Jegors Jerohomovičs ****
Režisora Nastavševa solokoncerts ir gan teatrāls, gan antiteatrāls vienlaikus. Mēs esam uz kailas JRT skatuves – viņš, kurš spēlē klavieres un dzied paša komponētas dziesmas no savām izrādēm, un skatītāji. Priekškars aiz mūsu mugurām aizveras, un aizbēgt vairs nav iespējams. Vladislava Nastavševa piano bārā valda improvizācijas, neparedzamības atmosfēra – šķiet, programma veidojas koncerta gaitā. Eltondžoniska virtuozitāte viņam ir sveša, šā mākslinieka maģija slēpjas nevis pirkstu veiklībā, bet prātā un dvēselē. Vladislava Nastavševa uzstāšanās liek atcerēties klavierdīvu Torijas Eimosas un Regīnas Spektores ekspresiju, starpdzimumu trubadūra Entonija Hegertija balss modulācijas, dziesminieku Marka Almonda un Rūfusa Veinraita ekstravagances kabarē žanrā. Brīžiem Nastavševa sniegumā ieskanas Iļjas Lagutenko manierīgās intonācijas un Zemfiras intravertais poētisms. Tās ir tikai asociācijas, mirklīgas sakritības, varbūt pat neeksistējošas vokālas paralēles. Režisora mūzika ir artistisks šansons; dziesmas skan krievu valodā, tajās izmantota Mihaila Kuzmina (1872– 1936) lirika. Dziedot nevar īsti pozēt; uzstājoties vienatnē, veidojot šīs brīnišķīgās klavierskaņas un Sudraba laikmeta dzejas kaskādes, Vladislavam Nastavševam nav citas iespējas, kā tikai tēlot sevi. Viņa enigmātiskā klātbūtne ir programmas galvenais hits. Un koncerta liecinieku dzīve kļūst par vienu stundu ilgāka un labāka.
Elīna Gulbe ****
Režisors Vladislavs Nastavševs uz savu koncertu Eskeipista dienasgāmata 2 tāpat kā uz savām izrādēm ierodas ar tējas krūzi rokā. Tā kļūst par vēl vienu retu askētiskās koncerta scenogrāfijas elementu blakus uz pabružātā flīģeļa jau novietotajai konjaka glāzei. Atšķirībā no koncerta pirmās versijas, kuru pirms gada Nastavševa izrāžu mūzikas mīļotājiem bija iespēja baudīt festivālā Homo Novus, šoreiz mākslinieks neizpaužas sarunās starp dziesmām, tikai brīžiem atvainojas par nevietā aizlūzušu balsi vai neveikli iesāktu kāda skaņdarba frāzi. Viņa romantisko ilgu, skumju un vientulības pilnās, vijīgās kompozīcijas klausītājus aizved pasaulē, kuru ar vārdiem aprakstījis XX gadsimta sākuma Pēterburgas rakstnieks Mihails Kuzmins savā dzejā.
Dziesmu skanējums variē no plūstoši melanholiskām līdz satrauktām un sāpīgi dinamiskām tēmām, kuras intensīvi atkārtojas līdzīgi hipnotiskām mantrām, līdz izgaist teju pārcilvēciski spalgā vaidā. Tomēr savā skanējumā Nastavševa romances ir tik vienotas, ka izšķirt to piederību kādai konkrētai izrādei ir pagrūti. Smagnējais klusums, kas iestājas starp aprautajām dziesmām, ir prasīgs – tajā izteiksmīgi atbalsojas katra skatītāju kustība uz tukšās JRT Lielās zāles skatuves, līdz atvieglojumu sniedz nākamās klavieru kompozīcijas sākums. Personīga un intīma tikšanās mūzikā.