Kaut arī Māra Martinsona jaunāko spēlfilmu Oki – okeāna vidū virza stāsts par jaunu vīrieti, (nosacīto) latvieti Robertu Miglu, kurš līdzīgi tūkstošiem tautiešu – ekonomisko bēgļu – nevis Īrijas šampinjonu plantācijās, bet kinematogrāfiski daudz pateicīgākā vidē Losandželosā cenšas sameklēt ienesīgu darbu un, kā smejies, pie viena arī atrast sevi, un kas no tā visa sanāk (saprotams, čiks), tomēr, pateicoties divu aktrišu – slavenās japānietes Kaori Momoi un austrālietes Hannas Levjēnas – izteiksmīgajai un precīzajai spēlei, filmas jēgas ass drīzāk novirzās uz sieviešu noslēpuma un intriģējoša misticisma teritoriju. It īpaši filmas zvaigznes – starptautiski pazīstamās japāņu aktrises Kaori Momoi – dalība projektā filmai Oki piešķir sava veida kulturoloģisku zīmolu, kuru "balto cilvēku pasaulē" pazīstam jau kopš 1962. gadā klajā laistā japāņu kulta romāna un tā leģendārās ekranizācijas, Kannu kinofestivāla triumfatores – Kobo Abes un Hirosi Tesigaharas Sieviete smiltīs – laikiem.
Māris Martinsons – apzināti vai ne – ir ietiecies japāņu misticisma pasaulē ar tā priekšmetu un dabas parādību, piemēram, okeāna dzīļu garu, nomācošo ēku/ mitekļu sienu, nepārvaramo fatālismu un balsīm no citām realitātēm, kas Rietumos jau kļuvušas par sava veida masu kultūras klišejām; te der atcerēties šausmeņu sēriju Zvans. Arī Oki sižeta vienu trešdaļu formē tieši šāds mistisko šausmu elements – Losandželosā nekustamo īpašumu mākleris Roberts (Andris Bulis) uzduras savādai japāņu kundzei, kura bez acīmredzama pamata regulāri pērk un maina dzīvesvietas, un viņā rodas ziņkāre noskaidrot, kas aiz tā visa slēpjas. Sauksim šo filmas Oki segmentu par mistisko kriminālstāstu, kurā būtiska sastāvdaļa ir Austrumu kultūrās populārās leģendas par mirušo bērnu dvēseles nemieru un atriebes garu.
Otrs filmas sižeta segments ir Roberta attiecības ar īrētā dzīvokļa partneri Viliju (Hanna Levjēna), tipisks indie movies (neatkarīgā, parasti mazbudžeta kino) gadījums – šķietams divu jaunu cilvēku love story, kurā patmīlības izpausmju ir vairāk par cenšanos saprast vienam otru. Tāds attiecību no way jeb emocionālā strupceļa variants, ko visai pārliecinoši abi jaunie aktieri arī prezentē; traucē vienīgi Andra Buļa varonim "uzrunātās" angļu valodas decentā intensitāte un mačiskais spiediens, kas nepieļauj iebildumus no emocionāli daudz niansētākās partneres.
Patiesībā šeit režisors un scenārists Māris Martinsons varētu (varēja!) arī apstāties – stāsts par diviem jauniešiem, kas aiz neko darīt atklāj šaušalīgu noslēpumu, būtu labs iemesls mazai, elegantai filmai, kāda formāli Oki – okeāna vidū arī ir. Un no tiesas – pat vairāk nekā patīkami pārsteidza filmas "bilde", kuru sarūpējis operators Valdis Celmiņš, Holivudas klasiķa Viljama Goldsteina un Riharda Zaļupes skaņu celiņš, rūpīgi izvēlētā vide, jo sevišķi, ja ņem vērā publiskoto informāciju, ka filma tapusi producenta Paula Ķestera uzraudzībā burtiski dažās nedēļās pilnīgas pašdarbības apstākļos, kad "visi dara visu".
Taču nē. Scenārijā un filmā piekabināta vēl arī trešā daļa – kriminālas ievirzes stāsts par diviem (uzmanību, spoileris!) radiniekiem, kas Amerikā meklē laimi, bet nonāk pie sasistas siles (traģēdijas). Šis Oki segments raisa vislielāko pretestību un, manuprāt, ir filmas lielākais "feileris". Pamēģiniet, piemēram, racionāli izskaidrot, kādēļ diviem latviešiem brāļiem Amerikā savstarpēji jāsarunājas angļu valodā? Turklāt šī neloģiskā rīcība nekādi nelīmējas ar ainām, kad Kaori Momoi tēlotā Oki izpaužas skaidrā japāņu valodā – tātad valodas saprotamība nav bijis galvenais. Uzspēlēts ir arī abu radinieku attiecību dramatisms, nē, eksaltēts histēriskums. Kāpēc tāds? Iemesls? Motīvs?
Savukārt japāņu sievietes eksistence uz medikamentu slāpēta ārprāta robežas nešķiet pārlieku dramatizēta, jo Oki tēls filmā ir rūpīgi pārdomāts – jau no pirmās (lieliskās!) epizodes, kad komponists Viljams Goldsteins pie klavierēm veic mūzikas terapiju – liek Oki izvēlēties trīs skaņas. No trauslām niansēm rodas pilnasinīga varones biogrāfija, kurā ir gan noslēpums, gan apdraudētības sajūta, gan pat zināms "ku-kū" jeb psihiskās nestabilitātes elements, – un to vērot ir ļoti interesanti. Žēl, ka šādas sīkas faktūras nav iztamborētas arī starp brāļiem, savukārt abu jauno cilvēku – Roba un Vilijas – attiecību drāma, vai kā nu to sauc, palikusi pusratā. Tomēr ir tapusi latviešu filma, kuru skatīties nu nepavisam nav kauns.
Oki – okeāna vidū ***
Mistika drāma. Latvija, ASV. 2014.
Režisors Māris Martinsons
Lomās Andris Bulis, Kaori Momoi, Hanna Levjēna, Viljams Goldsteins, Daniels Mesjē