Gleznotāja Ģirta Muižnieka izstāžu recenzijas jau kopš XX gadsimta 90. gadiem ir ierasts sākt ar sūkstīšanos par nespēju gleznas interpretēt verbāli, jo viņa darbi ir kā tīri sajūtu plūsmas kadrējumi. Tomēr tas izvēršas pat ļoti aizraujoši – mēģinājumi vārdos, nevis tēlos apjēgt līniju un krāsu vēstījumu, īpaši apzinoties, ka mūsu rīcībā esošais vārdu krājums diezin vai var izskaidrot lietu patieso būtību, turpretim attēls to mēdz ietvert šķietami pašsaprotamā, vieglā, pat naivā, nejaušā un neitrālā formā.
Tāpēc vienīgais labticīga recenzenta ceļš ir apbruņoties ar filosofijas un estētikas teorētiķu rakstu arsenālu, kurā paustās domas bieži izrādās ne vien prāta akceptētas, bet laika gaitā neatšķetināmi saplūdušas un kļuvušas par dabisku augsni mūsu – kultūras patērētāju – uztverei, turklāt auglīgu kompostu arī dažu latviešu gleznotāju psihei. Ģirta Muižnieka gadījumā visnoderīgākās šķiet XX gadsimta vidū paustās franču filosofu Žila Delēza, Žorža Bataja, Mišela Fuko, un īpaši Morisa Merlo-Pontī, domas.
Tiek izdziedāta dvēsele
Ģirta Muižnieka izstādē Saules zaķi galerijā Māksla XO ir redzamas trīs atsevišķi stāvošas un sešas kopā savienotas gleznas, pilnībā atbilstošas gadu gaitā radītajam priekšstatam par mākslinieka radošo pieeju. Ģirta Muižnieka glezniecība ir krāsaini lielformāta audekli, kuros lūkojoties jau no pirmā acu uzmetiena kļūst skaidrs, ka tajos notiek ne tikai hedoniska priecāšanās par bezgala skaistajām krāsu slāņu attiecībām, bet patiešām tiek izdziedāta dvēsele. Mākslinieks izmanto profesionālās prasmes un talantus, lai savu ķermeni padarītu par mediju, kurš strādā ar sajūtām – redzi, dzirdi, ožu, tausti –, un tādā ceļā izstāsta līdzcilvēkiem savas pārdomas un emocijas. Tā kā vienā laiktelpā esošiem cilvēkiem emociju paletes mēdz būt radnieciskas, gleznās iekļautajam nav grūti atvērt un likt atsaukties skatītāju sajūtām.
Vajadzīgs tikai kāds atpazīstams elements, lai mūsu redze gleznā, gluži kā suns pļavā ošņādamies, uzietu pēdas un vestu mūs dziļāk, nu jau lielā mērā personisku asociāciju plūsmā. Jāpiebilst, ka tas ir laiku paģērošs, taču patīkams un viegli izbaudāms process, jo Ģirta Muižnieka sajūtu enerģētika ir gaiša, tāla no smagas melanholijas vai depresijas pat monotona kolorīta darbos, kuros valdošās noskaņas ir skumjas vai baisas. Turklāt it visās gleznās iekļauts pa kādam puslīdz reālistiskam atveidam – visbiežāk tās ir acis, seja, sievietes figūra, sniega pika vai saules zaķis.
Protams, var strīdēties, vai saules zaķus pieklājas saukt par reālistiskiem atveidiem gleznās, kas sastāv no tipiskiem abstraktās mākslas elementiem – krāsas vai lakas lējumiem un pilinājumiem, plašiem otas vilcieniem, lazējumiem, švīkājumiem, faktūru nospiedumiem. Izstādes vārdiskajā pamatojumā Ģirts Muižnieks apgalvo, ka ik rītu, dzerot kafiju, savā darba telpā ierauga divus saules zaķus un rezultātā ir nācis pie budistiski rezignētiem secinājumiem: "…gleznošana ir kā saules zaķu ķeršana. Un – patiesībā – arī mākslas izpratne un sapratne, un analīze ir absolūta mirāža. Tā mēs daudzi dzīvojam – visu laiku cenšoties notvert nenotveramo." Arī Žils Delēzs izdevumā Frānsiss Bēkons. Sajūtu loģika (1981) ir izteicies, ka sajūtām nav sejas, bet objekts, kad tiek gleznots, tiek pārdzīvots kā noteiktu sajūtu nesējs, savukārt pati gleznošana ir domāšana, jo vīzija gleznā var atklāties tikai ar domāšanas starpniecību. Vēl Delēzs ir teicis, ka glezniecība padara smadzeņu pesimismu par nervu optimismu un piešķir mums acis visur: ausīs, vēderā, plaušās. Viņš runā par glezniecības dubulto definīciju – subjektīvi tā vēršas pie acs, bet objektīvi atklāj mums ķermeņa, līniju un krāsu realitāti.
Sadarbība ar nejaušībām
Ģirta Muižnieka darbos viss svarīgākais un interesantākais notiek gleznu fonos, kas darbojas kā absorbējoša sajūtu masa. Tie ir brīvi, haotiski, nejaušību pilni daudzslāņaini krāsu klājumi, kas neko neattēlo, bet daudz kam līdzinās, piemēram, piķa melnām debesīm, baltam sniegam, pelēkai dienai vai veca baļķa virsmai. "Krāsa ir vieta, kur sastopas mūsu smadzenes un universs," – šo Sezana izteikumu esot mīlējis citēt Pauls Klē un dziļāk izvērsis Moriss Merlo-Pontī rakstā Acs un gars (1960). Viņš analizē krāsas pašdarbniecisko iedabu radīt identitātes un atšķirības, materialitāti, tekstūras u. c. bez mērķa radīt ilūziju pasaulē redzamajam un secina, ka "gleznotājs piedzimst lietu vidū no tādas kā redzamā koncentrācijas un atgriešanās pie sevis", gleznotāja redzēšana vairs nebūt nav skatiens uz ārpusi, savukārt krāsas uz audekla īstajā vietā mēdz uzrasties pašas gluži kā patina vai pelējums.
Ģirts Muižnieks neslēpj, ka gleznojot sadarbojas ar nejaušībām, nevis sacer kompozīcijas, un viņš to var atļauties, jo ir spēcīgs, jūtīgs kolorists ar iespaidīgu emociju bagāžu. Kad raugies viņa darbos, neuzmācas jautājums, vai XXI gadsimtā ir jēga gleznot sajūtas. Tas ir viens no godīgākajiem ceļiem – cenšanās notvert nenotveramo.
Ģirts Mužnieks
Izstāde Saules zaķi
Galerijā Māksla XO līdz 20.XII