Atis Rozentāls @@@
Nepamet sajūta, ka izciliem aktieriem jānolaižas zem sava līmeņa, spēlējot par sevi sliktākus aktierus, kas spēlē Šilleru. Šādai interpretācijai nav būtisks arī jaunais Amandas Aizpurietes tulkojums, jo parodijai jau izcilu tekstu nevajag. Īsti nav saprotams, kas ir izrādes pieteikumā minētā "tuvā nākotne", jo Kristīnes Jurjānes iekārtotā darbības vieta ir vecišķs birojs ar netīrām logu rūtīm, apskapstējušām mēbelēm un vecu avīžu saiņu grēdām. Ja ar dubulto spēli ir mēģināts pievilkt klāt latvisko dimensiju, jāteic, ka vairāk nekā trīsarpus stundu garajā izrādē šīs pievienotās vērtības ir par maz, bet apzināti neveikli izspēlētā Šillera – par daudz. Aktieriem, kurus spēlē JRT aktieri, ir visai rudimentāri raksturi, un savstarpējās attiecības ir ļoti maz ieskicētas. Viņu dialogi par latviskumu nesaaužas ar to, ko viņi spēlē. Beigās režisors, kurš pēc pamatnodarbošanās ir dramaturgs, atmet šai paralēlajai līnijai ar roku un šā tā pabeidz Šillera sižetu. Brīžos, kad vecišķais Šillers "tuvās nākotnes" aktierus nokaitina, izšķiļas asprātīgas epizodes. Taču nav konsekvences – rodas sajūta, ka Vilis Daudziņš tomēr grib saturēt arī lugas nopietno kodolu, turpretī Guna Zariņa un Gundars Āboliņš azartiski delverējas parodijas estētikā. Jēkaba Nīmaņa skaņu celiņš veidots tā, it kā interpretācija būtu nopietna.
Henrieta Verhoustinska @@@
Kas ir šie cilvēki – izbijuši aktieri, kuri meklē atpakaļceļu uz skatuvi, vai amatieri, kuri vēlas atgriezties jaunībā? Nevar saprast. Vienlīdz sparīgi tiek diskutēts par aktiermākslu (režisoram piemīt humora izjūta – pa ļeckām īpaši tiek vācu teātrim!), par politiku Latvijā, par latvietības kodu, ķeroties pie pirmās latviski iestudētās lugas. Dramaturģiskā intriga ir plakana, teksti tieši. "Teātris teātrī" risinās tādā kā Zinātņu akadēmijas institūta kabinetā. Neskaidrais fināls nedz saslēdz abas līnijas – Šillera lugu Laupītāji un tās iestudētāju likteņus –, nedz atklāj, kāpēc norisinājies šis mēģinājumu process. Taču paņēmiens "spēlēsim Šilleru", "spēlēsim Šekspīru" vai "spēlēsim operu Mazais skursteņslauķis" nav ne oriģināls, ne svaigs, lai priecētu pats par sevi.
Interesantāk par teātra dabu teju tas pats zvaigžņu sastāvs izpaudās pirms pieciem gadiem Gata Šmita izrādē Pirmie aplausi. Latviešu laupītājos visi paradoksi un kalambūri – par manas paaudzes aktieriem, kuri spēlē mūsu vecumā mirušā Šillera jaunības traģēdijā un spēlē jaunus cilvēkus, par to, ka šai teātrī aktieru personāžu vecums tiek staipīts 80 gadu amplitūdā, – tie notiek tikai manā galvā. Bet paldies šiem aktieriem, jo uz viņiem skatīties neapnīkst.
Maija Svarinska @@@@
Izrāde ir veidota pēc Šillera lugas Laupītāji un JRT radošās grupas tekstiem (dramaturgi Gecs Leinevēbers un Margarita Zieda), tā ris pēc principa "teātris teātrī", un iznākumā veidojas provokatīvs konteksts – Latviešu laupītāji. Programmiņā provokatīvi pozicionēta arī darbības vieta un laiks – Vācija, XVIII gadsimts, un Latvija tuvā nākotnē. Jā, Šillers rakstīja par savu gadsimtu, bet kāpēc izrādes varoņi – mūsdienu latvieši, kuri aizrautīgi iestudē Laupītājus, – darbojas nevis šeit un tagad, bet tuvā nākotnē? Vai tāpēc, ka čekas maisiem drīzumā ir jābūt vaļā? Tas daļēji varētu izskaidrot, kāpēc tik koši atbilstīga informācija birst no varoņu mutes. Varbūt laupītājs à la Viļa Daudziņa Karls, dižena gara spēka vadīts, mūs beidzot apgaismos un pēc 13. Saeimas vēlēšanām atbrīvos Latvijas sabiedrību no zādzības lāsta? Atbilžu nav. Galvenais – izrāde rosina domāt un baudīt aktieru spēli. Lieliskus tēlus veido Vilis Daudziņš, Kaspars Znotiņš, Gundars Āboliņš un Guna Zariņa. Aktieri filigrāni ir izstrādājuši katru sīkumu. Jevgēnija Isajeva Eižens centīgi seko līdzi Laupītāju mēģinājumam, bet Gunas Zariņas Māra tā nedara, it sevišķi, ja Viļa Daudziņa Gatis spēlē. Daudzslāņains ir režisora Geca Leinevēbera un scenogrāfes Kristīnes Jurjānes iestudējums, tikai dažas Šillera lugas ainas, šķiet, ir liekas.
Liene
Laimdota
JRT cienītājs