieka rokās vairs netrīcētu, jo ceļi ir gludi un automobiļi moderni, dzejolī minētais brīdinājums trāpīt starp kokiem darbojas arī šodien, jo nakts garajos pārbraucienos citam citu nomainīt pie stūres vajadzētu prast laikus.
Imanta Ziedoņa Stūri arī gribētos dēvēt par albuma lokomotīvi, jo pārējās dziesmas manu skarbā kritiķa konkurenci neiztur, bet varbūt vienkārši ir jāpierod, intensīvi klausoties ik dienas Radio Pieci.lv, un tad nav šaubu, ka Carnival Youth koncertā 26. augustā Siguldas Pilsdrupu estrādē iejukšu gados daudz jaunāku fanu rindās un dziedāšu visas dziesmas līdzi. Pat tās pāris instrumentālās.
Ja nu albumu tomēr izdodas noklausīties līdz galam, noslēgums šķiet tāds mākslīgi aprauts. Varbūt vienkārši izbeidzās sponsoru piešķirtie enerģijas dzērienu krājumi vai nākamajā dienā koncerts? "Aizskatoties viegli pazust var/ Bet kāds mani vienmēr atved atpakaļ" – vai tā ir dziesma par līdz galam nenotikušu iemīlēšanos būtnē pie grezna kabrioleta stūres, kas var novest no ceļa? Gan nelāgi burtiskā, gan romantiskā veidā. Lai kāds arī būtu šis ripulis Vienā vilcienā, kura nosaukumam var saskaitīt vismaz piecas nozīmes, tas ir līdz šim godīgākais Carnival Youth albums. Bez kaunēšanās par pāris viduvējām dziesmām.
Carnival Youth
Vienā vilcienā
Izdevējs Every Little Thing
@@@