Mūsu vizuālās mākslas uztvere pašlaik šķiet maksimāli izplesta, lai visiem tajā pietiktu vietas. Arvien biežāk patvērumu aiz vizuālās mākslas vairoga rod dažādi lieliski un ne tik izdevušies starpdisciplināri novatoriski projekti, turpretim tradicionālā glezniecība šķiet iestrēgusi pašpietiekamā nišā, pārticīgā sevis uzturēšanas režīmā. Ir interesanti vērot, kā institūciju darbības rezultātā noslāņojas un sadalās vizuālās mākslas interesentu loks, tomēr jāatzīst, ka šis process jau gadiem rit ar zaudējumiem, tā kā auditorijas uzrunāšana, ieinteresēšana, pārliecināšana notiek fragmentāri un nereti bez īstas sajēgas no rīkotāju puses, kāds vispār labums cilvēkam varētu "atlēkt" no lūkošanās uz mākslas darbu, nemaz nerunājot par līdzekļu ieguldīšanu. Šeit vietā būtu atcerēties gada nogalē pieredzēto paradoksālo masu interesi par rekonstruēto muzeju bez mākslas.
Tas vienkārši ir ļoti patīkami
Galerijā Daugava allaž aplūkojama klasiska, stabila glezniecība, kurai skatītāju netrūkst un kura šķietami neraisa jēgu apšaubošus jautājumus. Tomēr, ja man jautātu, kāpēc ir vērts skatīties uz tur eksponētajām Birutas Delles gleznām, es uzreiz tā nemaz nevarētu paskaidrot. Protams, es varētu teikt, ka tas vienkārši ir ļoti patīkami, jo gleznotāja acīmredzami mīl dzīvi un prot savu amatu, t. i., virtuozi pārvalda iespējas, ko sniedz eļļas glezniecības tradīcija. Nav šaubu, ka šīs prasmes, kā jebkura instrumenta pārvaldīšana, padara uztvērēja maņām tīkamu teju ikvienu kustību, ko sava instrumenta skanēšanas areālā izdara laimīgā persona, kura spēj savienot savu balsi (otas kustības) ar emociju un domu lidojumu. Rezultātā skatītājs jūtas kā iemīlējies, grib vēl un vēl skatīties uz krāsu salikumiem, just to harmoniju, sekot līdzi līniju ritmam, baudīt ar krāsām vien uzburto noskaņu. Pat ja tur nekas īpašs nav attēlots.
Birutas Delles personālizstādē Ikdiena galerijā Daugava ir 24 gleznas, kas radītas 2015. gadā un aptver pilnu gada ciklu: pavasaris un vasara visbiežāk gleznoti brīvā dabā, rudens un ziema – istabā. Tāpēc šoreiz ir aplūkojamas ainavas un klusās dabas, nevis māksliniecei jau kopš 60. gadu beigām tik raksturīgās noslēpumaini vēstošās kompozīcijas ar stieptām ēnām un deformētām figūrām. Ikdienas kurators mākslas zinātnieks Andrejs Kaufmanis ar izstādi iepazīstina: "Gleznu saturā nav meklēts piedzīvojums, tajās nav fantāzijas, tik vien, cik to prasa kompozīcijas loģika un iztēle kluso dabu uzstādījumos. (..) Šīs izstādes burvība rodama tās viedumā (gudrībā) atrast prieku šodienas eksistencei, sadzīvojot ar lietām un priekšmetiem, kuri nepretendē uz simbolismu, filozofiskumu vai citām augstām matērijām, bet spēj pārliecināt ar savu vienkāršību un pierādīt, ka šīs lietas un priekšmeti ikdienai ir vajadzīgāki un vērtīgāki, jo palīdz gaidīt nākamo dienu..."
Vispatiesākie dzīves liecinieki
Gleznotie priekšmeti (plaukts, pulkstenis, kafijas kanna, vīna vai kolas pudele, datora ekrāns, platmale, zaļa blūze, augļi, puķes, pūpolzari, nūjošanas rīki) ir vispatiesākie ikdienišķās dzīves liecinieki, tāpat arī ābeles un ķirši šķiet gleznotajās ainavās nokļuvuši no māksliniecei labi pazīstamiem dārziem (visbiežāk kādas Annas vai Ingunas dārza). Šie ikdienas atveidi satur visu, par ko Birutu Delli mēdz apbrīnot un cildināt. Darbos vērojami viņai mūždien raksturīgie dzidrie, precīzi saskaņotie krāsu toņi, sulīgie triepieni, atainots saules gaismas un vēja smaržas piestrāvotais gaiss, koki un mākoņi veidoti vijīgi un mīksti, savukārt ķiršu ziedi, pūpoli un kokvilna izskatās kā īstas sniega kupenas. Gleznās apbrīnojami ticami un spēcīgi iemūžināta mirkļa noskaņa un radīta sajūta, ka redzēto ir bijis vērts paturēt atmiņā un nodot citiem, lai pasaulē vairotu dzīvotprieku.
Biruta Delle (1944) saucama par vienu no savdabīgākajām personībām nu jau vecākajā latviešu gleznotāju paaudzē. Autobiogrāfijā Mans ceļš (Atēna, 2007) un krāšņajā reprodukciju albumā Biruta Delle (galerija Daugava, 2013) māksliniece stāsta par trim akadēmijām, kas veidojušas viņas personību un īpatnējo redzējumu: privātskolotājs, Purvīša audzēknis Ansis Stunda, divi kursi Latvijas Mākslas akadēmijā pie Konrāda Ubāna un kafejnīca Kaza. Padomju laikā viņas darbi bija slēpta, šifrēta protesta un neslēpta dramatisma, pat traģisma pilni. Tagad tajos valda miers un atraisītība.
Biruta Delle
Izstāde Ikdiena
Galerijā Daugava (Alksnāja ielā 10/12) līdz 13. februārim