Laikā, kad daudzi Latvijas rakstnieki realizē liela mēroga projektu, pētot latviešu literatūras klasiķu dzīvi, Andra Manfelde pievērsusies ne mazāk nozīmīgai un saistošai idejai, rakstot pasakas bērniem par Latvijas pilsētām. Grāmatām Vēja vīrs un mēs par Ventspili un Ceriņslotas zīmējumi par Kuldīgu tagad seko Kaķis mākoņos par Dubultiem. Taču nevajadzētu šīs pasakas uzlūkot kā sausu dokumentu un faktu atstāstu par attiecīgo pilsētu, drīzāk – konkrētā vide kalpo par fonu, uz kura autore risina stāstu pavisam par ko citu – stāstu par iztēli, bērnību un pieaugšanu.
Autores zīmējumi
Grāmatai Kaķis mākoņos ir dots apakšvirsraksts Dubultu pasaka bērniem un vecākiem. Lasītājs, kurš ir labi pazīstams ar šo Jūrmalas pusi, tekstā noteikti atpazīs vietas un ēkas, kurās risinās mazās meitenes Elzas piedzīvojumi. Taču visiem pārējiem, gribas domāt, šī grāmata drīzāk būs aizraujoši šifrējama spēle par tēmu "dubults, dubultība, dubultošanās". Jau pats teksts grāmatā ir divkāršs: vispirms tā ir pasaka par Elzu un viņas vecākiem, kuri pavada vasaru Jūrmalā pie apnicīgās tantes Lū – vasaru, kas ir neiedomājami garlaicīga, līdz meiteni sastop maģiskais Kaķis mākoņos. Taču šo stāstu caurauž arī dienasgrāmata – uz citas krāsas fona iespiesti pašas autores vēstījuma fragmenti no avīzes ar nosaukumu Kaķa laiks (starp citu, burtu šrifts un izkārtojums stipri vien atgādina kāda reāla preses izdevuma nosaukumu).
Šajos fragmentos Andra vēsta par to, kā viņu ģimenē ienācis pavisam īsts "lidojošais" kaķis un kādus piedzīvojumus un pārdzīvojumus pūkainais draugs spēj sagādāt. Jau pirmajā lappusē rodams arī piekodinājums, ka šos ierakstus var lasīt gan kā atsevišķu stāstu, gan pamīšus ar pasaku, gan "rakstīt pašam". Tātad dubults jau vispirms ir pats vēstījums, kuru ilustrē autores zīmējumi – lokani un mazliet vējaini tāpat kā viss stāsts.
Mītiskā loģika
Tātad Elza garlaikojas, jo kādu gan vasaru spēj sagādāt vecāki, kas allaž strādā vienā strādāšanā, vai nīgri pukstošā Lū tante, kura tikai skatās bezgalīgus seriālus un nav izvelkama pat pastaigāties līdz jūrai? Kā jau visi garlaikoti bērni, Elza sāk strādāt nedarbus, līdz – šoreiz burtiski – no zila gaisa uzradies neparasts, lidojošs Kaķis uzaicina meiteni neparastā piedzīvojumā. Ne vairāk, ne mazāk kā lidojumā! Nekur tālāk par tiem pašiem Dubultiem abi ceļotāji gan nenokļūst, taču tie jau ir pavisam citi Dubulti.
No Kaķa satikšanas brīža – un, būsim godīgi, mēs taču visi zinām, ka kaķi ir mazliet mistiskas būtnes, vai ne? – stāstījumu pārņem pasakas mītiskā loģika, kurā vairs nav jāuzdod jautājumi "kā tas iespējams?", bet vienkārši jāļaujas rakstnieces iztēles reibinošajām virāžām. Jā, šo paņēmienu mēs pazīstam no daudzu autoru darbiem, kas vēsta par to, kā vientuļi bērni rada paši savu krāsainas fantāzijas pārpilnu pasauli – no Lindgrēnes Brālīša un Mio līdz Kerola Alisei –, taču tas tikai vēlreiz apliecina, ka paņēmiens ir iedarbīgs.
Elzas un Kaķa lidojums aizved abus citādos Dubultos – tie varbūt ir Dubulti no pirmskara laikiem, varbūt arī ne –, bet galvenais ir tas, ka šajos pagātnes Dubultos viņi sastop kādu dīvainu personu – liela auguma Tanti, kas visu savu sakāmo lasa no kabatā glabātas avīzes, no tējkannas dzer karstu ķīseli un vispār beigās izrādās nepavisam ne tā, pēc kuras izskatās. Kad atvilkts uz muguras paslēptais rāvējslēdzējs, prāvā un vecā miesa nolobās un zem tās atklājas paslēpusies maza meitene – tāda pati kā Elza. "Būt pieaugušam" – tas, izrādās, ir tikai "kostīms, kuru es uzvelku, lai justos drošāk": "Vispār ļoti neērts. Nevar ne paskriet, ne paspēlēties."
Lai nokļūtu atpakaļ savos Dubultos, Elzai pašai ir jāuzvelk Tantes ietērps un jāizprot, kāpēc pieaugušie ir tādi, kādi tie ir, – tik lēnīgi, neapķērīgi, mūžam ar kaut ko neapmierināti... Izrādās, ar "drošo" kostīmu mugurā dzīve nemaz nav tik viegla: kustēties grūti, viss sāp, atmiņa pieviļ – nav brīnums, ka pēc sakāmā "jāmeklē kabatā", proti, avīzē, kur taču viss vienmēr uzrakstīts pareizi – tik pareizi, ka skan gaužām nedabiski. Un vēl Elzai kā Pelnrušķītei ir jāpagūst nokļūt atpakaļ savā laikā, citādi...
Atmiņu lidojums
Pasakas loģika ir tā, kurā notikt var viss – tiesa, autora ievērotajās robežās. Fizikas likumus ir iespējams apiet, laiks rit citā ātrumā, lietām un parādībām rodas jaunas nozīmes – pat zemledus makšķernieki uz Lielupes, izrādās, ir slepeni sakarnieki... Taču laba pasaka ir tā, kurā brīnums un maģija sevī slēpj kādu dziļāku slāni, kādu dubulto – jau atkal! – dibenu.
Kaķis mākoņos gan bērniem, gan viņu vecākiem pastāsta kaut ko būtisku par laiku – par to, kurā viss mainās ātri: "Nepaspēsiet ne paskatīties, jau vakars! Jau rīts! Jau nedēļa, mēnesis, gads... Jau jaunība, pusmūžs, vecums... un bērnība!" Par laiku, kurā mazas meitenes kļūst par tantēm, bet tantēs, izrādās, slēpjas mazas meitenes. Par laiku, kurā pieaugušie un bērni eksistē paralēli, bet ne uz vienas līnijas un ne vienā ātrumā. Par laiku, kuru mēs izdzīvojam ne tikai lineāri, bet arī apļveidā, cikliski, un vēl arī krustu šķērsu, izmantojot atmiņu lidojumu, – pagātne mēdz sajukt ar tagadni, notikumi – mainīt savu laiku un mērogu. Un arī par iztēles spēku, kurš rada stāstus, kas liek par to visu reizumis padomāt.
Taču fantāzijai ir nepieciešams pirmkustinātājs – un kāpēc gan lai tas nebūtu kāds palaidnīgs, šarmants, mazlietiņ bulgakoviski dēmonisks Kaķis? Pat ja tas ir no tiem kaķiem (vaļiem, pūķiem, kuģiem), kurus vasaras dienā mēdzam saskatīt pāri slīdošajos mākoņos? Bet varbūt tas ir arī pavisam īsts Kaķis – no tiem, kuri staigā, kur pašiem patīk. Kad avīzes tekstos izlasām, ka autores kaķis reiz pazudis uz ilgāku laiku, rodas doma – vai tik šai laikā viņš nav viesojies kādā pasaku pasaulē, palīdzēdams atrast bērniem un pieaugušajiem ceļu vienam pie otra?
Kaķi, tā runā, spējot pārvietoties starp dimensijām – kas zina, varbūt pat dubultoties. Un tāpēc Dubultu pasaka ir pasaka bērniem un vecākiem, kurā katrs var izlasīt pavisam citādu stāstu. Kā tam arī ir jābūt.