Pasaules koncertturnejā kopš gada sākuma Gidons Krēmers un Kremerata Baltica jau uzstājušies daudzās Ziemeļamerikas un Eiropas pilsētās, arī Viļņā, Tallinā un Rīgā.
Gluži kā ārsts – iedomājos, kad uz Lielās ģildes skatuves koncertā 3. aprīlī parādījās pats galvenais jubilārs neparasti garā, baltā kreklā. Līdzās izsmalcināti jūtīgajai, emocionāli piepildītajai un vienlaikus gaisīgajai, romantiski apgarotajai un ārkārtēji niansētajai vijoļspēlei, kas arvien bijusi Gidona Krēmera mākslinieciskā vizītkarte, varētu cildināt arī viņa vienkāršo eleganci, tomēr būtiskāka ir pirmā asociācija.
Viņš patiešām ir dziedinātājs: liek vijolei dziedāt un dziedina savu klausītāju laikabiedru dvēseli. Šoreiz – kaisles pilnajos Astora Pjacollas tango ritmos, uz klusuma robežas piedevā uzburtajā japāņu komponista Sigeru Umebajasi miniatūrā In the Mood of Love, dzīvespriecīgajā Mečislava Veinberga mūzikā multfilmai Bonifācija brīvdienas un Andrjus Žlabja jaundarbā, kas pieticīgi nosaukts izpildījuma tempa apzīmējuma vārdā: Ceturtdaļa – 87. Lietuviešu komponists to veidojis polistilistikas lielmeistara Alfrēda Šnitkes mākslinieciskajā (postmodernajā) estētikā kā baroka un laikmetīgās mūzikas stilu dialogu, iztēlojoties baroka melodiju Gidona Krēmera interpretācijā kā "tālu sapni par to laiku", un tas tiešām piepildās pirmatskaņojumā. Jūsmīgās, tīrās, gaišās plaukstošo ziedu izjūtas Georga Pelēča jaundarba Ceriņu dārzi pirmatskaņojumā šoreiz uzticētas lieliskajai vijolniecei, Gidona Krēmera jaunības līdzgaitniecei Tatjanai Grindenko.
Dialogs, cilvēciska saruna un patiesas savstarpējās attiecības ir Gidona Krēmera un "kremeratiešu" muzicēšanas pamatvērtība. To apliecināja gan dzīvi pulsējošais Astora Pjacollas Greizsirdības (un arī mīlestības un sapratnes) stāsts, kuru personificēja Gidona Krēmera vijole, Ģiedres Irvanauskaites čells un Andreja Puškareva vibrofons, gan konstruktīvi disciplinējošā, atsvešināti hipnotizējošā garīguma dimensija Arvo Perta koncertā Tabula Rasa divām vijolēm, sagatavotām klavierēm un stīgām; šo opusu Gidons Krēmers kā sendienās atskaņoja kopā ar Tatjanu Grindenko, sagatavoto klavieru "zvanu" spēles bija Reinuta Tepa ziņā. Savukārt orķestra izkoptā prasme klausīties citam citā dara iespējamu Mečislava Veinberga Otrās simfonietas (kā arī daudzu citu skaņdarbu) izpildījumu perfektā ansamblī bez diriģenta.
Gidons Krēmers un Kremerata Baltica pierāda šķietami neiespējamo. To, ka iedziļināšanās var vest ne tikai dziļumā, bet arī plašumā. Jo rūpīgāk, smalkāk un pašatdevīgāk mākslinieki koncentrējas mūzikas būtībai, jo lielāks ir ne tikai klausītāju saviļņojums, bet arī pozitīvais vēriens, ar kādu Latvijas vārds izskan un atbalsojas pasaulē. Modernajā Rietumu pasaulē, kur ir vecmodīgi afišās ierakstīt mākslinieka dzimteni un pat uz pārtikas produktu iepakojuma nekonkrēti norāda izcelsmes valsti, Gidons Krēmers un viņa orķestris ir spilgti un neatlaidīgi Baltijas valstu mūzikas vēstnieki. Turpinot svinēt, viņi vēl dosies uz Turciju, Portugāli, Ungāriju, Ķīnu, Koreju un Taivānu. Jubilejas vainagojums būs šovasar Rīgā un Cēsīs, septembrī – Dzintaros.