Grāmatas par Viktoru Lapčenoku varētu būt uzrakstītas vairākas, sākot jau no 70. gadiem, kad atmiņas vēl bija svaigākas un detalizētākas, bet tā nu ir sanācis, ka Sandra Landorfa to izdarījusi pirmā. Uz grāmatas Izredzēts aizmugures vāka vēstītais, ka Lapčenoks ir latviešu estrādes izcilākais dziedātājs, nav pārspīlēts – viņš ir pirmais, kurš atļāvās mūsu tolaik maigi pielaizītajā populārajā mūzikā ienest agresīvākas un kaucošākas noskaņas, pēc kurām tik ļoti alka pasaules roka skanējumu iepazinušie. Šīs Viktora izpausmes pavīd Raimonda Paula 1972. gada platē Kurzeme.
Melnbaltie stāsti
Katra grāmatas nodaļa nosaukta kādas Lapčenoka dziedātās dziesmas vārdā, tam līdzās īsi paskaidrots, par ko būs stāsts: Mēmā dziesma – vārdos un melodijā iekodēts spēks, Čakārnītis – kopā augšana, Undīne – ansamblis Modo, Rigoleto motīvs – konjunktūra un cenzūra, Rudacīte – bērni... Seko dažas rindas, kas atsauc atmiņā melodiju un automātiski sāk skanēt galvā, ja dziesma ir dzirdēta. Varbūt nemaz nebūtu slikti, ja nav dzirdēta, jo tad šīs rindas varētu izlasīt kā dzejoli, taču šis variants nebūs iespējams, ja zinām, kas ir Lapčenoks, ar kura balsi šie vārdi un mūzika tik cieši saauguši, ka dzīvo kopā jau gadu desmitus.
"Visas dziesmas, kuras savulaik esmu dziedājis, ir manī iekšā, saproti?" iepriekšminēto apliecina Viktora citāts, ar ko sākas grāmatas pirmā nodaļa Elēģija. Janvāris. Pirmajā mirklī tas liek domāt, ka pavisam būs divpadsmit nodaļu un katra būs veltīta kādam mēnesim, bet šāds formāts būtu piemērotāks pie sienas karināmam Lapčenoka kalendāram, kurā teksts tikai pakārtots milzīgām, uz krītpapīra drukātām fotogrāfijām. Janvāris ir mēnesis, kura 16. datumā 1947. gadā Lapčenoks nācis pasaulē. Tā ir bijusi auksta diena, kad "pārslas dūnu vieglumā" laidušās pār nesenajā karā sabombardēto Rīgas namu gruvešiem – grāmatā netrūkst detalizētu laikmeta ainu un dabas procesu tēlojumu, kas brīžiem varbūt šķiet par garu, taču tie uzsver no cilvēku gribas un darbībām neatkarīgu apstākļu ietekmi uz mūsu dzīvi – daba un Dievs devuši Viktoram gan staltu augumu un izveicību, kas lika viņam gūt panākumus basketbola laukumā, gan izcilas balss dotības, un abi šie komponenti kopā padarījuši viņu par skatuves zvaigzni.
Protams, ilustrāciju grāmatā netrūkst – visas melnbaltas. Tas atbrīvo lasītāju no fotoķīmijas, drukas un laika izdarītajām krāsu korekcijām. Attēlos, kuri lielākoties ņemti no grāmatas varoņa personīgā arhīva, viņš redzams gan viens, gan kopā ar saviem skatuves kolektīviem un citiem viņa dzīvē nozīmīgiem cilvēkiem – vecākiem un māsu, kuras neatlaidība lika no strādnieku ģimenes nākušajam Teikas puisim Viktoram nopietni pievērsties dziedāšanai, kādreizējo visu laiku labākā latviešu dueta un dzīves partneri Noru Bumbieri, maestro Raimondu Paulu un Zigmaru Liepiņu.
No publiskas apskates pasargāta dziedātāja tagadējā ģimene, kurā viņš guvis mieru un harmoniju pēc vētrainajiem meklējumu un publiskas slavas gadiem. Aizraušanās ar neizteiksmīgu pēdējo gadu foto atrādīšanu, cenšoties uzsvērt, ka nekas nav beidzies un varoņa dzīve tagad sasniegusi tādu kvalitāti kā nekad agrāk, spējusi sabojāt ne vienu vien biogrāfisku grāmatu vai dokumentālu filmu. Šis nav tas gadījums. Gan klausītājiem un lasītājiem, gan autorei un varonim pašam ir skaidrs, ka par viņu joprojām interesējas, pateicoties atstātajam mantojumam, kas veido mūsu mūzikas vēsturi.
Mazu, mazu rasas pili
Lai viss nebūtu tikai skaisti un pūkaini, kas grāmatu darītu garlaicīgi salkanu, ir arī skarbāki stāsti – gan pirmā agrā laulība, kuras beigas Viktors saprata, kad nesagaidīja savu uzdzīvē aizgājušo dzīvesbiedri mājās, gan sākumā kaislību pilno un vētraino kopdzīvi ar Noru, kas pēc koncertceļojumiem nebeidzās arī mājās, gan paša aizraušanos ar alkoholiskajiem dzērieniem, no kuras bijis pasargāts retais skatuves mākslinieks, jo bohēma pirms un pēc koncertiem ir vilinoša, tā ievelk arvien vairāk un nenogalina tikai stiprākos.
"Mazu, mazu rasas pili/ Uz magones dārziņā/ Sūc sūkdami trīs odiņi,/ Cauru nakti nenosūc," – šīs Rūdolfa Blaumaņa rindas Paula dziesmā no izrādes Īsa pamācība mīlēšanā Viktors izpildīja, lieliski imitējot iereibuša muzikanta grīļīgo dziedāšanas manieri, un pašam arī tā nebija sveša: "Viņš ir pamodies svešā dzīvoklī. Nez kā tur nokļuvis. Mutē pretīga vakardienas garša, viņš paskatās pa daudzstāvenes logu – neizteiksmīgs pagalms, meklē savas mantas... Pamazām nāk apziņa – nogulēts! (..) Brauc uz kultūras namu, bet pa ceļam jāizkāpj pie krodziņa – kaut ko apēst stingrākai dūšai, tur pazīstams bārmenis, nav sen redzēts. Laiks vēl ir – gan mūziķi un Zigis sapratīs. Kā beidzās šī diena, viņš neatceras."
Viktors nav no tiem, kas izliekas bijušo aizmirsis, kaut gan tagad, pateicoties sievai Indrai un ģimenei, nedzerot jau gadiem ilgi, un reizēm to grūti paskaidrot tiem, kuri grib ar mākslinieku kopā ieraut kādu graķīti. Lapčenoks nav izlepis un ar pilnu atdevi uzstājas arī nelielam klausītāju lokam, piemēram, Krogā Aptieka un Vinilbārā, kur viņā klausās arī tādi, kuri ir jaunāki par skanošajām dziesmām. Tātad tās jau ir pārdzīvojušas paaudzi, kas tās dzirdēja pirmā. Tā ir mūsu populārās mūzikas klasika, kas pelnījusi būt ne vien ierakstīta, bet arī aprakstīta. Sandras Landorfas Izredzēts nu ir neiztrūkstošs mūsu muzikālajā grāmatplauktā, kura papildināšanu ar Māra Papēža grāmatu par grupu Remix pērn sācis apgāds Upe TT, kas līdz šim nodarbojies ar vērtīgu audioierakstu izdošanu.