"Vēlīnajam", kā to dēvē Deivids Bordvels , vai, pēc citu pētnieku ierosinātajiem terminiem, "postklasiskajam" vai "klasiskajam+" kino ir raksturīgi, ka filmu veidotāji izmanto klasiskā naratīva shēmas un stilu, taču vienlaikus it kā reflektē vai pat ironizē par to, cenšas klasicismu papildināt ar elementiem, kas aizgūti no mākslas kino vai kādiem citiem kultūras diskursiem. Filmdari piesātina komiksu varoņu piedzīvojumus ar freidiskiem motīviem, melodrāmas slēpj zem psiholoģizācijas plīvura, pāru dabūšanos aizsedz ar apziņas plūsmu, bet Holivudas lielbudžeta filmās naratīva vienkāršās shēmas notušē ar specefektiem. Gadījumos, kad nav šādu ārēju papildinājumu, bet autori apzināti un mērķtiecīgi atkārto noteikta laikmeta vai kino žanra dominējošos paņēmienus, parasti rodas stilizācija – prāta vadīta rekonstrukcija, nevis oriģināls.
Šķiet, atgriešanās kino nevainības laikmetā var izdoties vienīgi tad, ja var panākt tam atbilstošu apziņas stāvokli, attīrot prātu no vēlāku laiku kultūras uzslāņojumiem. Tas ir gluži vai neizpildāms uzdevums, un tomēr – Aigara Graubas filma Sapņu komanda 1935 veikusi gandrīz perfektu ceļojumu laikā. Filmu skatoties, nepamet sajūta, ka tas ir 20. gadsimta trīsdesmito gadu beigās tapis mūsdienu stāsts, nevis 21. gadsimta filma par veciem laikiem. It kā nebūtu bijis kara un okupācijas, sociālistiskā reālisma un postmodernisma... It kā Grauba ar savu grupu būtu strādājis Sabiedrisko lietu ministrijas paviljonā, kur aiz sienas Aleksandrs Rusteiķis filmē Aizsprostu – stāstu par brašajiem Latvijas armijas kareivjiem, kas izglābj meiteni no lopu uzpircēja tīkojumiem, atjauno ļaundara izpostīto dzirnavu dambi, un tad vienotā komandā dodas sargāt tēvzemi. Turpat netālu Vilis Lapenieks ieskaņo Zvejnieka dēlu, darbs jau tuvojas finālam, Oskars ir atmaskojis zivju uzpircēju, saimniecisko lietuvēnu Garozu, dabūjis Anitu un "savā pusē iegūst visus tos, kas agrāk par viņu šaubījās un viņam neticēja. Tagad zvejnieki — arī vecais Kļava, tic viņam un redz viņā savu dabīgo vadoni, atzīst vienības lielo spēku, un visi zvejnieki kā viens tagad sadodas rokās par labāku nākotni, par labāku rītdienu, kur valdīs darbs un darba taisnība!" . Ieskaņojot daudzkārt atkārtotais Oskara aicinājums "Iesim roku rokā, jaunie ar vecajiem..." brīžiem ir tik skaļš, ka Grauba un Rusteiķis skrien bārties.
Universāla formula
Skaidra ideja, atklāta maksimāli vienkāršiem līdzekļiem – tas ir paņēmiens, kam pateicoties, Sapņu komanda 1935 kļuvusi par tīru klasicisma darbu. Filmā nav nekā lieka – ir labie puiši, sliktie puiši un basketbols.
Šķiet, galvenais iemesls, kas ļāvis pārvarēt laika distanci, ir filmas autoru un galvenā varoņa (basketbola trenera Valdemāra Baumaņa) idejas vienotība. Tas nav stāsts no malas, stāsts par – mēs rādīsim, ko viņi gribēja sasniegt un kā tas izdevās -, starp mēs un viņi filmā praktiski nav nošķīruma. Valdemāra Baumaņa sapnis bija pierādīt, ka "Latvija (..) spēj gūt uzvaru pār visām sporta lielvalstīm", to grib pierādīt arī filmas veidotāji. Latvijas uzvara nebija panākums tikai sportā, tas bija valstiskās un nacionālās pašapziņas celšanas pasākums – tādu to apzinājās paši sportisti un viņu līdzjutēji 1935.gadā, tādu to apzinās filmētāji šodien.
Starp citu, tradicionālajiem sporta filmu veidotājiem amerikāņiem žanra shēmā sports parasti netiek saistīts ar valstisko vai etnisko, bet gan tikai ar personisko identitāti, varbūt tāpēc 2012.gadā Sandensas festivālā (oficiālā konkursa programma; nominācija Žūrijas Lielajai balvai) un citur īpašu interesi izraisījusi lietuviešu izcelsmes amerikāņa Mariusa Markeviča dokumentālā filma Cita sapņu komanda (sic!) – nacionāli ievirzīts stāsts par to, kā pēc sociālisma sistēmas sabrukuma Lietuvas basketbolisti izcīna bronzas medaļu 1992.gada Olimpiskajās spēlēs Barselonā. Markeviča filmas devīzi "Sapnis par brīvību ir lielāks par jebkuru spēli" varētu izmantot arī Graubas basketbola filma. Abu filmu nosaukuma un tēmas gluži vai komiskā līdzība (ko paspilgtina kopīgais iznākšanas gads) būtībā ir vēl viens apliecinājums idejas skaidrībai – tā var tikt izteikta ar vienu, universālu formulu.
Privātā dzīve nav svarīga
Sapņu komandas lielā veiksme ir aktieru izvēle. Arī te izmantots trīsdesmito gadu klasiskā kino tipāža princips – aktiera veidolam ideāli jāatbilst tēla iecerētajam raksturam, tēla īpašībām jābūt jau aktiera sejā ierakstītām, lai nebūtu lieki jātērē filmas laiks psiholoģiskiem skaidrojumiem. Tomēr vēlīnajā klasicismā, ko lielā mērā ietekmējuši 20. gadsimta otrās puses mākslas kino psiholoģiskie pētījumi, arī amerikāņu aktieru aizraušanās ar t.s. metodes aktierspēli, psiholoģizācija tiek uzskatīta gandrīz vai par obligātu (it īpaši, ja filma pretendē uz Oskaru) – tā kļuvusi pat svarīgāka par aktiera ārējo veidolu. Tomēr lielākoties tēla cilvēciskais raksturs, tā attīstība balstās noteiktu, kopš 50.-60. gadiem izkoptu shēmu izmantojumā, tēla psiholoģiskā attīstība ir tikai šķietamība, kas rada ilūziju par filmas dziļumu.
Simptomātisks ir Sapņu komandas tapšanas laikā aktierim Mārcim Maņjakovam (filmā – komandas kapteinis Rūdolfs Jurciņš) uzdotais jautājums: "Trīsdesmito gadu presē ir daudz materiālu par spēlēm, reportāžas par treniņiem, bet nav stāstu, kas atklātu sportistu raksturu, tīri cilvēciskas īpašības." Atbildot aktieris skaidri piesaka filmas konsekvenci: "Domāju, ka šoreiz nav tik svarīgi parādīt sportista cilvēcisko tēlu. Mūsdienās cilvēkus ļoti interesē, kas ar viņu varoņiem notiek ārpus tās konkrētās jomas, kurā viņš guvis atzinību. Spēlējot Jurciņu, svarīgākais ir parādīt, ko viņš kā personība ar savu darbu devis Latvijas basketbola veidošanā. Par Jurciņu ir diezgan daudz aprakstu presē – kā trenējies, kā spēlējis. Privātā dzīve šeit nav svarīga."
Tomēr tieši Jurciņa tēls filmā ir ar dziļumu – taču tas nav psiholoģisks, bet drīzāk ikonisks. Visos ārpus basketbola spēles uzņemtajos Maņjakova tuvplānos viņa sejā ir skumjas, tāda kā dziļāka redzēšana, un skatītājiem, kuriem nav izdevies attīrīt savu apziņu no zināšanas par to, kas notika pēc tam (t.i., pēc filmas notikumiem), tieši Maņjakova/Jurciņa skumjais skatiens it kā piesaka filmas finālu ar informāciju par sapņu komandas galu, kas vienlaikus ir arī Latvijas gals.
Skaists un labs no pirmā kadra
Atceros, kā Valentīna Freimane reiz kādā lekcijā, stāstot par Geriju Kūperu, teica: "Lai ko viņš filmā darītu, katram skaidrs, ka viņš ir pozitīvais varonis – tāds viņš izskatās, un ko tu viņam padarīsi!." Jānis Āmanis valstsvienības trenera Baumaņa lomā ir gluži kā Kūpers – skaists un labs jau no pirmā kadra. Gribu uzsvērt, ka rakstu to bez ironijas – aktiera glītums mūsdienās tiek dažkārt uzskatīts gluži vai par kauna traipu, taču klasiskajā kino pozitīvajiem varoņiem bija/ir jābūt skaistiem, lai, kā kādreiz uzsvēra Latvijas klasiskā kino lielmeistars Leonīds Leimanis, auditorijai būtu patīkami uz viņiem skatīties.
Starp citu, iespējams, tieši filmas ievada epizodē (Baumaņa graciozajā solo driblā ar basketbola bumbu) iezogas vēlāka kino reminiscences – atskaņas no Džeimsa Bonda filmu ievadklipiem. Taču pārējā laikā trenera tēls ir konsekventi tīrs no vēlāku kultūras tekstu piemaisījumiem, faktiski viņš parādās kā Viļa Lapenieka filmas Zvejnieka dēls Oskara laikabiedrs un gara radinieks – abi ir nemainīgi pozitīvi, sava mērķa sasniegšanai lieto tikai godīgus līdzekļus un tieši tāpēc spēj pārliecināt svārstīgos un satriekt antagonistus.
Vēlīnajam klasicismam raksturīgo psiholoģizāciju trīsdesmitajos gados bieži vien aizstāja fona personāža izmantojums protagonista tēla padziļināšanai. Respektīvi, varoņa rakstura dzīvīgums veidojas, viņa darbībai summējoties ar apkārtējo reakciju uz to. Tam, lai skatītājs varētu noticēt Valdemāra Baumaņa tēlam, identificēties ar viņu, palīdz viņa basketbolistu komanda, tāpat arī dzīvokļa kaimiņi, mazais puika, kam patīk basketbols, u.c. Komandas spēlētāju attieksmes pakāpeniskā maiņa, tāpat arī uzsvērti vīrišķīgā trenera Riharda Dekšenieka (Vilis Daudziņš) cieņa un uzticēšanās Baumanim faktiski formulē galvenā varoņa raksturu.
Tomēr izšķirošā nozīme varoņa pievilcības nodrošināšanā ir viņa sievas Elvīras (Inga Alsiņa) tēlam. Elvīra ir pirmkārt Baumani rezonējošs personāžs, taču vienlaikus arī patstāvīgs un ārkārtīgi simpātisks tēls. Ja tāda skaista, gudra un sirsnīga sieviete tic savam vīram bez ierunām, tad arī skatītājam gribas viņam ticēt. Režisors nav ļāvis nevienai plaisai iešķelt Baumaņu laulību, viņš pat mazliet ironizē par mūsdienu skatītāja gaidām pēc ģimenes konflikta – brīdī, kad Elvīrai sava dzimšanas diena jāsāk svinēt bez vīra, viņa ir bēdīga, bet, kā izrādās, tikai tāpēc, ka braucienam uz Ženēvu joprojām nav finansējuma.
Visi runā latviski
Filmas sliktie puiši ir, pirmkārt, trīs Sporta pārvaldes ierēdņi: priekšnieks (Pēteris Gaudiņš) ir pamuļķis, kas runā tikai to, ko viņam saka priekšā; viņa pelēkais kardināls (Intars Rešetins) ir pavisam ļauns, trešais (Normunds Bērzs) ir tāds slidens. Viņu fonu veido visai antipātiskie starptautiskie sporta funkcionāri Ženēvā un pretinieku komandu augstprātīgie treneri un spēlētāji. (Filmas piederību nevainības laikmetam apliecina arī tas, ka Ženēvā visi runā latviski. Sākotnēji klasiskajā kino valodas problēma visbiežāk tika risināta tieši tā - ignorējot. Tas ir klasicisma paradokss: jo mazāk filmās ir traucējošu tiešās realitātes piemaisījumu, jo vieglāk auditorijai tās pieņemt kā īstenību).
Varbūt vājākā vieta filmas tēlu sistēmā ir tieši minētie Sporta pārvaldes ierēdņi. Nevis tāpēc, ka viņu tēli ir viennozīmīgi un plakani, tas ir stilam un žanram atbilstoši, bet gan tāpēc, ka šeit filmas veidotāji ļāvuši savām šodienas sajūtām dominēt pār laikmeta autentiskumu. Ar troiku, iespējams, Andrejs Ēķis un Aigars Grauba uzzīmējuši savu karikatūru par mūsdienu valsts naudas dalītājiem kino jomā (Nacionālajā Kino centrā to dara trīs triju cilvēku grupas), par šādu piegājienu liecina arī Baumaņa kaimiņu izbrīns par to, ka naudu valsts piešķir mazāk, nekā tā patiešām nepieciešama. Nepārprotami no mūsdienām skan arī trenera Dekšenieka sāpju pilnais izsauciens "Kas šī ir par valsti?".
Ieriebjot mūsdienu sistēmai, filmas autori nodara pāri pagātnei. Man nav ilūziju, ka Ulmaņa laiks būtu bijis goda vīru laiks, tomēr bija arī tādi. Piemēram, sūtnis Jūlijs Feldmanis, par kuru Valdemārs Baumanis, šķiet, neliekuļoti rakstīja: "Dzīvojot un cīnoties Ženēvā, neatvietojams mūsu atbalstītājs bija mūsu sūtnis Ženēvā Feldmanis ar kundzi, sekretārs Kalniņa kgs ar kdzi un Tautu Savienības darbinieks latvietis Velpa kgs. Viņi bija aizrāvušies līdz ar mums, un katrs mūsu panākums iejūsmināja arī viņus ar ticību raudzīties turpmākās cīņās. Viņiem Latvijas valsts komandas vissirsnīgākā pateicība. Tādu pretimnākšanu, morālu un materiālu atbalstu — mēs lūgtu visiem pārējiem Latviju reprezentējošiem sportistiem, tad sportists svešā zemē nekad nejutīsies vientuļš un atstāts!" Savukārt cita avīze ziņoja: "Pēc sacīkstēm Feldmanis izgādājis sportistiem auto izbraucienu pa skaistākām Šveices vietām, kā arī Dienvidfranciju."
Dubults ieguvums
Tāpat kā stāsts un tēlu sistēma, arī Sapņu komandas 1935 vizuālā valoda ir ļoti vienkārša, balstīta akcijas/ reakcijas principā, ko klasiskajā kino nodrošina kopplānu un astotnieka jeb plāna/pretplāna kombinācija. Respektīvi, ikvienu notikumu vai darbību skatītājs redz vispirms kopumā, tā iegūstot telpisku orientāciju, un tad tiek iepazīstināts ar detaļām, kas parasti veido savstarpēju dialogu vai konfliktu.
Sporta filmās, kur lomas izpilda profesionāli sportisti, spēles vizuālajā dramaturģijā parasti dominē kopplāni, bet Sapņu komandā basketbols (basketbola režiju veidojis Dzintars Dreibergs) balstīts tuvplānos un to sadursmēs. Ieguvums ir dubults. Tiek panākts ar spēles iznākumu saistīts saspenss - abas reizes, kad filmu skatījos, biju patiesi uztraukta par meistarsacīkšu finālspēles Latvija:Spānija iznākumu. Un, pateicoties ekspresīvajiem tuvplāniem, tieši spēlē mums atklājas sapņu komanda kā Latvijas vēsturei nozīmīgu personību kopums.
Sapņu komanda 1935 (spēlfilma, HD, 120’)
Scenārija autori Aigars Grauba un Andrejs Ēķis
Režisors Aigars Grauba
Operators Gvido Skulte
Mākslinieki Mārtiņš Milbrets un Neils Matīss
Skaņu režisors Pavel Rejholec
Montāžas režisore Līga Pipare
Kostīmu māksliniece Sandra Sila
Grima māksliniece Dzintra Bijubene
Producents Andrejs Ēķis
Studija Platforma Filma