Tikai četras izrādes Drēzdenes Zempera operā maijā, viena izrāde Sanktpēterburgas Marijas teātrī jūnijā – un Annas Ņetrebko atveidotā Elza Riharda Vāgnera Loengrīnā paliks vēsturē un klausītāju atmiņās. Nekur citur dziedāt Brabantes princeses lomu, kurā viņa debitēja 19. maijā Drēzdenē un guva fenomenālus panākumus, māksliniece neplāno, vismaz pagaidām – noteikti nē.
"Urrā Vāgnera dziedātājiem!" pēc Loengrīna ģenerālmēģinājuma savā Instagram kontā rakstīja Anna Ņetrebko. Operas hierarhijā šis ir augstākais, dižākais tituls – tu apzinies, ka tev pieder Vāgnera balss tiesības. Mērķi atveidot Elzu krievu zvaigzne bija sev nospraudusi jau sen. Anna Ņetrebko vēlējās izpausties šajā mūzikā, saprotot, ka Elza ir vienīgā Vāgnera komponētā loma, kura atbilst viņas balss tipam. Savas starptautiskās karjeras pirmsākumos Zalcburgas festivālā dziedātāja tēloja ziedu meiteni Parsifālā – izrādē, kurā galvenajās lomās mirdzēja Plasido Domingo un Valtraude Meiere.
Anna Ņetrebko ir populārākais soprāns pasaulē, un viņas debija Elzas lomā ir viens no galvenajiem notikumiem 2015.–2016. gada sezonā. Līdzīgu ažiotāžu un kautiņu par biļetēm izraisa tikai populārākais tenors pasaulē Jonass Kaufmanis, kurš nesen uz Bavārijas Valsts operas skatuves Minhenē debitēja Valtera lomā Vāgnera Nirnbergas meistardziedoņos. Jonasa Kaufmaņa faniem bail pat iedomāties, kādas masu nekārtības sāksies, kad pārdošanā nonāks biļetes uz Otello jauniestudējumu Londonas Karaliskajā operā, – 2017. gada vasarā vācu tenors debitēs Verdi meistardarba titullomā.
Tinte vēl nav nožuvusi
Vāgnera universā Anna Ņetrebko tika iesvaidīta vislabvēlīgākajos apstākļos. Elzas lomu, kura ir viņas pirmā lielā partija vācu valodā, dīva sagatavojusi kopā ar maestro Kristiānu Tīlemani – stūrgalvīgo ģēniju, Saksijas Valsts kapelas galveno diriģentu, kuru daudzi uzskata par mūsdienu spilgtāko Vāgnera mūzikas interpretu.
Izrādei tika nodrošināts fantastisks solistu ansamblis, kurā bija vēl divi ievērojami debitanti – Loengrīna lomā pirmo reizi iejutās poļu liriskais tenors, franču, itāļu un slāvu operu romantisko raksturu meistars Pjotrs Bečala. Viņa tautietis, smagsvara lomu eksperts basbaritons Tomašs Koņečnijs, debitēja Frīdriha fon Telramunda tēlā.
Drēzdenes Zempera operas Loengrīns ir vācu režisores Kristīnes Mīlicas 1983. gada monumentālais iestudējums, kurš izskatās senāks par saviem 33 dzīves gadiem. Tas ir tik kliedzoši vecmodīgs, dekoratīvs un ceremoniāls, ka brīžiem pārvēršas par pašparodiju, – šķiet, to iedvesmojušas Troņu spēles.
Situāciju glābj maestro Kristiāns Tīlemanis – Loengrīnu viņš diriģē tā, it kā šī mūzika būtu uzrakstīta šodien un uz nošu lapas vēl nebūtu nožuvusi tinte. Viņš transformē uzvedumu, kurš nav apgrūtināts ar režijas teātra idejām, par mūzikas un dziedāšanas telpu, kurā katrs solists var maksimāli realizēt savu vokālo un dramatisko potenciālu. Piemēram, Pjotra Bečalas aktieriskais stīvums un pasivitāte pat iederas viņa izvēlētajā lomas zīmējumā – tenora tēlotais bruņinieks Loengrīns, gulbja vilktas laivas pasažieris, ir nesatricināms kā kartona figūra. Viņš ir romantiski noskaņots svešinieks no nezināmas planētas, nesaprasts un atraidīts.
Ļaundari uzšķiļ dzirksteles
Pjotra Bečalas dziedājums ir izrādes patīkamākais pārsteigums – tāpat kā Anna Ņetrebko, viņš pirmo reizi sper kāju Vāgnera teritorijā, un sanāk spoži. Tā ir pāreja citā kvalitātē, citā daiļrades līmenī, kurā atklājas jaunas balss rezerves un iespējas. Klausītāju iecienītais liriskums viņa balsī Vāgnera mūzikā ieskanas diženi, varonīgi un cēlsirdīgi. Loengrīns iezīmē intriģējošu pavērsienu mākslinieka karjerā. Cik var dziedāt Bohēmā?!
Aktiermākslas virsotnē ir dēmonisko ļaundaru pāra – Frīdriha fon Telramunda un viņa sievas Ortrūdes – atveidotāji Tomašs Koņečnijs un Evelīna Herliciusa. Uz skatuves viņi uzšķiļ tādas psiholoģisma un dusmu dzirksteles un tik ļoti magnetizē gaisu sev apkārt, ka videi, kurā notiek izrādes darbība, nav nozīmes. Baireitas festivāla zvaigzne vācu dramatiskais soprāns Evelīna Herliciusa ir nepārspējama Vāgnera un Štrausa operās: Ortrūde, Kundri, Izolde, Brīnhilde un Elektra ir viņas zelta lomas, katra ir virtuozi noslīpēta.
Izrādes trumpis ir Ortrūdes un Elzas konfrontācija: viena varone spēlē tumsas, otra – gaismas pusē, taču nolemtas ir abas. Pašdestruktīvās histērijas un atriebības alku pārņemtā Ortrūde iesēj šaubu graudu Elzas dvēselē un pakļauj viņu bojāejai. Elza ļauj pretinieces agresijai sevi salauzt.
Elza dziļi aizvaino savu jaunlaulāto vīru Loengrīnu, kurš viņu izglābis no ienaidniekiem, – viņi bija sarunājuši, ka Elza nedrīkst prasīt, kā viņu sauc un kas viņš ir. Sieviete lauž solījumu. Jo vairāk Loengrīns cenšas viņu nomierināt un atrunāt, jo nemierīgāka viņa kļūst. Anna Ņetrebko netēlo elfu, viņas varones vēlmes ir cilvēcīgas: Elzai ir jāzina, ar ko viņa saista savu likteni. Ja viņa to nezina, viņa nespēj atvērties šim cilvēkam. Taču ko viņa iegūst, uzzinot par sava vīra noslēpumaino izcelsmi un tādējādi zaudējot viņu uz visiem laikiem? Pareizi – neko. Ja tu kaut ko zini, bet neuzticies, tas tevi neglābj.
Elza griežas emociju karuselī
Brabantes princese Elza ir pilnīgi jauns raksturs Annas Ņetrebko bagātajā, krāšņajā tēlu galerijā. Parasti viņas varones itāļu, franču un krievu opermūzikas repertuārā ļoti labi zina, ko dara, vai vismaz pārliecinoši izliekas, ka zina. Turpretim Elza ir šaubu un baiļu pārņemta, brīžiem viņa sastingst savā apjukumā un izmisumā.
Šajā lomā dziedātāja nepārtraukti griežas emociju karuselī – no maiguma līdz dusmām. Elza piedzīvo apgarotu, platonisku mīlestību pret Loengrīnu – tā ir pavisam cita jutekliskuma dimensija un cita jūtu intensitāte, salīdzinot ar pārējām Annas Ņetrebko varonēm. Viņa pieradusi spēlēt atklāti pievilcīgas sievietes, kuras izstaro seksapīlu, meklē un dažādās proporcijās sajauc visas iespējamās un neiespējamās baudas, ieskaitot kaisli, greznību, varu un ietekmi, un par to arī dārgi maksā – visbiežāk ar dzīvību.
Anna Ņetrebko ir aktrise, kura pārvalda tik smalku instinktīvu tehniku, ka Elzas pārdzīvojumu nianses spēj atainot ar vienu skatienu, ar ļoti lēnu galvas pagriezienu. Viens šāds mirklis ir 2. cēliena beigās, kad notiek Elzas un Loengrīna laulību ceremonija. Ortrūde un Frīdrihs fon Telramunds Elzu ir publiski pazemojuši, taču viņa vēl turas un kopā ar līgavaini svinīgi dodas pie altāra. Tad viņa pēkšņi nolemj atskatīties uz Ortrūdi, un šis skatiens ir tik traģisks un tādu sāpju pārpilns, ka skaidrs – laimīgs nebūs neviens. Šajā brīdī Anna Ņetrebko nedzied, visu pasaka viņas acis – šo skatienu viņa raida tik precīzi un dziļi, ka tas sasniedz teātra vistālāko stūri un skatītājiem aizraujas elpa. Elza to nezina – nekad nevajag atskatīties uz nelabvēļiem, Ortrūde viņu nolād un emocionāli sagrauj.
Vācu valodas stunda
Vāgners Annas Ņetrebko balsī atmodina iepriekš nedzirdētas krāsas un intonācijas. Dziedātāja, kā allaž, iepriecina ar tembra skaistumu un vokālo artistiskumu, Loengrīnā viņa demonstrē perfektu stila izjūtu, skaidru dikciju un izrunu.
Anna Ņetrebko atšķirībā no Pjotra Bečalas vācu valodā nerunā, taču izrādē viņa maksimāli iedziļinās ne tikai Vāgnera notīs, bet arī vārdos – tie nosaka sižeta virzību, tajos iekodēts operas emocionālais spriegums pat lielākā mērā nekā itāļu un franču operā.
Jūtīgi artikulējot Vāgnera tekstu, kura skanējums un plūdums ir stāstošs pats par sevi, dziedātāji pārraida visas nepieciešamās emocijas, nav vajadzīga aktieriska eksaltācija, nav jāuzskrūvē dramatisms. Vāgnera operās dziedāšana nav tikai māksla, bet arī arods – izteiksmīgums jāsabalansē ar rūpīgu precizitāti. Loengrīna galveno lomu tēlotājiem tas izdodas – viņi parāda augstāko klasi.
Anna Ņetrebko stāsta: tikai tad, kad Drēzdenē bija sākušies mēģinājumi ar orķestri, viņa sapratusi: Vāgners nav jādzied skaļi. "Man uzreiz teica: klusāk, klusāk, taupīgāk! Tev nav jāizšauj viss pulveris, nav jāpatērē tik daudz resursu! Loengrīnā, jo īpaši pirmajā cēlienā, es dziedu maigāk nekā citās operās, es atgriežos pie vieglas, gandrīz bērnišķīgas, nevainīgas balss, kādā dziedāju pirms 15 gadiem. Vokālais spēks Elzas raksturā parādās otrajā cēlienā, kad viņa kļūst nikna," piebilst Anna Ņetrebko. Vēl viena negaidīta mākslinieces atziņa: Elza viņai šķiet vieglāka loma nekā Manona Lesko.
Baireita var gaidīt
Krievu primadonna lutina savus cienītājus ar repertuāra daudzveidību. Nākamajā sezonā Ņujorkā, Maskavā, Vīnē, Minhenē un Parīzē viņa dziedās operās Manona Lesko, Trubadūrs, Makbets, Traviata un Jevgeņijs Oņegins. Turpmākajos gados paredzētas titullomas Aīdā, Toskā, Adriānā Lekuvrērā un, iespējams, Turandotā.
Nesen Anna Ņetrebko sarūgtināja Londonas Karalisko operu un Ņujorkas Metropolitēna operu, kad paziņoja, ka pieņēmusi lēmumu nedziedāt Vinčenco Bellīni Normā, jo viņas balss attīstās citā virzienā. Abi teātri gatavojuši Normas jauniestudējumu speciāli viņai. Londonā 2016. gada septembrī Annu aizstās bulgāriete Soņa Jončeva, Ņujorkā 2017. gada septembrī – amerikāniete Sondra Radvanovska.
Svarīgs posms ceļā uz Loengrīnu un vācu repertuāru Annai Ņetrebko bija Riharda Štrausa Četras pēdējās dziesmas, kuras viņa pirmo reizi izpildīja pirms diviem gadiem Berlīnes filharmonijā kopā ar Berlīnes Valsts kapelu maestro Daniela Barenboima vadībā (koncerta ieraksts pieejams kompaktdiskā). Jau agrāk koncertu piedevās – ar piebildi: «Tikai nesmejieties par manu vācu valodu!» – viņa dziedāja Riharda Štrausa Morgen!.
Pie Četrām pēdējām dziesmām Anna Ņetrebko atgriezīsies tuvākajās dienās: 6. jūnijā Sanktpēterburgas Marijas teātrī kopā ar diriģentu Valeriju Gergijevu un 9. jūnijā Vīnes Mūzikas biedrības Zelta zālē kopā ar Saksijas Valsts kapelu Kristiāna Tīlemaņa vadībā.
Sestdien, 4. jūnijā, Valerija Gergijeva vadībā Anna Ņetrebko dziedāja Loengrīnā Marijas teātrī. Gaidāms, ka 2018. gada vasarā viņa varētu atveidot Elzu Loengrīna pirmizrādē Baireitas festivālā: jauniestudējumu veidos diriģents Kristiāns Tīlemanis, režisors Alvis Hermanis un viens no nozīmīgākajiem vācu gleznotājiem, Jaunās Leipcigas skolas pārstāvis Neo Rauhs. Pati dziedātāja šo informāciju neapstiprina: "Es nezinu, kas notiks pēc Loengrīna Drēzdenē un Pēterburgā. No Vāgnera es kādreiz vēlētos dziedāt Izoldi, taču šaubos, vai tas būs iespējams. Redzēsim."