Spurainā, puiciskā un saviem nieka 25 gadiem ļoti jauneklīgā Ksavjē Dolana nopelnu un lauru saraksts aizņemtu pamatīgu teksta blāķi. Dolans tik tiešām ir ne tikai viens no jaunākajiem starptautiskus panākumus guvušajiem režisoriem vien – viņa darbības intensitāte un teju neapturamais, nevaldāmais radošais temperaments Dolanu liek salīdzināt ar kanoniskām kinokultūras personībām – vispirms jau ar ģeniālo Orsonu Velsu, kurš apmēram tādā pašā vecumā, kādā Dolans ir patlaban, radīja šedevru Pilsonis Keins (1941). Labi, tas bija sen, taču vienā ziņā Dolans ir pārspējis pat oficiālo kinovēstures brīnumbērnu Keinu, kuram 25 gadu vecumā bija tikai viena filma. Dolanam ir gatavas jau piecas pilnmetrāžas spēlfilmas, un tie visi ir nopietni, vērā ņemami darbi, kas rādīti pasaules nozīmīgākajos festivālos. Pavisam nesen, šā gada maijā, Dolana vārds izskanēja ar globālu spēku – viņa jaunākā filma Māmiņa/Mommy ieguva nozīmīgo Kannu festivāla žūrijas balvu, turklāt jaunais kanādietis to dalīja ar Francijas kino dzīvo klasiķi un leģendu Žanu Liku Godāru un viņa filmu Ardievas valodai. Tā nenoliedzami bija balva simbols – apliecinājums, ka Dolans droši ir ieņēmis vietu pasaules autorkino hierarhijā, nostājoties līdzās klasiķiem.
Savukārt viņa iepriekšējo filmu Toms fermā tikai piecos seansos Kino Citadele no 17. līdz 23. oktobrim izrāda aktīvisti – kinoblogeri. Tas ir apsveicams solis – piedāvāt vienu no 2013. gada ekstrēmākajām un spēcīgākajām filmām, kura atstāja pamatīgu pēcgaršu un saņēma atzinīgas recenzijas pērnā gada Venēcijas festivālā.
Mātes slepkava
Par Tomu fermā vēl runāsim, vispirms gan piebildīšu, ka visas Ksavjē Dolana filmas jau kopš viņa debijas darba ar lecīgo nosaukumu Es nogalināju savu māti (2009) rotē ap līdzīgu tematisko asi. Tās ir mātes attiecības ar savu dēlu, protams, pretrunīgas un abpusēji traumatiskas. Tās ir attiecības, kurās kāds kādu vienmēr nodod. Māte – dēlu, draugs – draugu. Režisors arī nekad nav slēpis, ka filmas Es nogalināju savu māti pamatā ir daudz autobiogrāfisku motīvu, daudz viņa paša personisko zēnības un agrīnās jaunības pārdzīvojumu un traumu, arī viņa attiecības ar savu māti – skolotāju.
Ksavjē Dolana pasaules uztvere ir dramatiska – kā ar kailiem nervu galiem –, iespējams, te "vainojama" viņa homoseksuālā orientācija. Nereti viņa filmu motīvi ir saistīti ar attiecībām starp jauniem vīriešiem un dramatismu, ko veido zaudējuma sāpes. Filma Es nogalināju savu māti 2009. gadā tika novērtēta Kannu festivālā (kur gan citur nevienam nezināma jauna režisora karjera var kļūt par sensāciju?), sekoja panākumi teju divos desmitos valstu. Šajā festivālā pasaules pirmizrādi piedzīvoja arī divas nākamās režisora filmas Iedomātās mīlestības/Les amours imaginaires (2010) un Laurence Anyways (2012) – pirmā ir stilīgs jauniešu neuzticības stāsts, kas pirms dažiem gadiem pavīdēja arī Rīgas kinoteātros, otrā – traģikomisks vēstījums par skolotāju, kurš nolemj mainīt dzimumu.
Soli pa solim, filmu pa filmai Ksavjē Dolans ir audzējis savu cienītāju loku, taču nenoliedzami viņa atzinības kaldinātāja slava tomēr pienākas vispirms jau Kannu festivālam, kur šāgada maijā uzgavilēja lieliskajai Māmiņai (šī filma decembra sākumā tiks demonstrēta Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā). Pirms vairākiem gadu desmitiem Kannās atklāja un izveidoja Deivida Linča, Kventina Tarantīno, Emira Kusturicas slavu, tagad šai klasiķu virknei pilntiesīgi pievienojies arī Ksavjē Dolans.
Provinces agresija
Toms fermā, kas tapusi 2013. gadā, ir filma par sarežģītām attiecībām un agresīvu vides reakciju pret homoseksualitāti, arī stāsts par jaunu vīrieti, kurš ieradies uz sava mirušā drauga bērēm. Tās Toms nokavē, taču iestrēgst fermā – pie mirušā drauga mātes un viņa brāļa. Kā jau pieklājas autorkino pārstāvim, Ksavjē Dolans īpaši neaizraujas ar ārēju dinamiku. Viņa filmas mēdz būt introvertas, tie ir ceļojumi cilvēku, parasti jaunu vīriešu vai jauna vīrieša (ko nereti spēlē pats režisors), dvēseles krēslas zonā. Visi Dolana varoņi, arī Toms, sevī nes kādu atraidījuma un vientulības traumu. Taču atšķirībā no daudzām citām filmām, kuru autori varoņu sarežģītos dvēseles stāvokļus ekspluatē uz skatītāju garlaicības rēķina, Ksavjē Dolans ir gana meistarīgs režisors – viņš ar vieglu roku filmā sakuļ teju smacējošu spriedzi.
Vide, kurā nokļūst Toms, ir gan provinciāla un nomaļa, gan neizdibināmu attiecību un aizspriedumainas agresijas piepildīta. Kā jau ierasts Ksavjē Dolana filmās, filmā neiztikt bez mātes, kuru ar saviem dēliem saista ļoti komplicēta attiecību gamma. Tomēr, par spīti Dolanam raksturīgo varoņu un motīvu izmantojumam, Toms fermā citu viņa filmu kontekstā ir nedaudz atšķirīgs darbs. Vispirms jau tāpēc, ka šīs drāmas pamatā nav paša Dolana sacerējums/scenārijs, bet gan luga, ko viņš redzējis uz teātra skatuves un nolēmis ekranizēt. Arī tās žanrs ir definēts konkrēti – trilleris. Filmā Dolans pēta arī agresīvas maskulinitātes izpausmes, kuras iemieso Toma mirušā drauga brālis.
Ticiet, spriedzi Ksavjē Dolans prot radīt pamatīgu, tāpat kā izmantot kino matērijas – gaismu, tumsu, ēnas, ritmu. Turklāt viņam itin labi izdodas iznest arī Toma lomas dramatismu – galu galā Dolans ir ne tikai atzīts režisors, bet arī labs aktieris, trenēts kopš bērnības – viņš profesionāli filmējas jau no mazotnes. Ja vēl neesat paguvuši, vērts atklāt šo ārkārtīgi talantīgo Kanādas puisi – Ksavjē Dolanu.
Toms fermā/Tom à la ferme ****
Drāma, trilleris. Kanāda. 2013.
Režisors Ksavjē Dolans
Seansi Kino Citadele 17.–23.X