Intensīvā kultūras dzīve Liepājā apliecina, ka tā jau šodien ir kultūras galvaspilsēta. Taču tāda tā bijusi jau krietni sen. Lai atceramies, ka 1881. gadā pilsētā nodibinātā Liepājas filharmonija bija pirmā Baltijas valstīs un Liepājas simfoniskais orķestris ir vecākais simfoniskais orķestris Baltijas valstīs. Pirms simt gadiem, 1922. gada rudenī, ar Šarla Guno operas Fausts iestudējumu sāka darbu Liepājas opera. Tās simtgade oktobra beigās tika nosvinēta ar Hektora Berlioza dramatiskās leģendas Fausta pazudināšana iestudējumu. Vienlaikus tas bija diriģenta Imanta Rešņa sen lolota sapņa īstenojums un viņa ilgi gaidītā debija koncertzālē Lielais dzintars, kuras nepieciešamību diriģents pierādīja, no 1992. līdz 2009. gadam būdams Liepājas simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents.
Monumentāls mērogs
Nav tā, ka Hektora Berlioza romantiskais lieldarbs publikai Latvijā nebūtu pazīstams. It īpaši pēdējās desmitgadēs notikuši vairāki vērā ņemami Fausta pazudināšanas koncertatskaņojumi, taču pirmo reizi šis darbs mūsu skatītājiem (beidzot!) tika piedāvāts teatrālas izrādes formātā, lai nebūtu tikai jānopūšas, atminoties kinotranslācijā skatīto leģendāro 2008. gada Ņujorkas Metropoles operas uzvedumu Robēra Lepāža režijā.
Liepājnieki jau ir raduši pie starptautiskā sadarbībā veidotiem notikumiem, taču šis nudien bija monumentāls mērogs. Imanta Rešņa vadībā Fausta pazudināšanas atskaņojumā piedalījās Liepājas simfoniskais orķestris, Valsts akadēmiskais koris Latvija un Liepājas Tautas mākslas un kultūras centra jauktais koris Intis. Galvenās lomas atveidoja viessolistu trijotne: itāļu izcelsmes beļģu tenors Mikaels Spadačīni (Fausts), spāņu mecosoprāns Anna Brula (Margerita) un austriešu baritons Tomass Esls (Mefistofelis). Latvijas Nacionālās operas basbaritona Pavlo Balakina spēcīgā balss izcēlās krogus skatā ar īsti bravūrīgi nodziedāto Brandera dziesmu par noindēto žurku. Operas izrādē Fausta pazudināšanu vērta režisore Huana Inesa Kano-Restrepo un māksliniece Anna Heinrihsone, kura veidoja gan scenogrāfiju, gan tērpus.
Vēstījuma virzība
Berlioza Fausta pazudināšana ir trešais operas iestudējums manā Liepājas koncertzāles Lielais dzintars skatītājas pieredzē pēc Riharda Dubras Suitu sāgas (2019) un Imanta Kalniņa Matīsa, kausu bajāra (2021). Liepājnieki var pamatoti lepoties, ka jauniestudējuma mugurkauls ir tieši vietējais profesionālais spēks – Liepājas simfoniskais orķestris (tāpat kā bija Riharda Dubras Suitu sāgas iestudējumā). Imants Resnis pie diriģenta pults pagaidām vēl ļoti reti izmantotajā koncertzāles orķestra bedrē vērta Berlioza krāšņo partitūru dzīvu, izteiksmīgu, niansētu un dziļi izjustu, atklājot mūzikā gan tipāžus un situācijas, gan eksistenciālu drāmu, vienlaikus gādājot, lai detaļās netiktu pazaudēta vēstījuma pamatdoma un virzība.
Imants Resnis ir diriģents, kurš nebaidās uzdrīkstēties. Fausta pazudināšana, kas 28. un 29. oktobrī skanēja Lielajā dzintarā, ir visos aspektos ļoti sarežģīts mūzikas lieldarbs, taču tā lasījums rādīja, ka tieši pašlaik Imants Resnis ir diriģenta domātāja dziļā mākslinieciskā brieduma pakāpē, kurā ideju vēriens ir savīts ar jūtīgumu. Orķestra skanējums viņa vadībā bija reljefs, daudzkrāsains, dinamisks, ar izteiksmīgiem instrumentāliem solo. Tas bija arī spilgti žanrisks (piemēram, atskaņojot Ungāru maršu, Silfīdu baletu un Malduguņu menuetu). Diriģents lieliski koordinēja kopskanējumu paplašinātajā akustiskajā telpā ar orķestri bedrē, kori balkonā, solistiem un vēl vienu kori uz skatuves. Tiesa gan, amatierkoris uz skatuves pārtēloja, pārspīlējot uzvedību masu ainās, taču tā vairs nav diriģenta atbildība.
Liepājas operas tradīciju uzturēšanas kontekstā gribu atgādināt, ka šī nav pirmā reize, kad Imantam Resnim ar Liepājas simfonisko orķestri ir izdevies augstā līmenī īstenot šķietami neiespējamo. Spilgta virsotne bija arī Volfganga Amadeja Mocarta komiskās dziesmuspēles Bēgšana no seraja iestudējums ar starptautisku solistu komandu 2006. gada vasarā uz Liepājas teātra skatuves.
Patiesa jūtu gamma
Vilties nelika arī Fausta pazudināšanas galveno lomu izpildītāji, lai gan solistu uzdevumi nav viegli un vēl ir kur tiekties. Vai nu tāpēc, ka negatīvo tēlu atveidotāju rīcībā arvien ir bagātīgāka krāsu palete, vai arī tāpēc, ka baritonu balss materiāls pats par sevi ierasti ir stabilāks un izturīgāks, tieši Mefistofeļa tēls uzvedumā izrādījās vispārliecinošākais. Tomass Esls bija ļoti spilgts Mefistofelis gan vokālajā, gan vizuāli plastiskajā izpausmē un skatuves stājā. Dziedātājs pilnībā identificējās ar šo tēlu – cinisku, augstprātīgu, par savu ietekmi nešaubīgi pārliecinātu manipulatoru.
Tenoram Mikaelam Spadačīni lieliski izdevās un piestāvēja vecā Fausta tēls, kas vizuāli asociējās arī ar Raini, taču (dažu pārspīlētu režijas žestu dēļ) jaunais Fausts bija diezgan komisks. Dziedātājam diemžēl nepietika spēka augšējām notīm: tās visas viņš nodziedāja falsetā. Pirmā un vienīgā reize izrādes pirmajā daļā vēl varēja šķist kā apzināts specefekts, bet izrādes otrajā daļā jau bija skaidrs, ka tā tomēr nav. Taču Fausta interpretācija un emocionālā jūtu gamma bija patiesa. Šķiet, ka Margeritas vokālo partiju Hektors Berliozs ir komponējis nevis mecosoprānam, bet universālai sieviešu balsij – soprānam un mecosoprānam vienā personā. Mecosoprāns Anna Brula Margeritas lomā vispirms uzrunāja ar gaišu, spodru, soprāna cienīgu vokālo paleti izteikti augstā tesitūrā. Varones neviltotajai dvēseles skaidrībai, ilgām, atmodinātajai sievišķībai un pārdzīvojumu patiesumam Annas Brulas interpretācijā nevarēja ne noticēt. Dziedātāja tika galā ar sarežģīti intonējamo Gotisko dziesmu par Tūles valdnieku. Šo uzdevumu vēl jo grūtāku dara tas, ka tieši ar šo dziesmu sākas Margeritas dalība leģendas vēstījumā.
Sekot līdzi Fausta pazudināšanas drāmai palīdzēja titru mašīnā lasāmais franču teksta tulkojums latviešu valodā. Izrādē labi iederējās tajā iekļautie Aspazijas mīlas dzejas lasījumi, kas apliecināja režisores iedziļināšanos Latvijas kultūras vēsturē. Asociācijas ar Raini un Aspaziju Fausta un Margeritas vizuālajā noformējumā (Raiņa bārda, Aspazijas frizūra) un dažās zīmīgās mizanscēnās ir pamatotas: Rainis Liepājas cietumā tulkojis Faustu, abu dzejnieku mīlas stāsts ir romantiski versmains. Lakoniskā scenogrāfija, kuras galvenais elements ir viegli pārvietojami grāmatu plaukti, ir atbilstoša Fausta pasaulei un attaisno arī Raiņa un Aspazijas paralēlo klātbūtni.
P. S. Lielajā dzintarā ir vērts aplūkot izstādi Liepājas operai – 100, kas koncertzāles pirmajā stāvā būs skatāma līdz 2023. gada 15. janvārim. Man paveicās ietrāpīt grupiņā, kuru pa ekspozīciju izvadāja pati tās kuratore Dr. art. Vēsma Lēvalde. Viņas stāstījums un atvērtība ziņkāriem jautājumiem izgaismoja svarīgas, interesantas detaļas, kuras paslīdētu garām, ja izstādi apmeklētu patstāvīgi. Piemēram, ko īsti nozīmē 20. un 30. gadu afišās rakstītais: "zaldātu izrāde", "strādnieku izrāde" vai "skolnieku izrāde". Ekspozīcijā var aplūkot vēsturisko operiestudējumu kostīmu replikas, programmiņas un afišas, nošu partitūras, scenogrāfijas metus, foto liecības, mākslinieku aksesuārus un vēstules, to vidū komiskus rakstveida paskaidrojumus, kāpēc solists nav ieradies darbā. Var paklausīties vēsturiskos audioierakstus. Ekspozīcijā ietverti materiāli no Liepājas muzeja, Liepājas teātra arhīva, Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja un Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, kā arī privātiem arhīviem.