Ar daudzus gadus Parīzē mītošo Barbaru Gaili latviešu mākslas pazinēji nav jāiepazīstina, kaut arī iespēja viņas darbus apskatīt attāluma dēļ ir pietiekami reta. Jau kopš XX gadsimta 90. gadiem ierasts saistīt Barbaras Gailes glezniecību ar abstrakcionismu kā pirmo un populārāko terminu, tomēr tas sava plašuma dēļ neko daudz nevēsta. Mākslas zinātnieki, protams, atraduši arī konkrētākus pieturpunktus. Eduarda Kļaviņa versijā Barbaras Gailes pieeja ir "radikāls abstrakts minimālisms" (Barbara Gaile: Atradumi, Rīga: Rīgas Galerija, 2004), savukārt Leonīds Bažanovs (Krievija) minējis, ka "Barbaras Gailes darbi saslēdzas ar dažādām mūsdienu mākslas stratēģijām (tādām kā field painting, salient painting), bet vispirmām kārtām – ar atsevišķiem ārkārtīgi dziļiem un spēcīgiem māksliniekiem" (Barbara Gaile: Izstādes katalogs, Rīga: Galerija Alma, 2010, 7. lpp.), kuru vidū ir Luīze Buržuā, Kaze Zimblīte, Reičela Vaitrīda, Mona Hatuma un citi.
Vienkrāsaini, bieži perlamutraini lāsmojoši audekli, kuru krāsa tomēr nav gluži nosakāma, jo mainās atkarībā no skatītāja redzes leņķa, delikāti švīkājumi, noberzumi un izciļņi, kas piešķir virsmām maģisku noslēpumainību, – tas viss ir redzēts arī agrākajās izstādēs, un jaunā skate Krāsas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) šādā ziņā nepiedāvā radikāli jaunu rokrakstu. Tomēr zināmas novitātes ir, un tās pat varētu dēvēt, aizņemoties populāru terminoloģiju no humanitārajām zinātnēm, par savdabīgu lingvistisko pavērsienu.
Domāšana par krāsām
Mākslas zinātniece un kuratore Helēna Demakova, kura ir arī šīs izstādes ievada autore, jau 2004. gadā izdotajā katalogā novērtējusi Barbaras Gailes glezniecību kā tādu, kas ir "...labā nozīmē IZDOMĀTA". Proti, nevis iemācītas un/vai ienesīgas manieres kultivēšana, bet vienlaikus mērķtiecīgi un intuitīvi meklējumi, kas arī rezultējas noteiktos atradumos (Atradumi bija arī Barbaras Gailes 2004. gada personālizstādes nosaukums). To, par ko Barbara Gaile domājusi jaunās izstādes sakarā, viņa arī pati strukturēti izklāsta pavadtekstā: "Izstādes ieceres pamatā ir pētījums par gandrīz monohromas glezniecības simbiozi ar rakstīto vārdu, kur būtiska glezniecības teritorijas un uzrak-stītā vārda mijiedarbība. Starp uzrakstīto vārdu un izlasīto vārdu, starp sajusto krāsu un redzēto krāsu, starp atmiņā atsaukto, piedzīvoto un vārdā nosaukto rodas cita glezniecības domas dimensija, zona vai telpa."
Ierosmju vidū minēta gan grafiti tradīcija un kāda skatītāja provokatīvais žests, kaut ko patvaļīgi uzskrāpējot uz kādas Barbaras Gailes gleznas, gan franču dzejnieka Artura Rembo dzejolis Patskaņi/Voyelles, kurā noteikti burti sasaistīti ar noteiktām krāsām. Tādējādi Barbaras Gailes projekts nenovēršami liek domāt par sinestēziju – uztveres fenomenu, ko raksturo daļai cilvēku piemītošā dažādu maņu pārklāšanās. Aizsākusies jau antīkajā pasaulē, Rembo laikmetā jeb XIX gadsimtā interese par šo parādību, īpaši krāsu dzirdi, bija ievērojama un turpinājās arī XX gadsimta sākumā. Precīzāk, Rembo gadījumā runa ir par tā dēvēto grafēmu krāsu sinestēziju jeb burtu un ciparu piesaisti noteiktām krāsām. Zinātnieki joprojām strīdas, vai tā varētu būt asociatīvi iemācīta (piemēram, bērnības rotaļās ar krāsainiem ledusskapja magnētiņiem vai Rembo gadījumā – ar spēļu klucīšiem) vai kaut kādā mērā iedzimti universāla. Katrā ziņā pētījumi norāda uz zināmu asociāciju dominanti, kas tomēr nesakrīt ar Rembo pausto. Piemēram, viņam sarkanā krāsa ir I, nevis daudz ierastākais A, kā konstatēts pētījumos; tajos atrodama arī hipotēze, ka, iespējams, biežāk lietotie burti tiek sapāroti ar biežāk lietotajām krāsām.
Uzrakstu veidoli
Tomēr uzskatīt Barbaras Gailes izstādi par ļoti tiešu sinestētisku vingrinājumu vai pētījumu diez vai būtu adekvāti. Gan muzeja trīs ceturtā stāva zāles, gan kupola zāli piepilda akrila tehnikā apgleznoti audekli (melni, zili, sarkani, balti, zaļi, violeti, zeltaini), kuros dažādos veidos ierakstīti attiecīgās krāsas nosaukumi dažādās valodās. Precīzāk, ieskrāpēti ar smaili, arī ierīvēti ar suku un smilšpapīru vai uzrakstīti ar pašu krāsu. Daži darbi izmanto arī Braila rakstu jeb izciļņu grupējumus, ko var uztvert kā agrākās pērļu tēmas transformāciju. Uzraksti var būt ieskrāpēti, radot tievu, tikko saskatāmu līniju (Noir, 2019; Purple, 2019), veidoti no paplūduši drukniem, vienā virzienā uzšvīkātiem burtiem (Indigo, 2019; Nero, 2019; Black, 2019) vai uzrakstīti kaligrāfiski elegantā stilā (Violet, 2020). Ar savdabīgu, ekspresīvi šķērsu švīkājumu izceļas vienīgais "latviskais" darbs Zaļš (2019).
Uzrakstu ienākšanai mākslas darbos ir sena vēsture XX gadsimta modernisma un konceptuālisma tradīcijās – no kubistu un dadaistu kolāžām līdz 70. gadu manipulācijām gan ar filosofiskām sentencēm, gan politiski angažētiem saukļiem –, bet Barbaras Gailes uzraksti gan nepauž neko citu kā krāsas nosaukumu, kādā ir ieturēts attiecīgais audekls. To var uztvert kā interpretācijas lauka sašaurinājumu un pārbīdi uz vairāk nemateriāliem pārdomu objektiem. Iepriekš, piemēram, personālizstādē Pērles (2010), gleznu virsmu radītās asociācijas, nosaukumu un komentāru papildinātas, bija diezgan tieši fokusētas uz šo fascinējošo dabas fenomenu.
Vērojot uzrakstu gleznas, drīzāk rodas jautājumi nevis par saiknes meklējumiem starp krāsu un vārdu, bet par burtu vizuālā veidola iespējamo lielāku vai mazāku atbilstību konkrētajai valodai. Vai, piemēram, varētu būt, ka Noir kaut kā gluži lingvistiski asociējas ar tikko manāmas, smalkas līnijas ieskrāpējumu, bet Black un Schwarz – ar vairāk pūkaini izplūdušiem, masīviem burtiem? Tas vedina skaņu simbolisma psiholingvistisko pētījumu virzienā, skaidrojot iemeslus eksperimentāli konstatētām uztveres atbilstībām starp noteiktiem vārdiem un vizuālām formām. Tomēr tas pats Black citā darbā ir atrodams arī smalki lineārā izpildījumā, tāpēc nešķiet, ka pats krāsu nosaukumu skanējums tiktu kādā striktā versijā piesaistīts konkrētam vizuālajam izpildījumam. Savukārt krāsu zināmā mērā nosacīto, mainīgo dabu manifestē audekli Noncouleur (2020) un Bezkrāsa (2021), ko autore pavadtekstā dēvē arī par "starpkrāsu" un centrēšanos "uz niansēm, ko grūti dēvēt kādas krāsas vārdā". Arī darbi, kas ir šķietami zaļi (Verde, 2019; Vert, 2020), skatītājam mainot redzes leņķi, viegli pārtop brūngani pelēcīgi rozā, ļaujot apšaubīt savu "zaļumu".
Lai gan Barbaras Gailes jaunākās "rakstītās" gleznas piedāvā skatītājam iespējas aizklejot arī psiholoģijas, neiroloģijas, lingvistikas u. c. lauciņos un to savstarpējās saskares zonās, izstāde tomēr ir arī vizuālā māksla, kas reflektē par krāsu kā vienu no glezniecības galvenajiem formas elementiem. Kā atzīst pati autore, "īsti nespēju formulēt un nosaukt vārdā to visu, ko daru, ko formulēju uz audekliem". Varbūt tas arī nav ne iespējams, ne nepieciešams, atstājot spēkā rosinošu spriedzi starp verbālo un vizuālo sfēru.
Barbara Gaile
Personālizstāde Krāsas
LNMM līdz 14.XI