Vai cilvēka labā griba un drosme ir izmērāma? Ko nozīmē būt Sprīdītim – puisim, kurš, iespējams, neizaugs pārāk garš arī tad, kad pieaugs? Tāpēc jau Annas Brigaderes 1903. gadā sarakstītā luga joprojām dzīvo uz Latvijas teātru skatuvēm – pašlaik aktīvajā repertuārā ir gan Daugavpils teātra Spreideits, gan Jaunā Rīgas teātra Bilžu vakars ar Sprīdīti. Režisora Reiņa Suhanova un Valmieras teātra lēmums iestudēt šo lugu tieši pašlaik izraisa cieņu, jo tas nozīmē, ka radošajai grupai ir ko teikt. Reinis Suhanovs, kurš joprojām ir arī lielisks scenogrāfs, plaši zināmo materiālu ir nolēmis vizualizēt, radot skatītājā teātra brīnuma sajūtu, – tā viņš pats ir formulējis savu ieceri. Un notiek tā, ka no tēlu un raksturu viedokļa, iespējams, šis nav novatoriskākais iestudējums latviešu teātrī, tomēr to var skatīties ar lielu aizrautību, kas pielīp gan mazajiem, gan lielajiem skatītājiem.
Cik garš ir sprīdis?
Lineāls kā vizuāla un jēdzieniska zīme iekļauts gan izrādes plakātā, gan programmiņā, kurā katrs skatītājs var izmērīt savas plaukstas atvērumu – sanāk sprīdis vai ne. Teātra foajē izvietots liels lineāls auguma mērīšanai, ko īpaši labprāt izmanto mazie skatītāji, kas pozē vecākiem. Dažāda garuma mērāmie parādās pašā izrādes sākumā arī uz skatuves. Šī zīme, kas liek aizdomāties par fiziskā garuma un cilvēcisko īpašību nesalīdzināmību, ir trāpīgs režisora un scenogrāfa atradums. Un, ja tā padomā, tas jau nav nekāds apslēpts dārgums – tepat lugā vien jau tas ir. Iedziļināšanās tekstā, ļaujoties arī tā oriģinālajam skanējumam, ir vēl viena izrādes iezīme.
Pazudušajā dēlā Reinis Suhanovs pieļāva atsevišķu vārdu nomaiņu, savukārt Sprīdītī, šķiet, daži vārdi ir atstāti mērķtiecīgi, lai gan ej nu sazini, kas ir šķūtene – tieši tā pat divreiz tiek uzrunāta Pamāte, aizvilinot viņu no Sprīdīša uzmanīšanas. Bet kāds Pamātei sakars ar šķūtīm? Google pārāk nepalīdz. Savukārt, kad Nelabais lūdz Sprīdīti neatņemt viņam asti, jo tā ir viņa čina, bērniem nepazīstamais, bet skanīgais vārds pāršalc zāli no mutes mutē. Iespējams, no kādas pārteikšanās reizes ir izaugusi epizode, kad Vecītis pasaka nevis tos vārdus, kurus lielākā daļa zāles zina no galvas, – "Gulbīti, gulbīti..." –, bet piepeši piesauc balodīti, kas, kā zināms, lugā tiek minēts kā rezerves variants, ja Sprīdītis neatrodas ūdens malā. Reakcija zālē liecina, ka skatītāji uzmanīgi seko līdzi un jau gaida to, kam jānotiek.
Sprīdīša kopējais vizuālais tēls ir konkrēti atpazīstams, tomēr vispārināts – gan lauku sēta, gan ozols un citi dekorācijas elementi ir iezīmēti ar kontūrām, vienlaikus akcentējot teātra priekškaru un kulišu funkcionalitāti. Valda gana liela nosacītība un spēles stihija, piemēram, uguns liesmas tiek atveidotas ar roku kustībām. Ir panākta lieliska saspēle starp redzamo un iztēlojamo, vidi iezīmējot, bet neilustrējot. Izrādē organiski iekļaujas gan folkloras motīvi, gan zināšanas par dramaturģijas un teātra vēsturi, kas netiek pašmērķīgi uzsvērtas, bet ir nešaubīgi nolasāmas. Te es domāju izvērsto pils ainu, kuras kulminācija ir Zeltītes mīklu minēšana. Jau pirms Velna ierašanās uz skatuves parādās trīs bārdaini galminieki, kas runā ierakstītās balsīs, un vismaz man pirmā asociācija ir – tie ir kā Pings, Pongs un Pangs no operas Turandota, kurā, kā zināms, arī centrālā aina saistās ar princeses uzdotām mīklām.
Brīžiem liekas, ka režisors apzināti nesteidzina darbību, lai radinātu skatītājus pie tā, ka visam nav jānotiek strauji, piemēram, ainā ar Meža māti. Darbību nedaudz gausina priekškara aizvēršana ainu starplaikos, bet zāles izmantošana atsevišķās ainās (kaut vai Nelabā parādīšanās) skatītāju uzmanību atkal aktivizē. Izrādes vizuālā tēla vienotību rada Reiņa Suhanova scenogrāfijas un Nika Ciprusa gaismu partitūras saskaņa, savukārt kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone kombinējusi ļoti atpazīstamus elementus (izšūts priekšauts Pamātei, lakatiņš, seģene un divas kūjiņas Vecmāmiņai) ar absolūti brīvu fantāziju teiksmaino tēlu noformējumā. Komponists Kārlis Tone izmanto sitaminstrumentu iespējas dažādu skaņu radīšanā un imitēšanā, kas uzticēta aktierim Kārlim Dzintaram Zahovskim.
Atpazīstami un izkāpināti
Izrādes aktieru sastāvs programmiņā ir nosaukts bez lomu pieminējuma, jo katram aktierim ir gan neliels uzdevums (vai vairāki) kā konkrēti atpazīstamam varonim, gan jādarbojas arī masu skatos, iedzīvinot anonīmus tēlus. Gribas teikt, ka aktieru ansambļa saskanīgās darbošanās pamatā ir prieks – tā ir aizrautīga dažādu paaudžu kopābūšana, kurā ir svarīgi atrasties pareizajā brīdī pareizajā vietā. Režisors spēlējas ar tehniskiem paņēmieniem – uz skatuves redzam vienu aktrisi, bet viņas vietā runā cita, savukārt atsevišķos gadījumos lugas tēlu sistēma ir vispārināta, piemēram, četri vēji nav tik individualizēti kā Brigaderei, ļaujot ainu būvēt dinamiskāk. Tā tiek noslēgta ar selfiju, kas ir viens no nedaudzajiem izteikti mūsdienīgajiem iestudējuma elementiem.
Rūdim Bīviņam Sprīdīša loma labi piestāv – aktierim organiski padodas mazliet aizvainotā intonācija, izjūtot Pamātes pārestības, un vēlāk Sprīdītis arī ticami pieņemas drosmē un atbildības sajūtā. Runājot par citiem tēliem, tā vienmēr ir režisora un aktieru izvēle, kādu ceļu iet. Piemēram, jau pieminētajā Daugavpils Spreideitī Pamāte nepavisam nav histēriska negantniece, bet tieši tāda ir Māras Mennikas Pamāte Valmieras teātra versijā. Šī Pamāte Sprīdītim ir burtiski uzēdusies, viņa zēnu kontrolē nepārtraukti, bet tieši šī pārspīlētā ālēšanās rada komismu. Ineses Ramutes uzaicināšanai Vecmāmiņas lomā ir simboliska slodze, jo aktrise Māras Ķimeles 1982. gada iestudējumā atveidoja Lienīti. Taču – būsim godīgi – gan Vecmāmiņai, gan Lienītei, ko jaunajā versijā atveido Diāna Krista Stafecka, ir visai ierobežotas funkcijas jau lugā, un tās nekā īpaši nevar paplašināt izrādē. No pārējiem tēliem jāatzīmē Riharda Jakovela Lutausis ar bluķa kājām, Aigara Apiņa noslēpumainais Vecītis, kura galva ar balto bārdu parādās augstu gaisā, it kā viņš būtu kāds džins arābu brīnumpasakā, jau pieminētais Nelabais Sanda Runges elegantajā izpildījumā un lellītei līdzīgā Zeltīte – Gerda Embure, kuru pavada Klintas Reinholdes Galma dāma, kas pati droši vien sapņo kļūt par princesi.
Ir atsevišķi tēli, kuru atveidojums ir tieši tik stereotipisks, lai skatītāji tos nekavējoties atpazītu, tomēr liekas, ka risinājumi varēja būt arī interesantāki. Te jāmin Aksela Aizkalna un Klintas Reinholdes Sīkstulis un viņa kalpone, kā arī Elīnas Vānes Meža māte un Ragana. Ir jāuzteic režisora izmantotais paņēmiens ar pārspīlējumu neitralizēt tās vietas, kas mazākajiem skatītājiem varētu izraisīt bailes, piemēram, mocības, kas jāizcieš Sprīdītim.
Galvenajam varonim atgriežoties mājās, to kontūra ir ievērojami sarukusi. Sprīdītis ir izaudzis. Režisors samērā veiksmīgi ir atrisinājis arī finālu, atsakoties no didaktiskās četrrindes, kurā titulvaronis tiek slavināts. Izrādes darbība pāriet rotaļā. Un kāpēc ne? Galu galā rotaļās cilvēki iet tad, kad ir priecīgi un viņiem klājas labi.
SPRĪDĪTIS
Valmieras teātrī 11., 12.II plkst. 11, 22.II plkst. 13, 5.III plkst. 11, 7., 9.III plkst. 13
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 22