Izrādes lepnums ir orķestra, kora un solistu ansambļa sniegums. Titulloma uzticēta poļu tenoram Pjotram Bečalam. Viņš vairāk ir pazīstams kā itāļu, franču, krievu un čehu operas repertuāra izpildītājs. Loengrīns ir mākslinieka pirmā Vāgnera operloma. Iemācīties to viņu ir pamudinājis maestro Kristiāns Tīlemanis, kura vadībā Pjotrs Bečala Loengrīna tēlā debitēja 2017. gadā Drēzdenes Zempera operā. Ņujorkas Loengrīns ir jau ceturtais šīs operas iestudējums dziedātāja karjerā.
Kritiķi recenzijās atzīst, ka Metropoles operā Pjotrs Bečala dzied pārliecinoši un eleganti. Viņa melanholijas pārņemtais Loengrīns atsauc atmiņā mākslinieka bieži atveidoto Ļenski Čaikovska operā Jevgeņijs Oņegins. Pats Pjotrs Bečala stāsta, ka, dziedot šo Vāgnera partiju, brīžiem iedomājas gan par Verdi Masku balli, gan par Dvoržāka Nāru.
"Pjotrs Bečala nekad nav uzskatījis sevi par Vāgnera tenoru. Viņa balsī ir gaišums, tā ir gluži kā saules gaismas pielieta. Vokāli viņš izstaro gaismu, taču ienes dziedājumā arī heroisku aspektu. Tieši tas ir vajadzīgs šai lomai," Pjotra Bečalas sniegumu komentē diriģents Janiks Nezē-Segēns. Pat viskaislīgākajos brīžos Pjotra Bečalas Loengrīnam piemīt gandrīz vai citplanētieša vēsums un atsvešinātība.
Pjotrs Bečala Loengrīna lomu dzied pārliecinoši un eleganti. Foto – Mārtija Sola
Elzas lomu izrādē dzied amerikāņu soprāns Tamāra Vilsone, Ortrūdi – amerikāņu soprāns Kristīne Gerke, Ortrūdes vīru grāfu Frīdrihu fon Telramundu – krievu bass Jevgeņijs Ņikitins, karali Heinrihu Fogleru – austriešu bass Ginters Groisbeks.
Loengrīns Metropoles operā nav skanējis kopš 2006. gada, kad tur pēdējo reizi tika izrādīts režisora Roberta Vilsona 1998. gadā tapušais iestudējums, kas ar savu estētiku radikāli atšķīrās no hipernaturālistiskajām skatuves versijām, pie kādām bija pieradusi Ņujorkas teātra publika. Jauno Loengrīnu režisors Fransuā Žirārs ir iestudējis kā sava 2013. gadā Metropoles operā tapušā Parsifāla turpinājumu. Visas Vāgnera brieduma gadu operas režisors uzskata par "grandiozu fresku", un šie divi darbi ir savstarpēji ciešāk saistīti nekā jebkuri citi. Loengrīns ir sacerēts ilgi pirms Parsifāla, bet tā darbība risinās krietnu laiku pēc Parsifālā aprakstītajiem notikumiem, savukārt pats Loengrīns ir Parsifāla dēls.
Loengrīns un Parsifāls ir arī muzikāli radniecīgas operas, īpaši prelūdijā. "Tā ir citplanētu mūzika, tas ir kaut kas tāds, kas ir teju sastindzis gaisā," saka Janiks Nezē-Segēns. "Parsifāls eksistē tikai nemateriālā dimensijā, savukārt Loengrīns ir starp titulvaroņa harmonisko valodu un citu personāžu "piezemētāko" mūziku," piebilst diriģents.
Jauniestudējums ir vizuāli iespaidīgs, darbība notiek abstraktā vidē, kurā tiek savienoti gan seno laiku, gan postapokalipses elementi. Scenogrāfiju veidojis Tims Jips, kurš ir ieguvis Oskaru par Anga Lī filmas Tīģeris un drakons māksliniecisko noformējumu.
Informācija: metopera.org, forumcinemas.lv