Jaunākajā tekstila un šķiedras mākslas pārstāves Dzintras Vilks izstādē Klusā daba ar gājputnu Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) vispirms nākas pamanīt, ka netrūkst saturisku un formālu paralēļu ar agrāko veikumu, kas tapis ap jaunā gadu tūkstoša sākumu vai vēl agrāk. Tā skulpturālie bambusa savērpumi visas izstāžu zāles garumā (Arumi, 2021) atbalso senākus darbus Baltais lauks (2002) un Pirms sniega (2003), Klusā daba ar gājputnu (2021) – gaisīgo ciklu Lapas (1999–2000), savukārt pārsteidzoši dzīvelīgais putnos pārtapušo tīstokļu biezoknis (Pirms ceļa, 2021) turpina un transformē jau kopš 80. gadiem sastopamos putnu tēlus. Arī pasena kompozīcija Mežs (1985), kas vēl iekļaujas tradicionālajā gobelēna plaknē, jau rāda pazīstamās plūdlīniju koku formas, kas tikpat labi var būt arī atsevišķas palielinātas lapas – stilizētas, trauslas, elegantas un pasakaini noslēpumainas.
Gadiem nepārejošs vadmotīvs ir arī maigi pasteļtoņi un uzskatāma iedvesmošanās no dabas. Floras un faunas motīvi Dzintras Vilks darbos šķiet labs apliecinājums latviešu mākslas ciešajai saiknei ar dabu, kas bieži aprakstīta kā nacionālās savdabības pazīme. Tiesa, vērts arī nepārsteigties ar vērienīgiem vispārinājumiem, jo, piemēram, ainavu glezniecības pacēlums, kas sakrita ar mūsu nacionālās glezniecības skolas uznācienu XIX un XX gadsimta mijā, patiesībā bija daudz plašāks Rietumu mākslas fenomens. Taču konkrētu mākslinieku jaunrades izpratnei akcentēta saikne ar dabu katrā ziņā joprojām var noderēt.
Telpiskais pavērsiens
"Vizuāli tverama divu dimensiju «bilde», kādu rāda klasiskās tekstilmākslas paraugi, Dzintrai Vilks nekad nav bijusi īsti saistoša. Plastiski apjomi, faktūras aizvien tiecās "spiesties" ārā no audumiem, līdz beidzot galīgi atrāvās no plaknes. Dzintra ar tēlnieka vērienu darbojas ar telpiskām, monolītām masām." Tā raksta mākslas vēsturniece Ilze Martinsone jau pasen izdotā katalogā (Dzintra Vilks: Ziemas dārzs, Rīga: Galerija Daugava, 2003, 3. lpp.), taču teiktais labi raksturo arī šo izstādi, kurā skatāmi kopš 2015. gada radīti darbi.
Dzintra Vilks ir studējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļā (1973–1978) un aizstāvējusi diplomdarbu pie pazīstamā nozares patriarha Rūdolfa Heimrāta. Viņa iespaidojusies arī no Edītes Pauls-Vīgneres, kura jau 70. gados izcēlās ar telpiskām tekstilkompozīcijām – gobelēnu "nokāpšanu" no sienām, ko var uzskatīt par zināmu prelūdiju šīs lietišķās mākslas jomas tālākai paplašināšanai līdz gandrīz jebkādu šķiedru veidotiem un divās dimensijās neierobežotiem objektiem. Jau tolaik aizsākušos lietišķo funkciju aizstāšanu ar māksliniecisku pašizpausmi tikai kāpināja 90. gadu atnestās valsts pasūtījumu beigas. Tad gobelēnu audēji arvien vairāk apguva neskaitāmus citus materiālus, iekļaujoties plašāka telpiskā pavērsiena straumē ar instalāciju uzplaukumu kā pamanāmāko iezīmi. Ar to saistītā tradicionālāku mākslas veidu nākotnes apšaubīšana gan ilgākā perspektīvā izrādījusies pārsteidzīga. Arī Dzintra Vilks, kā redzams izstādē, nebūt nav atteikusies no gobelēna tehnikas, vien izmanto to salikumos ar dažādām autortehnikām, izšuvumiem, tinumiem un citiem radoši rokdarbnieciskiem paņēmieniem.
Rudenīgi ziemīga noskaņa
Lūkojoties pēc kāda emocionāla kopsaucēja, izstādē prevalē mazliet minorīgas, rudenīgi ziemīgas noskaņas. Piemēram, Rudens (2017), kas ir tuvs klasiskai, plaknei piesaistītai tekstilmākslai, vienlaikus satur reljefi apjomīgus priekšmetu izcēlumus – palsi rūsganā gammā atainotus dažādus rudens augļus un lapas, kam pa vidu dzīvojas arī putni un mazas ķirzaciņas. Netālu skatāms jau minētais cieši saspiedušos putnu pulks, kas gatavs lidojumam uz siltākām zemēm (Pirms ceļa, 2021). Pavisam ziemīgs ir balti pūkainais gobelēns Ziema (2015). Ar siltuma plus savu sakņu meklējumiem asociējas Novembris. Dzimtas lakats (2019) – tekstila pinums uz spoguļvirsmas fona, kurā starp lakata raksta caurumiņiem var mēģināt saskatīt arī savu atspulgu. Rudenīgi ir arī no bambusa un sizala veidotie Rugāji (2018), personīgu šķiršanos no kāda dzīves posma liek nojaust Atvadu vārdi Piebalgai (2021).
Atsevišķajos muzeja 4. stāva kabinetos savukārt eksponēti darbi, kas jau dēvējami drīzāk par instalācijām, objektiem vai tēlniecības paveidiem – kā nu kuram labāk tīk. Man bij’ reiz vīna koks – sveiciens draugiem (2021) vienā no telpām ir rotaļīga frāzes vizualizācija ar klūgu pušķa galos sakārtiem plastmasas glāžu redīmeidiem. Savukārt otrs kabinets atvēlēts izstādes tituldarbam Klusā daba ar gājputnu (2021) – lapu biezoknim ar ligzdiņu un putnu, kura veidojumā izmantotas klūgas, sizals, kokvilna un zīds, bet nosmailinātās un piltuvveidīgās formas izsmalcināti atbalso cita citu. Vienā no kabinetiem eksponēta arī skiču izlase, kas sniedz ieskatu ideju materializācijas sākotnējās fāzēs.
Vai šo materiālu, formu, krāsu un objektu salikumos jāsaskata kādas satraucoši ekoloģiskas notis, tuvojošās ziemas kā grūtību un briesmu perioda apcere vai, drīzāk pretēji, liegas dabas impresijas kā emocionāls patvērums, māksliniece priekšā nesaka – izvēle ir skatītāja ziņā. Izstāde ir atkalredzēšanās Dzintras Vilks darbu pazinējiem, tā ļauj apcerēt rokraksta nemainīgo kvalitāšu un jaunu nianšu saspēles. Savukārt skatītājiem, kam nav atmiņu par senāk redzēto, ir laba iespēja iepazīt ko jaunu. Izstādē ir salīdzinoši nedaudz eksponātu un daudz brīvas telpas pārdomām – gan par veidiem, kā kaut kas ir dabūts gatavs, gan par stāstiem, kas potenciāli varētu slēpties aiz objektiem, bet vienlaikus paliek pietiekami diskrēti un netverami.
Dzintra Vilks
Izstāde Klusā daba ar gājputnu
LNMM līdz 8. maijam