Inese Lūsiņa ****
Nav viegli Latvijā iestudēt operu, kuru nesen esam baudījuši tiešraidē no Londonas Karaliskās operas, turklāt vēl ar Kristīni Opolais un Jonasu Kaufmani abu mīlētāju lomās. Mārtiņa Ozoliņa diriģēto pirmizrādi Rīgā ar savu vokālo un aktiermeistarību, dabas dotajām balsīm un pašatdevi "izvelk" pirmais sastāvs: piecus gadus pie mums neredzētā lietuviešu dīva Asmika Grigorjana (Manona) un LNO skatītājiem labi pazīstamais turku tenors Murats Karahans. Ināras Sluckas režija uzrunā, izņemot dažas neveiklas epizodes, piemēram to, kurā Manona izkrāso statuju Žeronta namā, nevis greznojas pati. Scenogrāfija un kostīmi ir skaisti, tomēr izrāde bīstami draud pārvērsties Keitas modes skatē, kurā uz mēles zem sitiena diemžēl ir otrā sastāva Manona Julianna Bavarska. Izrādes finālam Ināra Slucka izvēlējusies sirreālu realitātes un melnbaltā kino dialogu: Manonas un de Grijē tuksnešaino nāves ceļu Katrīnas Neiburgas videofilmā projicē režisores ieviestais mīmiskais tēls – Edmonda sieva ar savu mīļāko. Ideja pārliecina, ja vien nelasām režijas koncepcijas verbālos izskaidrojumus un spējam nefokusēt skatienu uz pārlieku pievelkošo naturālo kino ainu, kurā vīrietis (Erlends Ritenbergs) ar rokām rok mīļotajai kapu.
Jegors Jerohomovičs ***
Pučīni Manonā Lesko izmanto visus aizliegtos paņēmienus – melodiskus, melodramatiskus –, lai izsistu klausītāju no sliedēm, pakutinātu nervus un izspiestu asariņu. Katra nots ir uzlādēta ar kaisli. Režisore Ināra Slucka erotismam neļaujas un apslāpē Pučīni jutekliskumu, turklāt viņa "uzlabo" varoņu biogrāfijas un papildina tēlu galeriju, tādējādi deformējot gan sižetu, gan raksturus. Manona izrādē nav pusaudze, bet sieviete pilnbriedā, kura pa ceļam uz klosteri ieskrien kāzās; iespējams, viņas klosteris ir spa centrs vai indiešu retrīts. Celibāta nomocītais garīdznieks de Grijē (temperamentīgais Murats Karahans), novadījis kāzu ceremoniju, lūdz Manonu (izteiksmīgā Asmika Grigorjana), lai viņa nedodas uz klosteri. Iestudējums, kas cenšas būt mūsdienīgs, ir auksts un sastindzis kā marmora statuja – šos mākslas darbus kolekcionē Manonas mīļākais Žeronts. Pēdējā cēlienā dominē Katrīnas Neiburgas video: operas sākumā ir kāzu ceremonija, beigās ir estetizēta bēru procesija tuksneša smiltīs. Uz ekrāna vīrietis stilīgi aprok sievieti ar pērļu kaklarotu. Murats Karahans, skatoties tajā visā kā vientuļš kinoteātra apmeklētājs, pieklājīgi cieš, Asmika Grigorjana izcili dzied āriju Sola, perduta, abbandonata un marmora skulptūras gaitā atstāj kinozāli. Skulptūras necieš, tām nesāp.
Atis Rozentāls ***
Monumentāls Mārtiņa Vilkārša veidotais vizuālais tēls, eleganti Keitas kostīmi. Tomēr vismaz pagaidām varam runāt par diezgan atšķirīgām izrādēm atkarībā no solistu sastāva, precīzāk sakot – no titulvarones atveidotājas. Nav jautājuma par otrā plāna solistiem un kori, jo te nodrošināts saskaņots ansamblis un nevar teikt, ka, piemēram, Riharda Mačanovska Lesko jebkādā ziņā atpaliktu no Jāņa Apeiņa pirmajā sastāvā (tas pats sakāms par Krišjāņa Norveļa un Romāna Poļisadova Žerontu), arī epizodēs solisti darbojas atdevīgi un azartiski. Atšķirīgi, taču līdzvērtīgi ir abi de Grijē – Murats Karahans un Sergejs Poļakovs. Taču izrādes emocionālā intensitāte lielā mērā atkarīga no Manonas, un te atšķirība ir liela un būtiska. Režisore Ināra Slucka maksimāli attālina šo stāstu no erotiskuma un seksualitātes, un ir svarīgi, lai skatītājs uztvertu, kāpēc vīrieši jūk prātā Manonas dēļ. Ar kaķenes grāciju apveltītajai Asmikai Grigorjanai tas izdodas ievērojami labāk, savukārt Julianna Bavarska otrajā pirmizrādē šķita ļoti sasaistīta – nevis jauna meitene, bet nemitīgu rūpju mākta sieviete, turklāt likās, ka kostīmi uz viņas auguma nesēž īpaši labi. Režisores koncepcija ir sarežģīta, un daudzas idejas, piemēram, tas, ka ceturtais cēliens ir de Grijē sapnis, bez programmiņas izlasīšanas nav uztveramas.