Valsts svētku svinēšanas fonā ir īstais laiks aizdomāties, ar ko mēs šeit, Latvijā, varam lepoties. Katram, protams, sava nozare gan sirdij tuvāka, gan labāk pārredzama, taču augsto kvalitāti, kādu pasaulei piedāvā mūsu mūziķi, nav iespējams nepamanīt. Pasaulē vieglāk ir apliecināties pa vienam vai nelielās mākslinieciskās vienībās. Gluži vienkārši tāpēc, ka viens mūziķis ir nesalīdzināmi mobilāks iepretim lielam simfoniskajam orķestrim, kura ceļojumi kopā ar mūzikas instrumentu pārvadāšanas sarežģīto loģistiku izmaksā ļoti dārgi. Pēdējos gados viesturnejas piebremzēja arī kovidpandēmija. Taču ne vienmēr ir jābrauc. Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO) jau ir sasniedzis tādu līmeni un atpazīstamību, lai tā koncertu 19. novembrī jaunā galvenā diriģenta un mākslinieciskā vadītāja Tarmo Peltokoski vadībā ierakstītu un pārraidītu prestižais Francijas un Vācijas televīzijas kanāls Arte. Šī bija iespēja arī Cēsīm, jo koncerts notika nevis remontu vēl arvien gaidošajā orķestra mājvietā Lielajā ģildē, bet akustiski un infrastruktūras ziņā labvēlīgākajā Cēsu koncertzālē.
Loģiski, ka starptautiskā TV kanāla īpašā interese par šo notikumu ir saistīta ar jauno, reaktīvā ātrumā uzlecošo akadēmiskās mūzikas zvaigzni – somu diriģentu Tarmo Peltokoski, kurš, būdams vēl tikai 22 gadus vecs un pat bez oficiāla mūzikas augstskolas diploma, jau ir paspējis pārsteigt un apžilbināt puspasauli. Šogad janvārī viņš tika iecelts par Brēmenes Vācu kamerfilharmonijas orķestra galveno viesdiriģentu. Maijā tika paziņots, ka Tarmo Peltokoski ir izraudzīts par LNSO jauno māksliniecisko vadītāju un galveno diriģentu. Septembrī Roterdamas filharmonijas orķestris izziņoja Tarmo Peltokoski par savu nākamo galveno viesdiriģentu, sākot ar 2023./2024. gada koncertsezonu.
Jaunā diriģenta karjeras paātrinājums ir milzīgs, un LNSO ir izdevies neparasto Somijas talantu notvert lidojumā. Vēl šā gada pavasarī intervijā KDi Tarmo Peltokoski stāstīja, ka viņam nav katru nedēļas nogali jādiriģē citā valstī vai pilsētā, taču viņam tas patiktu. Savukārt oktobrī intervijā Latvijas Radio 3 Klasika viņš atklāja, ka ik nedēļu atrodas citā valstī un diriģē citu orķestri. Aizvadītajā vasarā dzimtajā Somijā īstenots arī sapnis par operas diriģēšanu, turklāt ar vērienu – festivālā Eurajoki Bel Canto nodiriģējot Riharda Vāgnera tetraloģiju Nībelunga gredzens. Sestdien, 19. novembrī, Cēsīs notika ilgi gaidītais Tarmo Peltokoski inaugurācijas koncerts LNSO galvenā diriģenta amatā.
Gaišais vēstījums
Šī bija Tarmo Peltokoski otrā satikšanās ar LNSO pēc tam, kad, šā gada janvārī kopā divos vakaros Lielajā ģildē atskaņojot Riharda Vāgnera, Sergeja Rahmaņinova un Žana Sibēliusa darbus, notika liktenīgais abpusējās saprašanās klikšķis. Sibēliusa simfonija (tikai jau cita – Piektā) skanēja arī inaugurācijas koncertā līdzās diriģenta paša izraudzītajai "firmas zīmei" – britu komponista Ralfa Vona-Viljamsa (1872–1958) Piektajai simfonijai – un LNSO šīs sezonas rezidējošā komponista Krista Auznieka opusam Vēlība. Šī izvēle nu jau darbos apliecināja orķestra jaunā galvenā diriģenta vēlmi dziļāk iepazīt latviešu mūziku.
Pievērsties reti atskaņotajai Ralfa VonaViljamsa mūzikai formāli var pamudināt komponista 150 gadu jubileja, taču Tarmo Peltokoski ar to ir īpašas attiecības. Viņaprāt, tā ir diža, bet līdz šim pienācīgi nenovērtēta mūzika, un diriģents to iepazīst un atskaņo mērķtiecīgi. To apliecina arī tas, ka nākamajā koncertā 10. decembrī Rīgas Domā Tarmo Peltokoski diriģēs Vona-Viljamsa Jūras simfoniju (ar LNSO, ērģelēm, kori Latvija un solistiem soprānu Silju Ālto un baritonu Rihardu Milleru). Turpat gaidāms arī Pētera Vaska Musica serena atskaņojums.
Es liekuļotu, piebalsojot diriģenta teiktajam, ka "noklausoties Vona-Viljamsa Piekto simfoniju, nekad to vairs neaizmirsīsi". Tas, ko es neaizmirsīšu, ir šī skaņdarba izteiksmīgais, spilgtais, emocionāli piepildītais un simfoniski krāšņais muzikālais lasījums ar Tarmo Peltokoski pie LNSO diriģenta pults. Šajā interpretācijā šī Otrā pasaules kara gados tapusī simfonija patiesi bija mūzika par cerību.
Paskaidrošu. Ralfa Vona-Viljamsa mūzika nevar lepoties ar intonatīvi un ritmiski iezīmīgu, spilgtu tematisko materiālu, toties tās autoram piemītošā kompozīcijas meistarība ļauj no šķietami necilām, vispārīgām intonācijām uzbūvēt mērķtiecīgu, dinamisku mūzikas arhitektūru. Tieši attīstība – no orķestra ļoti īpašā, siltā piano skanējuma līdz krāšņi polifoniskajām faktūrām – ir tā, kas neatvairāmi ievelk šajā mūzikā un tās gaišajā vēstījumā. Taču šī skaņu pasaule atklājas tikai tad, ja izpildītājmākslinieki to izjūt un tā, kā tas notika 19. novembra koncertā. Tarmo Peltokoski bija ne tikai rūpīgi iedziļinājies šajā mūzikā, bet arī vadīja atskaņojumu ar ziemeļniekiem neierasti dedzīgu temperamentu. Šī ārkārtējā aizrautība turpinājās visā vakara gaitā, un jo īpaši mūzikas valodā sarežģītajā, tēlaini bagātajā somu mūzikas klasiķa Žana Sibēliusa Piektajā simfonijā, kas vietām ir pasmelta no ziemeļu dabas (ar tajā saklausītajiem gulbju saucieniem) un tautas mūzikas dzīlēm. Brīžiem pat šķita, ka Cēsu koncertzāles telpa šīs programmas simfoniskajam vērienam ir mazliet par šauru. Un tad vēl cīņas un spēka koncentrāts, kas caurstrāvoja koncerta piedevās nospēlēto simfonisko poēmu Somija – Somijas nacionālās atbrīvošanās un pašapziņas simbolu, kurā dzirdama arī nākamās valsts himna.
Tieši Tarmo Peltokoski galējā pašatdeve, kas ietvēra arī neierastus, reizēm pat vizuāli komiskus diriģenta žestus un neierobežotu ķermeņa valodas brīvību, izstaroja īpašu enerģiju un iedvesmu. Uzticoties jau šūpulī ieliktajam diriģenta instinktam, kas ļauj tik neparasti brīvi rotaļāties ar simfonisko orķestri, Tarmo Peltokoski izdevās arī izteiksmīgi izcelt interesantākās nianses (cezūras, sinkopētos ritmus) Krista Auznieka Vēlības gaiši minimālistiskajā, ostinētajā ritējumā. (Tas bija komponista Jeila Universitātes studiju gadu opusa Latvijas pirmatskaņojums, turpinot reversā vēsturiskajā secībā iepazīt viņa orķestra rakstības līdzšinējo evolūciju.)
Atliek vien (ar nelielu skaudību) piebilst, ka šoreiz balkonā tieši virs orķestra sēdošā publikas daļa varēja izbaudīt priekšrocību vērot diriģenta seju. Iespējams, to mums parādīs arī koncerta ieraksta demonstrējums 4. decembrī LTV (Arte pārraide Latvijā nebija pieejama).
Visā dzīves bagātībā
Ko zaļoksnai jaunībai lai saka briedums? Tik plašs bija LNSO valsts svētku nedēļas vēriens, vispirms divus vakarus – 11. novembrī Lielajā ģildē un 12. novembrī Rēzeknes Gorā – uzstājoties kopā ar savu kādreizējo galveno diriģentu un māksliniecisko vadītāju, pieredzējušo maestro Vasiliju Sinaiski. Šī atkalsatikšanās ar meistaru, kurš tagad ir LNSO goda diriģents, atgādināja arī par vēsturei raksturīgo tieksmi zīmīgi atkārtoties. Arī Vasilijs Sinaiskis LNSO galvenā diriģenta postenī 1975. gadā stājās, būdams tiem laikiem nepieklājīgi jauns – 27 gadu vecumā –, toties ar Herberta fon Karajana konkursa zelta medaļu kabatā. Latvijas pastāvīgajā koncertu publikā vēl ir gana to, kuri atmiņā glabā orķestra un tā līdera kopīgo intensīvo izaugsmi un spilgtākos notikumus LNSO divpadsmit darba gados (1975–1987) Vasilija Sinaiska vadībā.
Pašlaik Vasilijs Sinaiskis ir Janāčeka filharmonijas orķestra galvenais diriģents, BBC filharmonijas orķestra diriģents emeritus, ne tikai LNSO, bet arī Malmes simfoniskā orķestra goda diriģents. Atgriežoties pie mums savā 75 gadu jubilejas sezonā, Vasilijs Sinaiskis piepildīja iepriekš publiski pausto vēlmi kādreiz muzicēt Rēzeknes Gorā. (Cēsu koncertzāli viņš iepazina jau 2016. gadā, LNSO deviņdesmitgadē diriģēdams Hektora Berlioza dramatisko leģendu Fausta pazudināšana.)
Strādādams Latvijā, Vasilijs Sinaiskis aktīvi un neatlaidīgi rosināja latviešu komponistu simfonisko jaunradi un ir daudzu opusu pirmatskaņotājs. Viņš loloja Jāņa Ivanova simfonisma fenomenu, veicināja Romualda Kalsona, Pētera Plakida un citu autoru jaunrades uzplaukumu. To atceroties, viņš 2019. gadā kopā ar LNSO ierakstīja Pētera Plakida simfoniskās mūzikas albumu Atskatīšanās. Vasilija Sinaiska interese par latviešu mūziku nav noplakusi, to apliecināja arī šā koncerta programmas izvēle: Andra Dzenīša Prelūdija. Gaisma izskanēja līdzās Bendžamina Britena Klavierkoncertam un Gustava Mālera Pirmajai simfonijai.
Programma ļāva pilnā mērā izbaudīt Vasilija Sinaiska – simfoniskās mūzikas interpreta – plašo spektru. Niansēti uzbūris izsmalcināti caurspīdīgās faktūrās gleznoto Andra Dzenīša gaismu, diriģents no šīs atmosfēriskās netveramības acumirklī pārslēdzās uz vitālas, jauneklīgi izaicinošas, brīžiem jau robusti mašinālas enerģijas pārpilno Bendžamina Britena Klavierkoncertu, kura solists Andrejs Osokins īstenoja virtuozitātes varoņdarbu. Savukārt Gustava Mālera Pirmā simfonija Vasilija Sinaiska vadībā atklājās visā cilvēku dzīves un Alpu dabas krāsu bagātībā: gleznieciski, majestātiski, liriski, sērīgi, kolorīti, nostalģiski, tautiski dejiski, ekstātiski, trauksmaini. Iztēlē rosinot mainīgas muzikāli kinematogrāfiskas ainavas, vēstījums apliecināja cauri visam simfonijas ciklam izvīto pamatdomu – Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils. Mālera – tāpat kā Riharda Štrausa, Riharda Vāgnera, Pētera Čaikovska un Sergeja Rahmaņinova – mūzikas repertuārs LNSO padodas un ļoti piestāv. Vasilijs Sinaiskis šo krāšņo, kontrastiem bagāto mūzikas piedzīvojumu vada ar precīziem, mērķtiecīgiem žestiem.