Eksponāti Ata Jākobsona izstādē Dvēseles gaišā nakts, kas notiek izstāžu zāles Arsenāls Radošajā darbnīcā, izskatās kā ceļojuma piezīmes. Tikai parasti tā dēvē īsus pierakstus, bet Ata Jākobsona piezīmes ir tiešām zīmētas: it kā mākslinieks būtu mēģinājis fiksēt neskaidrus tēlus steidzīgi – tāpēc, ka jādodas tālāk, vai baidoties, ka tie drīz pagaisīs no atmiņas.
Iespaids par piezīmēm nav nejauša asociācija, bet autora rūpīgi būvēts formāts: par to liecina organiskā stikla vitrīnās ieliktie skiču bloki, kas nav pieejami šķirstīšanai, bet rada iespaidu, ka ir piezīmēti pilni (aplūkojama ir tikai augšējā lapa). Vesela siena ir blīvi nosegta ar neliela izmēra zīmējumiem, ieslēgtiem katram savā rāmītī. Tomēr kopā tie rada iespaidu par nepārtrauktu radošu impulsu plūsmu, kas ar izsmalcinātu veiklību notverti pēdējā mirklī, pirms izgaisusi trauslā saite ar impulsa ierosinātāju. Nav arī izslēgts, ka zīmējumiem tiešas atsauces realitātē nemaz nav, tos varbūt izraisījuši pēkšņi iztēles uzzibsnījumi vai tehniski eksperimenti, nejaušības. Tā kā piezīmju forma ir gluži abstrakta, skatītājam sākotnējās nozīmes vairs nav pieejamas, tāpēc ir ļauts būvēt savas asociācijas. Vai arī iejusties mazliet nervozajā tēlu plūsmā un katrā ziņā novērtēt zīmējumu grafisko eleganci.
Tuvāk ierastiem izstāžu formātiem ir lielāki zīmējumi, kuros uz niansēta fona ornamentālos laukumos kārtoti rakstu jeb zīmju sablīvējumi. Pēc izstādes loģikas šie varētu būt mazāk spontāni radušies darbi, kuros iespaidi sakārtoti jau ar zināmu atskatu pārdomāta iespaida radīšanai. Vizuāli līdzīgi veidota centrālā ekspozīcijas daļa – vesela siena, kas apzīmēta/ aprakstīta tieši pirms izstādes, māksliniekam savienojot impulsīvu spontanitāti ar racionālas kompozīcijas principiem. Ata Jākobsona trumpis ir neparasti zvaigžņveida fona plūdinājumi vai līniju izsmērējumi, kas rada optiski iluzoru ņirboņu.
Ja reiz izstādītās formas ir pilnīgi abstraktas, kas gan liek tās uzlūkot tieši kā piezīmes no ceļojuma? Ja atmetam fona informāciju par autoru kā kaislīgu ceļotāju, izstādei ir skaidri izteikts orientāls raksturs. Ne tikai kompozīciju silueti, bet arī vienlaidus ornamentālais pildījums atgādina tepiķu rakstus un minaretu kupolus. Un, protams, aši, gandrīz paniski vilktas līnijas, kas līdzīgas kāda mums nezināma alfabēta (arābu?) rakstu zīmēm. Izstādes kuratore Līna Birzaka-Priekule to sauc par asēmisko rakstību, lai nu tā arī būtu.
Eksperimentiem ar zīmēm bez nozīmes ir sena vēsture – man, piemēram, Ata Jākobsona pieeja atgādina sirreālistu automātiskās rakstības piemērus, kuru atskaņas bijušas vērojamas arī dažos Ilmāra Blumberga darbu ciklos, pievienojot orientālo eksotiku. To izceļ zelta krāsas izmantojums citādi askētiskajā paletē. Arī sīkplastika, kas izvietota vitrīnu plauktos (taisnību sakot, pēdējā laikā izstādēs bieži izmantots motīvs!), intriģē mazāk ar līdzību fiktīviem izrakumiem, vairāk – kā mēģinājumi saskaņot intuitīvu pirkstu darbošanos ar racionāli virzītu domu, savukārt mazie artefakti ieguvuši, autoraprāt, paliekošu apveidu.
Kādēļ ceļojuma piezīmes izstāžu zālē izraisa piesardzīgu vilcināšanos, pirms tās bez ierunām akceptē? Žanrs vairs nav gluži nevainīgs – pirms gadsimta ceļojumi (īpaši ar mazāku budžetu) saistījās ar brīvību un dēkām, bet mūsdienās tie ir teju vienbalsīgi atzīti par obligātu dzīvesstila atribūtu. Savukārt dzīvesstila tēma masu saziņas līdzekļos ir palēnām apēdusi visas citas: neskaitāmi blogeri, bruņojušies ar datoru un kamerām, māca nākamos, kā ceļot – ko ēst, kur gulēt utt. Ceļojumu atstāsti vai atrādīšana bildēs nomācošā vairākumā nozīmē banalitāti un kiču. Tāpat ir mainījies pieredzes jēdziens – no kaut kā viengabalaina, ko var uzkrāt tikai ar laiku, līdz daudzām mazām "pieredzēm", ko var patērēt kā produktus. Jēgas atklāšanai ir nepieciešamas citas prasmes un, ko tur slēpt, radītāja talants. Atim Jākobsonam tas ir.
Stāsta, ka Ata Jākobsona izstādei esot bijis priekštecis – īpašs notikums vasaras festivālā Sansusī, kas organizēts kā naksnīgs pārgājiens ar izstādi un skaņas performanci beigās. Tieši ceļa pieredze esot padarījusi sasniegto mērķi neaizmirstamu – labprāt tam ticu. Tomēr arī Arsenāla Radošajai darbnīcai, ja reiz līdz tai esat uzkāpis, nav ne vainas, lai apstātos un uzkavētos. Tā ir telpa empātijai un savu attieksmju noskaidrošanai ar visai nodeldēto "iekšējā ceļojuma" konceptu. Tieši pārslēgšanās uz miera stāvokli, nedošanās nekur ir atslēga veiksmīgai izstādes uztverei. Uz to noskaņo arī telpas kvadrāta laukums, ko Ata Jākobsona darbi imagināri atver uz visām četrām debespusēm.
Atis Jākobsons
Dvēseles gaišā nakts
Izstāžu zāles Arsenāls Radošajā darbnīcā līdz 29.X