Ja kino apskatniekam pieklātos ļauties kādām mistiskām priekšnojautām, es prognozētu režisores Alises Zariņas pilnmetrāžas debijai Blakus apmēram tādu pašu popularitāti kā 2018. gada hitiem Homo Novus un Kriminālās ekselences fonds. Kopīgā pazīme gan tāda aizdomīgi netverama un statistikā nereģistrējama – visās šajās tik atšķirīgajās filmās skatītājs vienkārši neviļus pieķer sevi, ka jau atkal sēž ar platu smaidu sejā, un tam pat nav tik daudz sakara ar smieklīgu stāstu vai citiem komikas elementiem. Varbūt ar to ļoti precīzā trāpījuma sajūtu – kad filma skatītāja gaidās ieraudzījusi kaut ko svaigu, bet tajā pašā laikā pazīstamu un īstu, turklāt "no sirds taisītu".
Žanrs "kur līgosim?"
Amizanti, ka mana lielākā pretenzija filmas Blakus kontekstā nav par filmu, bet par to, kas tai nāca pa priekšu, – par dīvaini izvēlēto vadmotīvu publicitātes kampaņai. Kādam ir ienācis prātā (vienā intervijā lasīju, ka pašai režisorei, bet neticu) nodēvēt šo romantisko attiecību komēdiju par ceļa filmu/road movie, un nu tagad visi aprakstnieki un recenzenti mežģī smadzenes, mēģinādami saskatīt te kādas līdzības ar pasaules kinovēsturē visai izplatīto, bet Latvijā reti realizēto žanru. Vienīgais secinājums visiem – Blakus nav ceļa filma, jo šī žanra galvenā pazīme nav mašīnas klātbūtne kadrā un sižetā (pat ja mašīnas tēls piedzīvo savu dramaturģisko attīstību augšup – "sveša mašīna / veca, bet pašam sava / jauna, bet uz kredīta").
Ja nu reiz gribējās ievietot šo visai tradicionāli būvēto (tikai trijos cēlienos sadalīto) filmu kāda retāka žanra plauktiņā, varbūt tad vajadzēja papūlēties un izgudrot pavisam jaunu – vienu īstu nacionālo žanru ar nosaukumu "kur līgosim?". Jo taisni šis jautājums, kas ar fatālu sezonālu regularitāti iepriecina vai satracina visus Latvijas iedzīvotājus (ar fonā mundri skanošu Latvijas Radio 2 sezonas baisāko repertuāru "līgo-līgo-līgo-līgo-līgo-līgo-līgo- hei!"), iemet Luīzi (Anta Aizupe) un Kasparu (Āris Matesovičs) vienā svešā mašīnā un pēc tam sasien kopā viņu dzīves, par spīti Luīzes šķietami izaicinošajam paziņojumam: "Es ar tevi negulēšu!"
Dauzīšanās prieks
Tomēr par to, kā īsti tās dzīves sasienas, mēs neko daudz neuzzinām; intrigu papildina filmas niansētais nosaukums – nevis Kopā, bet Blakus –, arī filmas plakātā abu jauniešu ķermeņa valoda demonstrē pilnīgu neatkarību vienam no otra. Šī nenoteiktā un uzreiz neatšifrējamā attiecību attīstība ir filmas lielākā dramaturģiskā vērtība, kuru sagādājušas scenārija līdzautores Alise Zariņa un Marta Elīna Martinsone.
Ceru, šī nav spoilēšana, ja atklāšu, ka filmas stāstu veido trīs secīgos gados svinēti Jāņi, pirmajos Jāņos pāris iepazīstas un tad… Lūk, šeit spoileris beidzas, jo sākas interesantākais – otrajos Jāņos, ieraugot abus kopā nu jau Kaspara vecajā grabažiņā, skatītājam ir ļoti interesanti minēt (un šo to arī neuzminēt), kas šī gada laikā ir noticis ar katru atsevišķi un abiem kopā (asumam piebildīšu, ka filmai ir arī caurviju aizkadra varonis – Kaspara sieva). Un trešajos Jāņos ir atkal pavisam cita situācija, to redzam kaut vai pēc Kaspara frizūras un jaunās mašīnas, pēc tāda kā viegla rutīnas īgnuma, kas vējo gaisā, – bet tikai pēc šādām niansēm, skatītājam nevienu reizi neviens neko tieši nepasaka priekšā.
Atceroties dažus pēdējā laika Latvijas filmu ekscesus, kas demonstrē pilnīgu neuzticēšanos skatītāja smadzenēm, Alises Zariņas filma arī šajā ziņā ir atspirdzinoša un svaiga, tā aktivizē skatītāja prātā interesi par ekrānā redzamajiem cilvēkiem, vēlmi pētīt detaļas un ieklausīties dialogu niansēs. Var just, ka scenārija autores pat ar tādu kā dauzīšanās prieku piedāvā skatītājam nepareizos ceļus, pa kuriem aiziet savos minējumos, piemēram, trešā cēliena sākumā iesaistot lugas tekstu.
Nevienas netīras nots
Jā, un tie dialogi. Ja Latvijas filmu nozarē šobrīd tiktu izsludināta balva par dzīvāko tekstu uz ekrāna, filmai Blakus daudz konkurentu nebūtu – ar visu to, ka pamazām vispārējā situācija uzlabojas, nu jau arvien mazāk teatrālu deklamāciju liek kinoskatītājiem šausmās meklēt ausu aizbāžņus, tomēr pavisam vaļā no rakstītā vārda varas diez vai tik drīz tiksim. Alises Zariņas filmā nesadzirdēju gandrīz nevienu "netīru noti", nedabisku vārdu vai tizlu konstrukciju, toties te dzirdēju varbūt visticamāko puiša reakciju uz situāciju, ka attiecībās varētu uzrasties bērns: "Nu, es, tipa, gribu, bet es jau nezinu, kā tas būs!"
Neprotu tik smalki nošķirt, kur te scenārija nopelns, kur pašu aktieru improvizācija (kā esmu kaut kur lasījusi), tomēr nebūsim naivi – ar tīru improvizāciju to panākt nevar. Vienmēr atcerēšos profesora Viktora Freiberga ironisko komentāru par to, ka dzīvu tekstu filmā nekad nevar radīt, vienkārši pārceļot uz ekrāna kādu īstās dzīves murmulēšanu, – ekrāna tekstā ir precīzi jāizvelk esence, un tam vajadzīgas prasmes un talanti. Alise un Marta, protams, ir arī lieliskas vārda mākslinieces, kuras jūt stilu un valodu, acīmredzot tam ir nozīme.
Tikpat īsti kā ekrāna valoda ir arī tie eksistenciālie jautājumi, kas nodarbina filmas varoņus un līdz ar to ļauj dēvēt filmu Blakus par vienas konkrētas paaudzes portretu. No citas paaudzes distances skatoties, protams, diezgan aizkustinoša liekas tā naivā iedoma burtiski katru jautājumu uzskatīt par eksistenciālu – it kā patiešām tavs turpmākais dzīves ceļš būtu atkarīgs no visiem tiem lēmumiem, kurus tu pieņem katru dienu un katru stundu. Tomēr līdz saprašanai, ka nav tik traki, droši vien jānonāk katram pašam.
Vēl atlicis tikai īsi pieminēt, ka filmas vasarīgi saulaino telpu izdaiļo vairāki lieliski epizodiski tēli – gan smieklīgi vienādie Eštona Kačera fani Sandris un Andris, gan aizkustinošu mīļumu izstarojošais senioru pāris (Vizma Kalme un Ģirts Jakovļevs), gan kovbojs Uldis Rudaks ar pamatīgu smilgu zobos, gan lauku automehāniķi "divi Sergeji"… Tāds pirmsjāņu panoptikums, kam cienīgs iesākums ir Luīzes kašķīgais kaimiņš monologā ar gandrīz nogrieztu skaņu. "Tā notiek tikai Instagramā," saka Kaspars. "Haštags blessed."
Štrunts
Paulas Jēger-Freiman rēgs
Gugans