Maija Svarinska *
Liepājas teātris jau vairākus gadus raisa manī cieņu un interesi. Kopj mākslu un neizvairās no inovācijām. Izrādes, protams, var būt dažādos līmeņos, taču svarīgi, ka ir radošums. Arī šoreiz savā veidā dāsns pārsteigums – iestudējums, ko sacerējis un izveidojis Konstantīns Bogomolovs, bet kas nav izraisījis nekādas emocijas. Vienīgi saista sev pašai uzdotais jautājums: kā vārdā? Ka šis režisors no Krievijas ir, tā sakot, neierastības pielūdzējs, man, protams, ir zināms, turklāt to lieliski apliecina viņa Liepājā iestudētā Stavangera, kas 2012./2013. gada sezonā apbalvota kā gada izrāde. Taču tādu eksperimentu patiesi negaidīju. Iedomājieties: visas darbības gaitā bliež, bliež ar nāvei veltītiem vārdiem, idejām un tēliem, bet reakcijas nav. Pelēki tukšajā telpā mūsdienām ierasti pelēki apģērbti (scenogrāfe un kostīmu māksliniece Larisa Lomakina) ienāk viņa un viņš vai divi viņi, vai tikai viņa, vai tikai viņš un ar pārliecinošu iejūtību inteliģenti runā, informē, filosofē par nebūtību. Skaties, klausies, vēro stāju, seju, bet atbildes par visa jēgu tā arī nav. Ja nu vienīgi tas vieglākais skaidrojums: Bogomolova blasters patiesi ir izlādējies. Taču lai nu tas paliek viņa ziņā. Ābols teātrim – par drosmi.
Undīne Adamaite
Par rutīnu Liepājas teātrī nevar runāt. Teātris netipiskos veidos meklē, kā būt dzīvam un interesantam. Nesen kopā ar skatītājiem un kritiķiem tika sarīkota konference/tikšanās. Cienījami. Šī izrāde savukārt, šķiet, iestudēta ar nolūku padzīt skatītāju. Izdodas. Otrajā izrādē pēc pirmizrādes durvis klaudzēja bieži. Dežurants esot saskaitījis sešdesmit reižu (stundu un 25 minūtes garā izrādē!). Kritiķim būtu jābūt teātra pusē, jāskaidro iecere un estētika, jākaunina skatītājs par nevēlēšanos domāt (Bogomolova Stavangera bija tāds gadījums). Šoreiz to nespēju. Pat apskaužu tos, kas piedzīvoja tik aktīvas emocijas kā sašutums. Man palika tikai mulsums. Par materiāla izvēli un notiekošā jēgu vispār. Bogomolovs ar vēlmi "likt domāt un sāpināt", ietiekties radikālās psihes robežzonās nenāk tukšā vietā. Skatītājs ir iepazīstināts gan ar marginālas psihes pētniecību, gan necenzētu leksiku (Killera dienasgrāmata, Nekrofils, Vagīnas monologi Džilindžera versijā, Sorokina darbi JRT). Iespējams, sajūsmā par izrādi būtu nežēlības teātra lolotājs Antonēns Arto, kurš gribēja izbīdīt uz āru iekšējās nežēlības pamatus, arī sirreālisti. Vai nu nulle, vai pieci āboli, jo aktieri atkal spēlē brīnišķīgā ansambliskumā, precīzā formā, ar dīvainu spīdumu acīs. Skaidri jūtams, ka viņiem par notiekošo saprotams kas vairāk.