Pirmais, kas jāzina par Latvijas filmu pirmizrādēm šoruden, – to būs ļoti daudz. Režisora Aika Karapetjana jaunā spēlfilma Sema ceļojumi ir pirmais starta šāviens garā virtenē, kas aizsniegsies līdz pat Ziemassvētkiem, katru nedēļu (!) būs viens jauns iemesls iet uz Latvijas filmu kinoteātrī, un šajā bagātībā jāiemanās orientēties – nebūsim naivi, visas filmas nenoskatīsies droši vien neviens, tāpēc vēl jo svarīgāk katram atrast tieši sev vispiemērotākās.
Sagadījies tā, ka pirmais Latvijas kinoprofesionāļu piedāvājums šajā sezonā ir kā radīts, lai krietni sapurinātu kinoskatītājus un viņu priekšstatus par to, ko vispār var gaidīt no Latvijas kino. Lai gan pēdējos gados piedāvājums kļūst aizvien daudzveidīgāks un pārsteigumu netrūkst, varbūt kaut kur vēl dusmīgi ir sēdējis kāds skatītājs, kuram līdz šim nav paticis pilnīgi nekas no Latvijas kino, jo cilvēks visu laiku meklējis kaut ko pavisam citu, – nu tad te ir, mīļais draugs! Drosmīgs un atvērts prāts būs nepieciešams, kad iesi skatīties Aika Karapetjana jauno filmu – skarbu absurda komēdiju, kuras darbība risinās nenoteiktā laikā un vietā.
Par cūkām vai cilvēkiem
Filmas sākuma titri kaligrāfiskā rokrakstā un mūzika viduslaiku noskaņās jau rada priekšnojautas par kādu citu laikmetu. Tad skatītāju aiz rokas ņem Teicējs ar Gundara Āboliņa balsi un vada tālāk, arī ar aizkadra teksta intonāciju un vārdu krājumu signalizējot, ka esam nonākuši pasaulē, kurā sava nozīme ir "svešinieka dižciltīgajām manierēm", bet ne XXI gadsimta civilizācijas izgudrojumiem. Varam to dēvēt par pasaku pasauli, tikai šī tad ir no tām pirmatnēji brutālajām, kurā ļaunajai pamātei liek nokaitētās dzelzs kurpēs dejot līdz nāvei. Nu labi, pamātes te nav (pieminēta tikai mamma, angļu valodas skolotāja, un tas vairo absurda klātbūtni stāstā), toties skarbuma pietiek, tāpēc potenciālajiem skatītājiem nevajadzētu iekrist uz to, ka filmas publicitātē šur tur piesaukts sirsnīgais sivēns Mazulis/Babe (1995), – ja priecīgi aiziesiet uz Sema ceļojumiem kopā ar bērnu, var nākties piedzīvot dažas neveiklas situācijas.
Lai gan savā ziņā daži bērnišķīguma elementi atrodami arī šeit, piemēram, zemnieku ģimenes "intelekta neapgrūtinātajā" pragmatismā, kurā cilvēku vērtē tikai pēc fiziskajiem parametriem un noderīguma saimniecībā. Un ārkārtīgi vienkāršajā pasaules kārtībā, kurā Visuma uzbūves centrā ir cūkas un to labturība, pieņemšanās svarā un pirkšana vai pārdošana. Tāpēc arī pirmos īsti romantiskos filmējumus kinokamera demonstrē tieši cūkkūtī, lēni slīdot starp aizgaldiem kā starp baznīcas solu rindām un pārvēršot cūku mazgāšanu gleznainā tīrības mistērijā.
Varētu domāt, ka filma ir vairāk par cūkām nekā par cilvēkiem, vismaz brīvības meklējumos viņi bēg kopā – Sems (beļģu aktieris Kevins Jansens), viņa jaunais draugs Sivēns un dažas Sivēna radinieces un likteņbiedres. Tāpat arī citos filmas dramaturģiskajos pavērsienos Sivēnam ir galvenā loma – viņš izglābj Semu vairākās tādās situācijās, kurās nekādas citas izejas pilnīgi noteikti nav, un finālā tieši Sivēns uzdod pašu galveno jautājumu.
Bet varbūt filma ir par to, ka civilizācijas čaumala cilvēkam ir tik viegli nolobāma, gluži vai pati nokrīt – vienā naktī kopā ar apakšbiksēm. Patiešām, šis rūtainais apģērba gabals ir visai svarīgs elements filmas stāstā, bet zīmīgi, ka Sems no tā atbrīvojas pats, nevis pazaudē kādā erotiskā vai vardarbīgā situācijā, savukārt Kirkei tas ir simbols, taču ne jau tik vienkāršai vajadzībai pēc vīrieša, kā varētu iedomāties.
Satikšanās ar Kirki
Jā, tātad zemnieka cūkkopja meitas vārds ir Kirke. Tas skatītājam uzreiz ļauj noskaņoties gaidāmajai absurda gaisotnei stāstā un liek grābstīt atmiņā pēc kādām driskām no sengrieķu mitoloģijas, bet Aiks Karapetjans stūrī klusi smīn, jo viss nav tik vienkārši. Miglainā nojausma, ka Kirke "pārvērta visus vīriešus par cūkām", būs pārāk primitīvs skatījums – to "skaistmate burve, Hēlija meita" izdarīja tikai ar sešiem Odiseja ceļabiedriem, tātad otrā plāna personāžiem, bet pats Odisejs gadu nodzīvoja pie Kirkes pilnīgā kūrortā un tad pēc viņas norādījumiem devās pie pareģa Teiresija, lai uzzinātu, "kā dzīvot tālāk". Daži pētnieki uzskata, ka satikšanās ar Kirki patiesībā jātulko kā lakmusa papīrs vīrieša izpratnei par seksualitāti un "cūcīgas asociācijas" attiecas tikai uz tiem, kas savā izpratnē nav pacēlušies augstāk par dzīvnieciskām vajadzībām.
Šādā gaismā Sema piedzīvojums mistiskajā lauku saimniecībā iegūst iniciācijas procesa nozīmi un skaidro šķietami negaidīto pavērsienu viņa ceļā uz ilgoto brīvību. Zīmīgi, ka šī brīvība mierīgi var pastāvēt bez jebkādiem "civilizācijas labumiem" – tie filmā viskrāšņāk izpaužas cūku izrakāto atkritumu maisu veidolā –, bet visā pārējā laikā Sems pārāk bieži piedzīvo situācijas, kurās neviens gadžets neko nepalīdzētu, pat ja būtu pieejams. Kā jau minēts, filmas mikrokosmoss visai veiksmīgi ir izcelts ārpus konkrēta laika un vietas XXI gadsimtā. To nodrošina arī filmas mākslinieku darbs – vide, kostīmi un grims (Jurģis Krāsons, Liene Dobrāja, Maija Gundare) –, ko atbilstošā "viduslaiku pustumsā" iespaidīgi pasniedz operators Jurģis Kmins.
Atgriežoties pie kinematogrāfiskajām kvalitātēm, jānovērtē arī vairāki aktierdarbi, īpaši Lauras Siliņas debija Kirkes lomā, savukārt tīri personisks prieciņš par to, ka pēc daudziem gadiem spilgto tipāžu ierindā atgriezies Guntis Pilsums.
Vārdu sakot, šārudens pirmā Latvijas spēlfilma nāk ar pārsteigumiem, blīkšķiem un cūku kviecieniem, pamodinot skatītāju intensīvai kinopiedzīvojumu sezonai.