Ekrānā redzamā Braiena Adamsa nekustīgā melnbaltā seja koncerta gaidās patiešām izkustas, vai tā tikai šķiet? Apmeklētāji par to apjautājas cits citam: vai tu arī redzēji, kā viņš sarauca degunu, kā noraustījās uzacs vai… ha, ha, ha, cik uzjautrinoši, – pavērās lūpas un atklājās milzīgi multeņu varoņa zobi? Nu baigais jokdaris tas Adamss, vai varbūt vienkārši projekciju mākslinieks pie pults aiz gara laika rotaļājas? Un tad jau drīz viss sākas – tas pats Adamsa attēls nu atdzīvojas pavisam nepārprotami – bola acis un ar skatienu pavada mūziķus, kas iekārtojas uz skatuves. Reckless! Skan šī vakara gaviļnieka – albuma Reckless – tituldziesma. Kanādiešu mūziķis, kā jau solīts iepriekš, svinot šī albuma trīsdesmitgadi, vēlas atgādināt, ka viņa kontā ir ne tikai salkanas balādes, bet arī īsts rokenrols. Un albums Reckless tāds arī ir. Īpaši kulminācijas brīdī, kad skan Summer of '69 un uz ekrāna kā karaokē lasāmi uz sievietes ķermeņa vairāk vai mazāk intīmās vietās uzgleznoti dziesmas vārdi. Adamss ir modes un reklāmas fotogrāfs, kurš zina, kas jārāda, lai iepriecinātu arī uz koncertu savām dāmām līdzi atnākušos kungus.
Pavadošajā grupā ir kārtīgs oldschool rokenrola taustiņinstrumentālists, kurš spēlē ērģeles un klavieres, turklāt izskatās apbrīnojami līdzīgs Adamsam. Bundzinieks un basists ir savās vietās un pilda funkcijas nevainojami tāpat kā Arēnas sienas, kas veido šī koncerta telpu. Līdzās Braienam ir arī viņa ilggadējais cīņubiedrs – ģitārists Kīts Skots, kurš uzņemas lielāko daļu ģitāru solo un atšķirībā no bundzinieka un basista pat pārāk aizraujas ar nepārprotami iestudētām šova darbībām, kas sešdesmit gadu vecam kungam, maigi izsakoties, nepiestāv. It īpaši ģitāras solo spēlēšana, vārtoties pa zemi, kas pavisam noteikti nenotiek ģitārspēles vai kādu apreibinošu vielu izraisītā transā.
Adamss paziņo par Reckless programmas beigām un sola nospēlēt vēl dažas dziesmas. Pēc šiem vārdiem atskan (Everything I Do) I Do It for You, un vērojamas trīs reakcijas – sieviešu koris zālē skaļi uzgavilē, pēc aliņa aizgājušās dāmas lavīnveidīgi metas atpakaļ zālē, lai nenokavētu savu mīļāko dziesmu, savukārt vairāki kungi zāli demonstratīvi pamet. Lai parūpētos par vēl vienu šoviņu, Adamss no daudzām gribētājām izvēlas vienu kundzi, kurai tiek dota iespēja ar savu deju pavadīt priekšnesumu, operators viņu visu dziesmas laiku rāda uz ekrāna. Laimīgā!
Pēc tam ir kārta atlikušajām svarīgākajām balādēm, un, lai klausītāji galīgi neaizmigtu, nobeiguma daļā skan arī Edija Kokrana 1958. gada rokenrola superhits C’mon Everybody, kuru savulaik jau izpildījušas tādas leģendas kā Led Zeppelin un Sids Višess no Sex Pistols. Adamss šo dziesmu iekļāvis arī savā pērn iznākušajā kaverversiju izlasē Tracks of My Years – nevis tās pamata, bet gan pagarinātajā versijā. Tā viņš turpina jau koncerta Reckless sākumdaļā iesākto – arī tad tika atskaņotas pāris dziesmu, kas šī albuma pamatversijā nemaz nebija iekļuvušas, lai piedāvātu klausītājiem ko mazāk dzirdētu. Ar šo klasisko gabalu arī Adamsa pavadošā grupa beidz trešdienas vakara darbiņu un atstāj galveno varoni uz skatuves divatā ar savu akustisko ģitāru – izpildīt vēl trīs dziesmas klusinātās versijās. Pati pēdējā ir savulaik kopā ar Rodu Stjuartu un Stingu dziedātā All for Love. Jo kam gan citam šādas dziesmas domātas, ja ne romantiskiem mirkļiem sveču gaismā? Jācer, ka vienam otram šis vakars ar koncertu un visu tā uzburto noskaņu izvērtās skaistāks nekā parasti.