Latvijas filmu rudens maratons uzņem apgriezienus: septembrī pirmizrādītas četras spēlfilmas, un oktobris jau sācies ar Uģa Oltes Upurgu un Ivara Selecka Zemniekiem, kas šonedēļ sāk gaidīt skatītājus kinoteātros. Tomēr KDi soļo secīgi pēc kārtas, šoreiz pievēršot uzmanību filmām, ko atnesa septembra izskaņa, – Staņislava Tokalova Mīlulim un Elzas Gaujas Mamma vēl smaida.
Kinoteātru repertuāram ir vēl viena izklaidējoša īpašība (ārpus tām, ko jau ierasti tur meklējam) – tas darbojas kā kaleidoskops, sametot vienā raibā ornamentā visdažādākos kinoproduktus, kam nu sagadījies apmēram vienā laikā nonākt līdz pirmizrādes gatavībai. Un man varbūt nekad mūžā neienāktu prātā vienā rakstā apskatīt šīs divas spēlfilmas – Staņislava Tokalova Mīluli un Elzas Gaujas Mamma vēl smaida –, ja tās blakus nebūtu nolicis kinoteātru kalendārs.
Mīlulis
Hronoloģiski pirmā pie skatītājiem ieradās aktiera Kārļa Arnolda Avota kinodebija, Matīsa loma filmā Mīlulis, un varbūt nemaz nav pārspīlēti pieteikt šo filmu, priekšplānā liekot galvenās lomas tēlotāju, jo jaunam aktierim šīs ir pamatīgas ugunskristības ar lielu ekrāna laika apjomu. Matīss savā nedabiski zilajā uzvalciņā visu laiku ir uzmanības centrā un visu laiku izjūt diskomfortu, tāpēc filmas nosaukums Mīlulis nolasās kā diezgan ironisks apzīmējums. Ja nu vienīgi "mīlulis" kā skaists mājdzīvnieciņš saimniekam par prieku, kā to rāda filmas izejas punkts – Matīsa attiecības ar Agati (Kristīne Krūze), kura par viņu ir daudz bagātāka un septiņpadsmit gadu vecāka (tik precīzu skaitli nosauc filmas publicitātes materiāli).
Šādu disproporciju krietni kariķētā veidā savulaik iezīmēja režisors Andrejs Ēķis filmā Blēži, izveidojot krāšņu pārīti no Ralfa Eilanda un Rēzijas Kalniņas, un arī Staņislavs Tokalovs seko pieņēmumam, ka neko labu tāda vecuma starpība un sociālā statusa atšķirība nevar nest, – vismaz Matīss jūtas tikai kā pavadonis vai skaists interjera priekšmets, un tas viņam nepatīk. Slikti justies viņam palīdz arī Agates briesmīgi dārgā, bet totāli nemājīgā, minimālistiski tukšā un aukstā privātmāja ar lieliem medus krāsas koka paneļiem lakotas sekcijas stilistikā. Interesanti, ka šāda darbības vide it kā noņem vienu lieku dimensiju Matīsa vēlākajai problēmai ar dārgā īpašuma likteni – skaidrs, ka viņam nav nekādu siltu un personisku jūtu pret šo vēso "ieslodzījuma vietu", tāpēc viņš turpmāk par to domā tikai kā par abstraktu objektu, kas var atnest miljonus.
Un vēlreiz par pretrunu, kas liekas ieslēpta filmas nosaukumā un rada šaubas, vai skatītājs redz to pašu, ko redzējis režisors, filmu veidojot. Varbūt šī neatbilstība tik ļoti nedurtos acīs, ja publiskajā telpā necirkulētu dažādi reklāmas materiāli, kuros uzsvērts: "Matīsa lielākais talants ir iepatikties cilvēkiem no pirmā acu skatiena, viņš patīk ikvienam vīrietim vai sievietei jebkurā vecumā…" Patiesībā Matīss nonāk bezcerīgā konfliktā ar katru filmas tēlu, kas pagadās viņa ceļā: Agates bagātais draugs Ivo viņu pazemo, bijusī draudzene pēc vētraina seksa uztaisa skandālu, arhitektūras pieminekļu inspektore Dana nekādi nereaģē uz Matīsa mēģinājumiem viņu šarmēt, Paulas auklīte ar viņu vispār nerunā, un miesīgā māte agresīvi cenšas izlikt aiz durvīm pat vairākkārt (brīnišķīga Indra Roga, varbūt visdzīvākais tēls šajā filmā).
Iespējams, filmas īstā atslēga jāmeklē neparastajā pirmajā ainā, kas intriģē ar negaidītu mēroga izvēli – Matīsa zilais uzvalciņš ir tikai mazs, spilgts traipiņš pelēkā ainavā blakus nomācoši lielam graustam, un viņa nervozā lēkāšana ap mājas īpašnieku beidzas ar pēkšņu kritienu…
Mamma vēl smaida
Salīdzinot ar vēsi un lēni plūstošo filmu Mīlulis, režisores Elzas Gaujas debija Mamma vēl smaida ir pavisam cita temperamenta darbs, jau sākotnēji orientēts pārsteigt un izklaidēt skatītāju.
Jāsaka, izejas punkts šeit arī ir riskants, jo melnais joks ar līķi mašīnas jumta bagāžniekā ir izstāstāms vienā teikumā, bet pilnmetrāžas filmas ekrāna laiks ar kaut ko tomēr jāpiepilda. Lai to paveiktu, spēkus apvienojusi visa radošā komanda. Par scenārija līdzautorēm kopā ar režisori Elzu Gauju un dramaturģi Rasu Bugavičūti-Pēci atzītas arī aktrises Anta Aizupe, Baiba Broka un Daiga Kažociņa, bet varu saderēt, ka arī producents Andris Gauja nav stāvējis malā, jo tieši producenta interesēs ir sacerēt mazbudžeta filmu tā, lai skatītājs nejustu ražošanas iespēju ierobežojumus. Priecīgi jānovērtē, ka radošā komanda atradusi lielisku veidu, kā netērēt naudu ārvalstu komandējumiem, – šķietami problemātiskais fakts, ka filmas stāsts risinās kā ceļojums cauri vairākām valstīm (turklāt sižetā ietilpst gan turpceļš, gan atpakaļceļš), ir atrisināts ļoti veikli un vizuāli iespaidīgi, pārvēršot vienmuļās ceļa stundas atraktīvā melnbaltā fotokolāžā no attēliem, kas krājas jaunākās māsas Veras fotoaparātā.
Par sižetisko atraktivitāti rūpējas triju galveno tēlu raksturu sadursmes – māsas Žanna, Aija un Vera ir sacerētas maksimāli atšķirīgas, viņu darbības motivācija izriet no katra arhetipa psiholoģijas, un amizantas pretrunas te ir neizbēgamas. Visvairāk krāsu un plašāko amplitūdu stāsts atvēl Baibas Brokas enerģiskajai Aijai, un viņa arī sirsnīgi izspēlē komisku "kouču", kas pat ar saviem bērniem runā nedabiski pozitīvos eifēmismos, lai kas būtu noticis, un nekādi nevar atbrīvoties no kaislīgas vēlmes "kontrolēt nekontrolējamo", kā to formulē hipijmāsa Vera (Anta Aizupe). Vecākā māsa Žanna (Daiga Kažociņa) savukārt ir sirsnīgs ironizējums "pašiem par sevi" – par radošajiem cilvēkiem, kas sen jau iemanījušies kaut kā iztikt, taupīgi dzīvojot savā sociālā riska grupā un citiem stāstot, ka savu suši komplektu apēduši jau pa ceļam…
Lai iespējamos sižeta pavērsienus neizsmeltu pārāk ātri, māsu ceļojumā uzrodas stopētājs lietuvietis Mindaugs, un aktieris Matīss Budovskis amizanti nospēlē puiša mēģinājumus pielāgoties situācijai, kurā acīmredzami kaut kas nav kārtībā, tikai nevar saprast – kas. Tomēr vismaz manās acīs par vissirsnīgāko tēlu šajā jauko cilvēku pulciņā ar vienu nelielu repliku kļūst Jāņa Skuteļa tēlotais Aijas vīrs Guntis – ar to, kā viņš stāv pie savas sarkanās mašīnītes Tallinas ostā, un ar to vienu "Nu nē!", kad aptvēris situāciju, kuru Aija vēl nespēj izstāstīt.
Un galu galā, ja kādam eventuālajam skatītājam tomēr nešķiet droši iet uz komēdiju, kuras sižeta pamatā ir mātes nāve, varu no sirds mierināt – Elzas Gaujas komēdija nav tik melna, kā mārketings to grib pasniegt, mammas klātbūtne meitu ceļojumā ir pat ļoti dzīva, bet tas brīdis, kurā māsas paņem katra vienu mammas rotaslietu, vispār ir viens no skaistākajiem mikrosižetiem "par mammām".