Arvien grūtāk šajos laikos rakstīt par kino – nevis tāpēc, ka filmas kļūtu sliktākas, bet tāpēc, ka mainās apstākļi, kādos varam šīs filmas skatīties, un katrs apzinīgs kinoskatītājs pēdējās nedēļās stāv īpaši smagas dilemmas priekšā. No vienas puses, saprotams ir aicinājums sarežģītajos epidemioloģiskajos apstākļos neiet vispār nekur vienkārši tādēļ, lai atņemtu vīrusam jebkurus "transportlīdzekļus" tālākai izplatībai. No otras puses, kamēr kinoteātri un citi kultūras norišu laukumi nav oficiāli aizslēgti (ar adekvātām iespējām kompensēt dīkstāvi), tikmēr tie izmisīgi cīnās, gādājot par epidemioloģisko drošību un cenšoties saglabāt kaut minimālas dzīvības pazīmes, tāpēc skatītāju atbalsts tiem ir nepieciešams.
Skaidri nostāties vienā vai otrā pusē ir grūti, katram kinoskatītājam būs savs viedoklis un argumenti, un filmu aprakstnieks šobrīd var tikai fonā stāstīt par to, kādas filmas vispār parādās pie apvāršņa, lai auditorijai būtu kādi orientieri gadījumam, ja nu kāds izlemj tādā vai citādā veidā kļūt par kinoskatītāju.
Tā arī šoreiz – stāsts būs par Rīgas Starptautiskā kinofestivāla (Riga IFF) atklāšanas filmu, Itālijas un Latvijas kopražojumu Es piedzimu Rosellīni, kam pēc festivāla plānots nonākt kinoteātru repertuārā (no 22. oktobra), bet tālāk – kad jau nu atradīsiet par iespējamu, tad noskatieties, jo filma ir tā vērta.
Ģeogrāfiskais faktors
Filmas latviskais nosaukums Es piedzimu Rosellīni aizkustinoši un varbūt ne pārāk veikli cīnās ar latviešu valodas gramatiku, kas diktē, ka šim nelokāmajam itāļu uzvārdam nav arī daudzskaitļa formas (un liek režisoram brīnīties, ka filmas lakoniskais starptautiskais nosaukums latviešu valodā iegūst tādu paplašinājumu). Līdz šim mēs bez tāda daudzskaitļa arī lieliski iztikām, jo pasaules kinovēsturē Rosellīni ir viens; arī tagadnes kultūras procesos (Izabella) Rosellīni ir viena un nekādā ziņā ne dižā tētiņa ēnā. Tomēr izrādās, ka ēna klājusies pāri daudziem citiem liktenīgā uzvārda nēsātājiem, un to mēs uzzinām šajā omulīgā rūķīša Alesandro (Roberto Rosellīni mazdēla) ceļojumā ar mugursomu apkārt pasaulei.
Turklāt zīmīgi, ka ģeniālā kinoklasiķa radinieki gluži kā speciāli izvietojušies visādās īpaši kinematogrāfiskās vietās dažādās pasaules malās – gan uz plikiem akmeņiem ūdensklaja vidū vēsi pelēkā ziemeļu salā, gan karsti saulainā un bagātā arābu valstī, gan no dzelteniem taksometriem ņudzošā lielpilsētā un atturīgi vientulīgā namā plašas meža ainavas vidū –, un filmas autori vēl īpaši uzsver ceļotāja Alesandro atbraukšanu un aizbraukšanu katrā atsevišķā apciemojumā (ieskaitot komisku čemodāna kravāšanu pirms kārtējā brauciena).
Interesanti padomāt par to, kā mainītos filma un vai tā vispār piedzimtu, ja visi radi dzīvotu vienā lielā dzimtas namā vai vismaz viena kvartāla robežās kaut kur Romā, – varbūt Alesandro nebūtu laidies tādā psiholoģiskā ceļojumā, kam trūkst ģeogrāfiskās dimensijas, un varbūt tas arī būtu pareizi, jo tieši šī ceļošana ir filmai ļoti noderīga.
Pirmkārt, dažādās filmēšanas vietas piešķir stāstam pašsaprotamu draivu, bet katram runātājam – papildu raksturojumu un vielu pārdomām. Piemēram, kāpēc vientuļajā salā noslēpies tieši kādreizējais skaistulis un bonvivāns Robins, nevis Izabellas dvīņumāsa Ingrīda, kura sevi raksturo kā nedabiski kautrīgu būtni. Otrkārt, nepieciešamība saņemties atkal jaunam ceļojumam un mērot garus ceļa gabalus no viena varoņa pie cita piešķir šai psiholoģiskajai izpētes sērijai nepieciešamos atelpas brīžus, iespēju pārdomāt un apjēgt uzzināto, kārtot puzli un izbrīvēt vietu jaunu gabaliņu iegūšanai.
Režisors Alesandro brīžiem šīs pārdomu intermēdijas pat vizualizē, diezgan komiski krāmējoties ar selfija režīmā ieslēgtu telefonu un ierunājot kamerā komentārus, – varbūt tāpēc, ka viņam nav sava doktora Vatsona, ar kuru kinokameras priekšā apspriesties, tādējādi virzot uz priekšu filmas psiholoģisko izmeklēšanu.
Ģēnija klātbūtnē
Otrs noteicošais filmas raksturlielums ir sen un nesen filmētu un fotografētu arhīva materiālu pastāvīgā klātbūtne. Tie tiek brīvi montēti ar šodienas sarunām un norisēm. Brīžiem tas darīts pat uzkrītoši tīšām – kā brīdī, kad no akmeņainās salas piestātnes margām aizbraucējam Alesandro māj gan Robins, gan tajā pašā mirklī arī smaidoša Ingrida Bergmane no gadus sešdesmit senas pagātnes. Un Anna Manjāni pat uzsvērti divreiz dažādās filmas vietās atkārto savu izmisīgo Pīnas saucienu "Frančesko!" no filmas Roma – atklāta pilsēta (1945), kas aizsāka lielmeistara Roberto Rosellīni neoreālisma triloģiju un iedibināja viņa pasaules slavu.
Caur šiem arhīva materiāliem, paparaci ķertajiem kadriem un interviju fragmentiem arī pats kinoklasiķis ienāk filmas telpā un aktīvi piedalās… sevis atmaskošanā. Katrā ziņā, kamēr visi filmas varoņi zināmā mērā meklē vainu sevī, ka dažādos veidos nav pratuši stingri pastāvēt par sevi un turēties pretī varenā ciltstēva priekšstatiem par to, kā viņiem katram jādzīvo, paša Rosellīni parādīšanās brīžiem pat bez vārdiem demonstrē, cik ļoti viņš bijis pārņemts ar savu ģeniālo personu un cik maz patiesībā raizējies par saviem tuviniekiem, ja tikai tie "smuki izskatās" un dara to, ko viņš liek. Televīzijas kameru priekšā bučot savas apburošās dvīņu lellītes un lepoties ar skaisto dēlu viņam acīmredzot patika, bet, tikko kādam no viņiem bija vajadzīga tēva empātija, tā atskanēja: "Tieciet paši galā ar savām problēmām, man pietiek savējo." Ar laika distanci tagad redzam, cik daudziem cilvēkiem šī attieksme gūlusi pāri kā smags un dažam pat fatāls vāks.
Producents Uldis Cekulis, kurš kopā ar operatoru Valdi Celmiņu un scenārija līdzautoru Dāvi Sīmani ir svarīga daļa filmas radošajā komandā, kādā intervijā saka – Alesandro kinomākslā ir iesācējs, kurš izdomājis sev piedzīvojumu. Jāatzīst, ka doties līdzi šajā neparastajā režisora piedzīvojumā ir aizraujoši un arī pamācoši (labāk taču mācīties no svešām kļūdām, nevis savējām…), tāpēc, ja vien rodas iespēja, izmantojiet to!