Mājā meža malā dzīvo sieviete, vārdā Didona. Viņa ir bēgle. Sīkāk par viņu nekas nav zināms. Didonas uzvedība, viņas atsaukšanās uz seniem stāstiem, viņas bailes liecina par psiholoģisku trauslumu un nestabilitāti. Pagātne un tagadne, realitāte un iztēle ir savijušās tik cieši, ka nav skaidrs, vai noslēpumainie tēli un ļaunie gari, kas šeit reizēm parādās, apdzīvo mežu vai Didonas prātu. Viņa mīl vīrieti, kurš arī ir bēglis. Viņa vārds ir Enejs. Kopā ar divām citām sievietēm, kas arī ir izraidītas no dzimtenes, viņi veido neparastu kopienu. Kādu vakaru Didona iegrimst mežā un savās fantāzijās. Laika prognoze sola sniegavētru, varbūt tornādo.
Tā sākas poļu režisora Kšištofa Varlikovska un angļu diriģenta Endrū Mances galvu reibinošais jaundarbs Bavārijas Valsts operā Minhenē – mistisks trilleris, kurā savienota Henrija Pērsela opera Didona un Enejs un Arnolda Šēnberga monodrāma Gaidīšana. Pirmizrāde notika 29. janvārī. Nākamreiz šo drosmīgo iestudējumu varēs redzēt vasarā Minhenes Operas festivālā – 20. un 22. jūlijā. Izrāde pierāda, ka opera ir žanrs, kas dzīvo nevis senatnē, bet XXI gadsimtā, protams, ar nosacījumu, ka to veido laikmetīgi domājoši mākslinieki. Izrāde Didona un Enejs... Gaidīšana ir Kšištofa Varlikovska autordarbs, kurā ir jūtams viņa piedāvātās interpretācijas spēks, viņa rokraksts un stils. Šī nepieradinātā režisora daiļrades kontekstā jauniestudējums Minhenē ir pamatīgs solis uz priekšu – šķiet, jau kādu laiku savos skatuves darbos viņš nav bijis tik enerģisks, tik brīvs, tik dzirkstošs. Izrādē pulsē dzīvība, fantāzija un erotiska spriedze – mūzikas teātrim ir jābūt jutekliskam un brāzmainam!
Sekunde ilgst pusstundu
Kšištofs Varlikovskis nav banāls savos režijas lēmumos, savukārt Endrū Mance pie orķestra pults nav banāls nevienā taktī. Režisors un diriģents sadarbojas pirmo reizi, un rezultāts ir apbrīnojams. Endrū Mance ir īsts angļu džentlmenis, Kembridžas Universitātes absolvents, kura stihija ir instrumentālā mūzika, operā viņš nedarbojas bieži. Iestudēt izrādi kopā ar Kšištofu Varlikovski diriģentu uzaicināja Bavārijas Valsts operas jaunais intendants Seržs Dornī. Maestro pieeja Pērselam un Šēnbergam ir teatrāla un kaislīga. Šis inteliģentais mākslinieks pie pults ir entuziasma un izdomas pilns, viņš ir patiesi ieinteresēts visā, kas notiek ne tikai orķestra bedrē, bet arī uz skatuves.
No skatuves nav iespējams novērst skatienu, kad uz tās uznāk lietuviešu soprāns Aušrine Stundīte. Par viņas nopelniem mūzikas teātrī KDi lapaspusēs pēdējos gados ir rakstīts daudz, un šī dziedošā aktrise nekad neliek vilties. Katra izrāde ar viņas piedalīšanos ir piedzīvojums visām maņām – tāpat kā Kšištofs Varlikovskis, Aušrine Stundīte nedzīvo kādā mistiskā operas pagātnē, viņa ir izteikti, atbruņojoši mūsdienīga, viņa pilnvērtīgi izdzīvo katru uzstāšanās mirkli. Aušrine Stundīte ir viena no tām bezbailīgajām skatuves amazonēm, kura virza opermākslu uz priekšu. Izrādē Didona un Enejs... Gaidīšana viņa dzied galveno partiju abās operās. Aušrine Stundīte ir pārsteidzoša un pārliecinoša.
Drāmas teātrī Kšištofs Varlikovskis nereti kombinē gan senu mītu, gan dažādu lugu fragmentus, demonstrējot sižetu un varoņu saplūsmi un sadursmi, ideju mijiedarbību un konfrontāciju. 2015. gadā Parīzes operā viņš iestudēja diptihu, kuru veidoja Bēlas Bartoka Hercoga Zilbārža pils un Fransisa Pulenka Cilvēka balss. Viss bija izdomāts tā, ka viena opera efektīgi ieplūst otrā. Minhenē režisora uzdevums ir sarežģītāks – Pērsela un Šēnberga darbus šķir gandrīz 220 gadu. Operas Didona un Enejs pirmizrāde Londonā notika 1689. gadā vai agrāk, savukārt Gaidīšana tika sacerēta 1909. gadā un pirmatskaņota Prāgā 1924. gadā.
Didona un Enejs ir 30 gadu vecā Pērsela pirmais pabeigtais teātra skatuves darbs un vienīgais, kam dots žanra apzīmējums "opera". Tajā laikā Anglijā vēl nebija savas operas tradīcijas, Didona un Enejs ir novatorisks, unikāls darbs Eiropas un Anglijas operas vēsturē bez tiešiem priekšgājējiem un pēctečiem. Tajā Pērsels ir apvienojis itāļu, franču un angļu skatuves tradīciju ietekmes sev raksturīgā formā. Opera ilgst stundu, darbā dominē dramaturģija, priekšplānā ir nevis vokālā virtuozitāte, bet varoņu emocijas. Arī Šēnberga Gaidīšana ir pilnībā pakļauta sižeta dramatismam – liels orķestra sastāvs, kāds parasti atskaņo vēlīnā romantisma opusus, glezno sievietes iekšējo saspringumu. Monodrāmas pamatdoma ir attēlot, kas notiek vienā visaugstākā emocionālā uztraukuma sekundē, it kā palēninātā kadrā, kas pagarināts līdz pusstundai. Orķestris rūpīgi seko vokālās partijas ritmam.
Halucināciju esence
"Agrīnā angļu baroka opera un XX gadsimta sākuma Šēnberga mūzika. Kā var savienot šos darbus?" jautā diriģents Endrū Mance. "Pērsela operas virzību nosaka personāži un viņu raksturs, attiecīgi mūzika sniedz izpildītājiem to, kas viņiem ir nepieciešams, lai atveidotu šos tēlus. Gaidīšanā ir citādi – varone ir kā "iestrēgusi" mūzikā," viņš turpina. "Gatavojot izrādi, pārslēgties no viena darba uz otru nemaz nav grūti. Vienu stundu mēģinām Didonu, pēc tam stundu – Gaidīšanu. Operas ir tik atšķirīgas, ka problēmu nemaz nav. Īstenībā mēs vērojam interesantu mijiedarbību: brīžiem, kad pēc Šēnberga atgriežamies pie Pērsela, mēs ar atvieglojumu uzelpojam, apzinoties to brīvības telpu, ko dod Pērsels, – ak, cik skaisti! Pēc tam saprotam, ka Šēnbergs ir devis tik daudz izteiksmīguma, un konstatējam, ka arī Pērsela partitūrā ir daudz ekspresijas un izteiksmes brīvības. Pērsels ļoti intensīvi uzbur noskaņojumu, un Šēnbergs dara to pašu," apgalvo Endrū Mance.
Vakars sākas ar Didonu un Eneju, taču šķiet, ka konceptuāli režisora Kšištofa Varlikovska starta punkts ir Gaidīšana un tās atmosfēra: divu operu stāsti spoguļojas viens otrā, šajā izrādē labirintā ir jūtams Deivida Linča gars, tā ir sava veida Tvinpīka un Malholandas ceļš. Plūstošs ir viss – gan tēlu robežas, gan personāžu dzimumidentitāte. Šēnberga monodrāmas Gaidīšana libreta autore ir Vīnes ārste un dzejniece Marija Papenheima. Komponists tekstā ir vēlējies nostiprināt mistikas auru un palielināt halucināciju koncentrāciju, tāpēc no libreta esot izsvītrojis tās daļas, kurās varone konkrēti izklāsta sižeta notikumus. Pārdzīvojumi tiek pasniegti caur sievietes uztveres prizmu. Gaidīšanas varone netiek saukta vārdā, viņa ir anonīma.
Sieviete naktī klīst pa mežu. Viņa ir trauksmainā, histēriskā stāvoklī, viņas slimīgā iztēle ir piepildīta ar murgainām ainām, viņa ir baiļu pārņemta. Bailes ir Gaidīšanas emocionālā dominante, un opera šo stāvokli ataino visās tā nokrāsās un niansēs. Darbības šajā drāmā nav – tikai sievietes apziņas plūsma, viņas psihes momentuzņēmums, domu fragmenti, jautājumi, saucieni, kliedzieni un čuksti, kas vērsti nekurienē. Ir zināms tikai viens fakts: sieviete mežā atrod sava mīļotā līķi. Ļoti iespējams, ka varone pati ir nogalinājusi gan šo vīrieti, gan viņa mīļāko.
Nāve guļammaisā
"Viss sākas ar vientulību," uzsver režisors Kšištofs Varlikovskis. "Vientulības sajūta mežā ir ļoti īpatnēja. Uz skatuves cenšos uzburt ziemas meža ainavu, klusuma un tukšuma ainavu," viņš piebilst. Vergilija eposa Eneīda iedvesmotais Didonas un Eneja traģiskais sižets risinās Kartāgā (Pērsela operas libreta autors ir Nahums Teits), Kšištofa Varlikovska Kartāga ir mežs, kurā sastopam ekstravagantus bēgļus, kolorītas raganas un ļaunos spēkus, kas izskatās ļoti pievilcīgi. Gaidāmās sniegavētras priekšvakarā bēgļi ar saviem tuviniekiem sarīko pikniku.
Kartāgas dibinātājas un pirmās valdnieces Didonas un trojiešu varoņa Eneja mīlas stāsts šajā iestudējumā ir pārrakstīts. To pārraksta pati Aušrines Stundītes atveidotā sieviete ar sarežģītu likteni. Viņai ir depresija, viņa atceras savu traumatisko ceļojumu – iespējams, šim ceļojumam ar realitāti nav nekāda sakara. Viss ir bīstams un satraucošs, nekas nav tāds, kā izskatās. Vai tiešām Didona sapņo par attiecībām ar Belindu (valdzinoši nospēlēta norvēģu soprāna Viktorijas Randemas loma)? Vai Belindu grib arī Enejs (spilgts vācu baritona Gintera Papendela darbs)?
Skanot Didonas žēlabām, Belinda palīdz titulvaronei ielīst košā guļammaisā, kurā viņa nomirst. Izrādes scenogrāfe un kostīmu māksliniece, Kšištofa Varlikovska ilggadējā līdzgaitniece un visu režisora darbu līdzautore Malgožata Ščensņaka, sarunā ar KDi norāda: guļammaiss nav nejaušs simbols, bet atgādinājums par situāciju uz Polijas un Baltkrievijas robežas – tur, mežā, necilvēcīgos apstākļos dzīvo un mirst veselas bēgļu ģimenes no Tuvo Austrumu un Āfrikas valstīm. Brīvprātīgie cenšas viņiem palīdzēt, sagādājot pārtikas produktus, medikamentus, apģērbu un guļammaisus. Bēgļi ierodas caur Baltkrieviju, taču Eiropas Savienība viņus neuzņem, un cilvēki ir spiesti izdzīvot nekurienē.
Kad beidzas Didona un Enejs, mēs nonākam laika tunelī. Didona pieceļas un nošauj neuzticīgo Eneju un Belindu – slepkavība met tiltu uz Gaidīšanu. Pērsela operā spēlē salīdzinoši mazs orķestris, bet Šēnberga partitūra prasa daudz lielāku sastāvu. Kamēr orķestra bedrē notiek pārkārtošanās, ierakstā skan speciāli izrādei komponēta poļu autora Pavela Miketina starpspēle. Minimālistiskās elektroniskās mūzikas pavadījumā uz skatuves breiku un hiphopu dejo talantīgi jaunieši – tik tikko Pērsela operā viņi iemiesoja Didonas vīzijas.
Pavela Miketina mūzika, ko papildina horeogrāfa Kloda Barduja breika balets, Kamila Polaka videomāksla un Felisas Rosas gaismu partitūra, rada transa sajūtu. Pavels Miketins ir viens no svarīgākajiem mūsdienu poļu komponistiem. Jau iepriekš viņš ir radījis mūziku Kšištofa Varlikovska drāmas izrādēm. 2022./2023. gada sezonā viņš ir guvis atzinību par mūziku poļu klasiķa Ježija Skolimovska filmai EO, kas ir nominēta Oskaram labākās starptautiskās filmas kategorijā. Par šo partitūru Pavels Miketins ir saņēmis Kannu kinofestivāla, Eiropas Kinoakadēmijas un Starptautiskās Sinefilu biedrības balvu.
Risks ir dāvana
Izrādē plašā amplitūdā atklājas soprāna Aušrines Stundītes meistarība un potenciāls, viņu ar režisoru un diriģentu vieno saprašanās. Tas nav vienkārši – pēc Pērsela dziedāt Šēnbergu, taču tāda māksliniece kā Aušrine Stundīte nekad neatteiktos no šādas dāvanas, no šāda riska. Uz skatuves viņa rada teātra brīnumu, un katrā iestudējumā tas ir citāds, viņa nekad neatkārtojas. Dziedātāja uzticas mūzikai un vienmēr uztver pareizo interpretācijas frekvenci, ko kopā ar izpildītāju atrod izrādes autori. Gaidīšanā Aušrines Stundītes atveidotā varone iztēlojas ideālu mīlestību, ideālu vīrieti, kādu viņa nekad nav sastapusi. Vīrieša lomu bez vārdiem, tikai ar kustībām spēlē jaunais dejotājs Serhats Perhats, kuru iepazinām gan operā Didona un Enejs, gan starpspēlē.
Teodors Adorno raksturojis Gaidīšanu kā "seismogrāfisku traumatiskā šoka pierakstu". XX gadsimta sākuma ģēnija Arnolda Šēnberga idejas ir ļoti tuvas Kšištofa Varlikovska teātra mākslas būtībai. Šēnbergs uzskata, ka radošums ir instinktīvs un neapzināts, tāpēc māksliniekam ir jāieklausās sevī, jādod vaļa spontāniem impulsiem, kuros atklājas šī augstākā griba, un allaž jābūt drosmīgam runāt tieši, kā viņam liek iekšējā pārliecība. Šēnbergs un Varlikovskis aizstāv bezkompromisa mākslu.
Šēnbergs skaidro: cilvēkam nav iespējams izjust tikai vienu sajūtu, to ir tūkstošiem vienlaikus, un tās var būt grūti savstarpēji savienojamas. "Emociju neviendabīgumu un daudzveidību, sajūtu neloģiskumu, kas rodas asociācijās, pieaugošā uztraukumā, kādā jutekliskā vai nervu reakcijā, es gribētu nodot mūzikā," raksta komponists. Kšištofa Varlikovska Didona un Enejs... Gaidīšana ir emociju atbrīvošanas rituāls, tā ir erotiski nospriegota teātra māksla, ko publika bauda, aizturējusi elpu.
Didona un Enejs... Gaidīšana
Diriģents Endrū Mance, režisors Kšištofs Varlikovskis
Bavārijas Valsts operā Minhenē 20., 22. jūlijā
www.staatsoper.de