Tā kā nesen atkal dzirdēju runas par objektīvas kritikas nepieciešamību, centīšos kaut ko darīt lietas labā. Īpaši tāpēc, ka cilvēkus, kuri izteica šīs pārdomas, cienu un vēlos viņus saprast. Mēģināšu uzrakstīt vismaz dažus objektīvus teikumus par trim pēdējā laikā redzētām dejas pirmizrādēm. Tās ir Agates Bankavas Memor (Ģertrūdes ielas teātrī), Rūtas Pūces un Annas Novikovas Divotne (Rīgas mākslas telpā) un Hulio Arosarenas Dons Žuans (Latvijas Nacionālajā operā). Lai labāk spētu atdoties objektivitātes uzdevumam, vispirms atbrīvošu iekšējo spiedienu ar subjektīviem čivināšanas ziņu garuma vērtējumiem.
Memor. Jaunā horeogrāfe turpina meklēt un attīstīties. Konceptuāli izturēts smadzeņu un ķermeņa spriedzes darbs par apziņu un atmiņas telpas sporādisko raksturu.
Divotne. Jauno māmiņu subkultūras specifisko problemātiku izdevies vispārināt kā daudzslāņainu refleksiju par savstarpējo atkarību jebkurās ciešās attiecībās.
Dons Žuans. Kubiešu horeogrāfam stāstā par augstmaņu mīlas dēkām, kurās hiperseksuālis aplaimo nimfomānes, par spīti iecerei, nav izdevies iemiesot raksturu sarežģītību.
Ceļā uz pilnību vai tiesu
2015. gadā www.journal.dance.lv recenzijā par izrādi Noķer mani dzejniece Inga Gaile rakstīja: "(..) kritiķim noteikti ir jābūt zinošākam nekā māksliniekam, bet vēl kas – viņam ir jābūt vēl vairāk mākslu mīlošam nekā māksliniekam pašam. Vai arī izcilai personībai. Vai cilvēkam, kurš velta savam darbam (šajā gadījumā kritikai) pietiekami daudz laika. Vai arī izcilai personībai, kas mīl mākslu un velta savam darbam pietiekami daudz laika. Kas ir gatava strādāt mākslas, harmonijas, sabiedrības nākotnes labuma vārdā un negūt tūlītēju piepildījumu, redzamu gandarījumu. Jo bieži taču mākslinieks par kritiku apvainosies, teiks, ka nav lasījis un nelasīs, teiks, ka kritiķi ir nerealizējušies mākslinieki vai varbūt ka kritiķis kritikā sublimē savas personīgās dzīves problēmas u. tml., iespējams, nekādu racionālo kodolu nesaskatīs, un kritiķa mēģinājums sakārtot mākslas darba mikrokosmosu paliks vien kritiķa paša prieks un acuraugs."
Inga Gaile rakstā uzreiz arī atzīstas, ka, visticamāk, recenzijas vairāk nerakstīs. Izlasīju šo rindkopu un arī nodomāju, ka nerakstīšu. Tomēr, kad atkal dzirdu, ka mākslinieki gaida recenzijas, nospļaujos uz visiem kritiķa kritērijiem un turpinu to darīt. Zviedrijā profesionāls horeogrāfs esot tad, ja par viņa darbiem tikušas publicētas trīs recenzijas. Tas dod tiesības pieteikties uz finansējumu. Nav svarīgi, kādas bijušas recenzijas.
Nesen tikos ar Latvijas Nacionālā kultūras centra dejas nozares pārstāvjiem un, runājot par mākslas vērtēšanu, uzzināju, ka pēc skatuviskās tautas dejas skatēm LNKC darbiniekiem nereti nākas rakstīt garus skaidrojumus, kāpēc bijis tieši tāds vērtējums. "Vajag kritērijus, skaidrus kritērijus, citādi būs nebeidzamas sūdzības! Katrā deju kolektīvā tagad ir jurists!" tāds ir brīdinājums. Tik kaislīgi ir mūsu pašdarbības kolektīvi. Par skatuvisko tautas deju rakstu faktiski nav. Varbūt tāpēc, ka neviens negrib tiesas darbus.
Glābjošie kritēriji
Mana pieredze liecina, ka visbiežāk izcilu mākslas faktu priekšā kritēriji neder vai izskatās smieklīgi. Es zinu, kādi ir gatava mango kritēriji, tikai tad, ja esmu to ēdusi. Pirms tam domāju, ka mango ir zaļš un garšo pēc skujām.
2019. gadā par sasniegumiem 2017. un 2018. gadā pirmo reizi tiks pasniegta Dejas balva. Balvas žūrija sāka darbu 2017. gada augustā un pirmajā sēdē vienojās, ka būtu svarīgi strādāt, nosakot vienotus kritērijus. Tā nu kopā ar biedrības Latvijas Dejas informācijas centrs valdi, ņemot vērā pamatprincipus dažādu dejas žanru un skatuves mākslas formu analīzē, tapa galvenie kritēriji, kurus žūrija ievēros. Jau pēc pusgada ir skaidrs, ka skaitļi un tabulas diezin vai glābs no mulsuma. Tomēr šos kritērijus kā elementus, kuriem svarīgi pievērst uzmanību, ir vērts aplūkot.
Te būs mans mēģinājums par katru no trim izrādēm pateikt kaut ko, cik iespējams, "objektīvu", balstoties uz vērtēšanas kritērijiem, par kuriem pašreiz domā Dejas balvas žūrija.
Ideja. Idejas oriģinalitāte; izvēlētās tēmas/ metodes/risinājumu aktualitāte mākslinieciskā un sociālpolitiskā kontekstā
Memor. Pasaules dejas vēsturē ir vēl citas izrādes par atmiņu. Vēlme padarīt redzamus procesus, kas notiek cilvēka galvā mūsdienu tehnoloģiskās pārslodzes situācijā, ir aktuāla. Mentālu procesu dublēšana fiziskā telpā ir māksliniecisks izaicinājums.
Divotne. Vecāku un bērnu attiecību tēma vienmēr ir aktuāla. Risinājums ietver asociatīvas kustību frāzes un skulptūras par šo tēmu, kā arī dokumentālus audioierakstus, kas raksturo sabiedrības spiedienu uz jaunajām māmiņām.
Dons Žuans. Latvijas situācijā vīrietis, kas viesojas pie daudzām, ir aktuāla tēma. Ideālā partnera meklēšana arī ir aktuāla. Tēmas risinājumā tiek izstāstīts stāsts par donu Žuanu.
Horeogrāfija. Kompozīcija, oriģinalitāte, stils, lakonisms. Horeogrāfija kā dejotāja individuālā ķermeņa valoda. Attiecības ar citiem dejotājiem, telpu, skatītājiem, vidi, grupu zīmējumu izveide. Horeogrāfijas izteiksmes līdzekļu izvēles atbilstība idejai
Memor. Kompozīcija ir lakoniska, ieturētā vienā stilā un atbilst idejai par atmiņas telpu kā brīžiem haotisku, brīžiem organizētu. Attiecības dejotāju starpā ir niansētas. Darbs ar domāšanas radītu ķermeņa saspringumu, kas rada vienlaikus dezorientācijas un spēcīgas koncentrācijas sajūtu.
Divotne. Kompozīcijā savijas sadzīvisku kustību māksliniecisks atainojums ar dejas frāzēm. Izteiksmes līdzekļi, kuros parādās netēlots spēks, piepūle un neērtums, atbilst idejai.
Dons Žuans. Horeogrāfijā ir maz specifiska, izrādes tēmai pieskaņota materiāla. Ir daudz pantomīmas, vietām statiskas situācijas. Seksuālo ainu horeogrāfija stīva, tā neveido kaisles atmosfēru, kas būtu atbilstoša idejai.
Režija. Darba dramaturģija, struktūra, vienota veseluma izveide, temporitms, uzveduma/izrādes elementu mijiedarbība
Memor. Izrāde ir vienots veselums, ainas nemanāmi pāriet viena otrā, virzība neprognozējama, tas saglabā intrigu. Nav naratīva, attiecību; dzimumu atšķirības minimālas, tas pamato ieceri par iekšējo telpu. Temporitms vienmērīgs, tas rada pasauli ārpus ikdienas ritējuma sajūtas.
Divotne. Dramaturģija saprotama arī naratīvās kategorijās – dzimšana, augšana, provokācijas, pretošanās. Atsevišķas ainas ar skaidri redzamām robežām un pāreju uz nākamo epizodi. Lai arī minimālistisks, tomēr pamanāms dažādu efektu izmantojums kā skatītāja iesaistes līdzeklis.
Dons Žuans. Struktūras pamatā ir lineārs stāsts, viss risinās pēc libreta, bez atmiņā paliekošiem režijas risinājumiem. Brīžiem grūti izsekot tēlu sistēmai. Dinamika, pārmaiņas atkarībā no notiekošā rada galvenokārt mūzika.
Izpildījums. Izpildījuma un dejas tehnikas kvalitāte, individuālā tehnika, sadarbība ar partneri un grupu. Ansambļa izjūta. Laika, telpas un ritma izjūta, klātbūtnes kvalitāte
Memor. Precīzi un iekšēji motivēti iemiesota horeogrāfes iecere. Dejotāju profesionalitāte izpaužas spējā vienlaicīgi pildīt divus dažādus uzdevumus, turklāt vienu fizisku, otru intelektuālu. Būt savās atmiņās un būt te, lai atcerētos noķert partneri, kas atmuguriski krīt no klavierēm.
Divotne. Izpildītāju kustības maniere ir atšķirīga, tas pamato izrādes ideju un rada kontrastu, kad tas nepieciešams. Unisona epizodes izpildītas precīzi. Sadarbība ar partneri ļoti laba. Laba spēja nezaudēt pārliecību, ilgstoši atrodoties vienā darbībā vai noskaņā.
Dons Žuans. Korekts profesionāls sniegums, atsevišķās epizodēs pat atrodot vairāk krāsu, nekā to piedāvā horeogrāfiskais materiāls. Dejotāji meklē iekšējo motivāciju, dažās ainās to izdodas atrast labāk, citās – sliktāk. Jūtu ķīmija stāsta specifikai minimāla.
Skaniskais noformējums. Mūzika un skaņu partitūra. Muzikālā materiāla izvēle, atbilstība idejai, īpaši izrādei/uzvedumam radīta skaņu partitūra, oriģināla skaņdarba interpretācija. Horeogrāfijas un mūzikas materiāla mijiedarbība. Balss, teksta un citu skaņas avotu izmantojums
Memor. Skaņas avoti ir tikai pašu dejotāju balsis, klavieres, kuras dejotāji arī spēlē. Idejiski tas atbilst apziņas pētījumam un nedod arī skatītājam iespēju "slēpties" aiz ierakstītas mūzikas. Klavieres kļūst par cilvēku, skaņa – par telpas tilpumu.
Divotne. Niansēts skaniskais noformējums, kas veido veseluma izjūtu un virza darbību. Tekstam ir tendence būt labāk uztveramam, tāpēc epizode ar cilvēku balsīm paliek atmiņā.
Dons Žuans. Baudāma mūzika ļoti baudāmā orķestra izpildījumā.
Vizuālais noformējums. Tērpi, scenogrāfija, zīmējums, telpa, tās izvēle un izmantojums. Gaismu un video izmantojums un atbilstība darba idejai. Oriģināli risinājumi, sadarbība ar citu nozaru māksliniekiem
Memor. Kaila telpa, fonā uz skatuves lietas, kas liek domāt par to, ka atdzīvosies, bet tas nenotiek. Padilusī Ģertrūdes ielas teātra grīda kļūst par domu apdiluma zīmi. Džemperi un šorti ir nedaudz jocīgi un pastiprina racionālā prāta mulsuma noskaņas, kas ieaustas citos elementos. Par cilvēku kļūst arī ceturtais dejotājs "klavieres".
Divotne. Plašās Rīgas mākslas telpas vidū – kolonnu atstarpes platuma mēle, ceļš, deju zāle. Asociācija ar privātu telpu, kura padarīta caurspīdīga. Estētisks gaismas dizains, kas izceļ un papildina emocijas.
Dons Žuans. Interesanta un daudzfunkcionāla scenogrāfija, kura skaidri iemieso autoru vēlmi ievest skatītāju dona Žuana prātā, kas ir kā greizo spoguļu karaļvalsts, kā spožas lauskas, kas neturas kopā. Sākumā scenogrāfija veido milzu vagīnu gultas galā, vēstot par dona Žuana nogrimšanu šajās dzīlēs, nespēju redzēt, ka tā ir paša prāta projekcija.
Ja atskatos uz uzrakstīto, laikam vienīgie vārdi, kas ir tuvu objektivitātei, ir "džemperi un šorti", "klavieres", "orķestris", "Ģertrūdes ielas teātris", "un".