Sāksim ar aktuālo – svētdien Losandželosā notikušajā Zelta globusa pasniegšanas ceremonijā Putncilvēks atnesa balvu Maiklam Kītonam – kā gada labākajam aktierim. Tā ir laba ziņa, kas liecina par viņa atgriešanos no "radošās viņsaules". Šis ir gadījums, kad starp galvenā filmas varoņa un tā tēlotāja radošo dzīvi var vilkt paralēles, taču, protams, neaizraujoties un nepārspīlējot. Rigans, kuru izcilā režisora Alehandro Gonsalesa Injarritu filmā spēlē Maikls Kītons, ir novecojošs Holivudas aktieris.
Viņa kādreizējā supermena, supervaroņa, dažādu betmenu un spaidermenu radinieka Putncilvēka slava ir izbalojusi, un Rigans ķeras pie gājiena, ko regulāri piekopj Holivudas aktieri – gan tie, kuri ir slavas virsotnē, gan tie, kuru ekrāna zvaigžņu stunda jau ir pagātnē. Proti, viņš nolēmis debitēt uz Ņujorkas teātra skatuves Brodvejā – ar paša režisētu izrādi, kurā viņš pats spēlē lielu lomu. Tas ir pamatīgs izaicinājums, kurā Rigans ir investējis visus savus uzkrājumus. Svaigs piemērs Brodvejas pievilcības spēkam ir Džeimsa Franko skatuves debija izrādē Par pelēm un cilvēkiem – par to rakstījām pagājušajā KDi.
Viss šis ļembasts
Izaicinājums nav mazs – vide ir sveša, Rigana partneris uz skatuves – gana nesakarīgs, turklāt gūst darba traumu, kad neilgi pirms pirmizrāžu sērijas sākuma noveļas prožektors. Rigana kolēģe paziņo, ka esot stāvoklī un visdrīzāk Rigans, nevis viņas masieris ir bērna tēvs, turklāt aktierim jāiztur kašķīgā, ar jaunajām tehnoloģijām un informācijas kanāliem (tviteris plus feisbuks) apsēstā meitiņa, kuru atveido Emma Stouna. Vēl pa vidu jaucas eksaltēti, padebili žurnālisti un aprakstnieki – vienkārši burvīga ir kolektīvās intervijas epizode, kurā Kītonu atnākuši intervēt starptautiskās preses pārstāvji. Viņu "mutvārdu repertuārs" ir kā no dzīves norakstīts – galu galā visiem ir pilnīgi skaidrs, ka te nevienu īpaši neinteresē augstā māksla, bet gan jestras tenkas par bijušā supervaroņa dzīvi.
Vārdu sakot – All That Jazz! jeb viss šis ļembasts un jūklis, ja izmantojam klasiskas 70. gadu Holivudas muzikālās filmas nosaukumu. Arī šis vecais labais mūzikls vēstīja par šovbiznesa sūrumu un paradoksiem. To pašu dara arī Putncilvēka autori – turklāt kā izcili drēbes un aizkulišu pazinēji.
Ar filmas ritmu un virtuozo kameras darbu tiek panākta milzīga ļembasta sajūta. Tiek izmantotas sarežģīti būvētas epizodes, kurās kamera nemitīgi seko Maiklam Kītonam Brodvejas teātra aizkulišu labirintos. Filmā ir daudz ļoti garu epizožu – kadru (10 minūšu un vairāk), kameras pārvietošanās ritms saspēlējas ar muzikālo pavadījumu – ritmisku improvizāciju uz sitamajiem instrumentiem, ko kāds mūziķis izpilda turpat teātra gaiteņu labirintā. Režisoram Injarritu šāds paņēmiens bijis vajadzīgs, lai piešķirtu filmai temporitmu, kas precīzi izsaka Rigana nervozo, teju uz histērijas robežas balansējošo pašsajūtu.
Tuvojas pirmizrāde, traumētā partnera vietā lomā ielēcis kāds talantīgs un nekaunīgs jaunzvaigznis (lomā lielisks Edvards Nortons) ar "iekaisuša" ego apmierinājuma problēmām. Viņu gādīgi atvedusi Naomi Votsas tēlotā Brodvejas "pelēkā pele", aktrise, kura gaida savu vēlo zvaigžņu stundu. Tomēr viss šis pasākums – Rigana režisētā izrāde un vienlaikus viņa pēdējais izmisīgais trumpis – draud sagāzties kā kāršu namiņš kaut vai tāpēc, ka Ņujorkas svarīgākā kritiķe – laikraksta The New York Times pārstāve – principā neieredz Losandželosas ķēmus – kinoaktierus –, kuri iedomājušies, ka ir spējīgi spēlēt teātri; spožas ir vairākas filmas epizodes ar šo kritiķi bārā.
Realitātes un brīvības garša
Acīmredzot ASV respektablākais laikraksts neiebilst ne nieka, ja tas un tā pārstāvētais kritiķis tiek piesaukts filmā. Galu galā nav jau melots, tik tiešām ir Mediji un ir Kritiķi, kuru viedoklis ir būtisks, un ir pārējie. Ņujorkas teātra pasaulē tāds, protams, ir The New York Times pārstāvētais viedoklis.
Režisors Injarritu apbrīnojami veikli izmanto gan dokumentālo vidi (filma patiešām ir tikusi filmēta konkrētā Brodvejas teātrī), gan precīzas, atpazīstamas detaļas. Arī Maikla Kītona spēlētā pusplikā Rigana skrējiens pa Taimskvēru, kas kļūst par ļautiņu izpriecu – mobilajos telefonos iemūžinātu atrakciju –, ir gana ticams. Brodvejas teātri atrodas līdzās Taimskvēram, tūristu un zvaigžņu mednieku tur pārpārēm.
Vēl tikai atliek piebilst par to absolūto brīvības sajūtu, ar kādu ir uzņemta filma un līdz kādai galu galā nonāk arī pats filmas varonis. Būtībā šai filmai ideāli piestāvētu arī cits nosaukums – nevis Birdman, bet gan Vogelfrei. Atcerieties, 2007. gadā tapa četru jaunu latviešu režisoru filma, kurai bija izvēlēts šis nosaukums – Brīvs kā putns. Tāds arī ir Rigana ceļš – no iekšēja izmisuma un nemitīgas histērijas līdz spējai kļūt brīvam kā putnam vai tam jancīgajam radījumam putncilvēkam, kuru viņš spēlējis kādreiz senās Holivudas filmās un kuru joprojām laiku pa laikam "gara acīm" redz ikdienā sev blakus.
Režisors filmā brīvi spēlējas ar realitātes un sirrealitātes robežām, padarot tās plūstošas un reibinošas. Neatgādināšu, kas ir Alehandro Gonsaless Injarritu – viens no mūsdienu savdabīgākajiem Holivudā strādājošajiem režisoriem un rafinētākajiem formas meistariem. Viņš tikko saņēma Zelta globusu par Putncilvēka scenāriju. Katrā Injarritu filmā (Bābele, 21 grams, Biutiful un citas) ir kāds neierasts un konceptuāli pārliecinošs formāls paņēmiens. Putncilvēkā tā ir komplicētā kameras horeogrāfija un radošais sirreālisma elementa izmantojums.
Konteksts
Īpaša tēma būtu amerikāņu filmas par teātri un kino, kuru kontekstā iekļaujas Putncilvēks. Te vajadzētu piesaukt Ņujorkas baleta drāmu Melnais gulbis (2010), ko veidojis Darens Aronofskis, un arī senāku sirreālisma estētiskā daudz pamatīgāk integrētu darbu – Deivida Linča Malholandas ceļu, kas ir stāsts par kino vampīrisko, pazudinošo dabu un identitātes dubultošanos. Jāsaka, arī šajā tradīcijā Putncilvēks ierakstās lieliski, tālab, jādomā, filmu gaida vēl daudz atzinības un balvu, ko taču piešķir cilvēki, kuri paši lieliski pārzina šovbiznesa un kino padrēbi.
Putncilvēks *****
Komēdija, drāma. ASV. 2014.
Režisors Alehandro Gonsaless Injarritu
Lomās Maikls Kītons, Emma Stouna, Edvards Nortons, Naomi Votsa u. c.
nest