Būtu interesanti uzzināt, cik no mums visiem, steidzīgajiem, ikdienā interesējas par dzeju un regulāri to lasa. Cik daudzi kaut ko zinātu teikt par Juri Kunnosu vai Pēteru Brūveri, ja vienkārši jautātu nejaušiem pretimnācējiem uz ielas? Un vai kāds vispār būtu dzirdējis par tādu Uldi Leinertu? Tieši šos trīs dzejniekus Jaunā Rīgas teātra (JRT) aktieris Kaspars Znotiņš izvēlējies savai jaunajai izrādei Motīvs balsij un ģitārai, kuru kopā ar ģitāristu Kasparu Zemīti paspēja parādīt Mūzikas namā Daile īsi pirms koncertdzīves kārtējās slēgšanas. Visi trīs savulaik dzīvē sastaptie, bet nu jau labu laiku aizsaulē esošie dzejnieki pieminēti mūsu laikabiedra Ulža Bērziņa dzejā.
Zīmīgi akcenti
Muzikāli poētiskās autorprogrammas ar un par latviešu dzejnieku dzeju un tās autoriem ir vērtīgs Mūzikas nama Daile producētā satura virziens jau kopš paša tā darbības sākuma. Šo kultūrvietu atklāja 2013. gada novembrī, un jau pirmajā pilnajā sezonā tapa JRT aktieru Viļa Daudziņa un Kaspara Znotiņa pašu veidotā, dokumentāli mākslinieciskā programma Vēstules draugam, kurā viņi lasīja Ojāra Vācieša un Imanta Ziedoņa saraksti, noskaņas radīšanā iesaistot Jēkaba Nīmaņa skaņu partitūru. Tā sākās Dailei tipiskais rokraksts, kam raksturīgi uzticēties pašu aktieru izvēlei un kur aktieris vairs nav tikai režisora vadīts izpildītājs, kurš uz skatuves lasa "svešu tekstu", bet gan autors un pētnieks. Tieši šāda ir Kaspara Znotiņa loma viņa paša un ģitārista Kaspara Zemīša veidotajā izrādes saturā, aicinot režisoru Reini Suhanovu vien vizuāli un telpiski sakārtot priekšnesuma gaitu.
Kaspara Znotiņa aktiermeistarība trāpīt mērķī un skart sirdis ar dzejas lasījumu ir tikai viens un varbūt pat ne galvenais jaunās programmas trumpis. Tikpat nozīmīgs ir viss, ko izrādes gaitā par dzejniekiem uzzinām, izjūtam un saprotam. Latvijas Nacionālajā bibliotēkā aktiera pavadītās stundas un dienas ir nesušas augļus: līdzās pamatfaktiem par to, ko radījuši un kā dzīvojuši Uldis Leinerts (1936–1969), Juris Kunnoss (1948–1999) un Pēters Brūveris (1957–2011), uzzinām zīmīgas, liktenīgas detaļas – Brūvera atklāsmi, ka rakstīt dzeju pieaugušajiem esot kā runāt caurā mucā, un deviņdesmitajiem gadiem tipisko Kunnosa izvēli vai nu tikai ēst, vai tikai dzert. Uldis Bērziņš dzejā apraksta sapņos redzētos draugus. Klausītājam tiek iedota atslēga beidzot apjēgt nejauši likumsakarīgo. Piemēram, ko nozīmē kādā dzejolī paustā sājā nožēla par neiedoto rubli. Tonakt 33 gadus vecais dzejnieks Uldis Leinerts, starp paziņām neatradis nevienu, kam nebūtu žēl rubļa, lai viņš varētu turpināt iedzeršanu kādā Vecrīgas krogā, devies prom un pēc uzbrukuma turpat tuvumā tā arī vairs nav nācis pie samaņas un miris.
No Baha līdz BG
Izrādei Motīvs balsij un ģitārai ir vienkārša un loģiska struktūra: divās daļās, katrā pa diviem dzejniekiem vēsturiskā secībā. Dzejas lasījumus gan iestarpinājumu, gan fona mūzikas veidā papildina Kaspara Zemīša spēle. Arī ģitārists pats izvēlējies mūziku – kopā septiņpadsmit vienību. Viņš spēlē čellam un taustiņinstrumentiem sacerētos baroka lielmeistara Johana Sebastiāna Baha darbus, brazīliešu komponista un čellista Eitora Villas-Lobuša radīto zelta repertuāru ģitārai, kā arī izcilā paragvajiešu ģitārvirtuoza Agustina Barrjosa komponētos opusus – no Baham veltītās, iespaidīgi vērienīgās Katedrāles daļām līdz valsim Latīņamerikas gaumē.
Reiņa Suhanova režijā, kurā kā īpašs akcents īstajā brīdī izspēlēta Pētera Brūvera šķūnītī atrastā patafona taure (iztēlē – arī cirvis), pietrūkst vien tikpat zīmīga rekvizīta vai attēla, kas ilustrētu Kaspara Zemīša stāstīto par Agustina Barrjosa uzstāšanos gvarani indiāņu cilts tērpā un ar atbilstoši izkrāsotu seju.
Dzejas atklāsmi papildina četras speciāli šai programmai un Kaspara Znotiņa balsij radītās Kaspara Zemīša dziesmas. Tās ne tikai bagātina emocionālo saturu, bet arī ļauj sakārtot vakaru loģiskā, cikliskā formā. Tajā iederas arī piedevām pietaupītais Borisa Grebenščikova repertuāra liriski filosofiskais hits Paradīze – padomjlaiku ģitārista un lautista Vladimira Vavilova dziesma (oriģinālā Zelta pilsēta) ar Anrija Volohonska vārdiem kopā ar stāstu, ka sākotnēji (kādā 1972. gadā padomju skaņuplašu firmā Melodija izdotā senās mūzikas izlasē lautai) šī melodija piedēvēta itāļu XVI gadsimta vecmeistara Frančesko da Milano spalvai. Teksta atdzejojumu latviešu valodā, kā to dzied Kaspars Znotiņš, veidojusi Inese Zandere, turklāt – jau kaut kad senāk. Tas ir vakaram prasmīgi pielikts punkts. Pēc tam vēl turpināt bezgalīgi plaukšķināt, prasot piedevas, būtu bezgaumīgi, pat nepieklājīgi.
Piepildīta saruna
Rezumējot – līdz šim Mūzikas namā Daile producētās mūzikas un dzejas izrādes ir bijušas dziļas un saistošas. Tās ieinteresē par latviešu dzejniekiem un viņu darbu. Tās uzrunā, rosinot domu un emociju pasauli. Šīm programmām piemīt cilvēcisks mērogs. Tās risinās kā intīmi sirsnīga, saturīga un piepildīta saruna. Tās ir izglītojošas, brīžiem pat informatīvi blīvas, bet nekad nav didaktiskas. Dailes septiņu gadu darba pieredze ir pierādījusi, ka šīs sarunas ir pieprasītas. Tas ir bijis iemesls atjaunot pašu pirmo aktierprogrammu Vēstules draugam, kuras atgriešanos repertuārā 27. novembrī neiespējamu darīja ārkārtējā situācija. Vēlos uzsvērt – Dailes muzikāli poētiskās izrādes ir kultūrpolitiski būtiskas, turklāt ir spējušas pildīt šo misiju bez valsts dotācijas.
Uzņēmējas un producentes Andas Zadovskas vadītais Mūzikas nams Daile šajā ziņā ir patiešām unikāls, jo neiet vieglo izklaides ceļu. No pēdējo gadu ražas īpašas izcelšanas vērta ir poētiskā lekcija Veidenbaums un Veidenbaums (2018), kuras materiālu sagatavojis Vilis Daudziņš. Viņa ideja bija arī Plūdons un upes dievs (2019). Ārkārtējā situācija diemžēl ar slaidu vēzienu izslaucīja no novembra kalendāra dzejnieka Ojāra Vācieša un Mūzikas nama Daile dzimšanas dienas pirmizrādi 13. novembrī – Suni ārā nedzenama nakts, kurā Andra Keiša lasījumā skanētu Ojāra Vācieša nepublicētie dzejoļi un pie klavierēm sēstos Raimonds Pauls. Rindā jau kopš pavasara Covid-19 krīzes pacietīgi gaida vēl viena pirmizrāde – aktiera Artūra Skrastiņa un Latvijas Radio bigbenda Improvizācija Ulda Stabulnieka mūzikā. Arī es tās gaidu.