Izskatās, Ignats kritis par upuri pieņēmumam, ka īstam prozas rakstniekam jāprot uzveidot kaut ko līdzīgu romānam. Vispār gribētos zināt, kurš mūsējiem, iesākumā daudzsološiem stāstu rakstniekiem, ko tādu iegalvojis. Ja palūkojam pēdējās desmitgades pienesumu (lai tostarp minam Arvi Kolmani, Ingu Žoludi, Ievu Plūmi, Pēteri Pūrīti, Kristīni Ulbergu), tendence acīmredzama: tu sāc ar stāstiem, un nepārvarams, grūti definējams spiediens tevi grūž turp, kur lielformāts. Varbūt "romāns" skaitās tāds kā profesionalitātes apliecinājums, bet man, atklāti sakot, par to gribas šaubīties. Formāts taču var būt ērts vai neērts. Dažs labs tieši ar romānu sāk (minēsim kaut vai Jāni Joņevu ar Jelgavu '94 vai Vili Lācīti). Formāts ir kas tāds, ko vari izvēlēties, lai tajā justos labi. Tā viens otrs ierēķina laiku viesos, lai izstāstītu garo stāstu par to, kā kaimiņienei izgājis ar govs apsēklošanu, kamēr cits to pat neuzskata par faktu, kas būtu publiski minams. Viens ir pļāpa, cits īsi prot izspļaut ko tik trāpīgu, ka paliec mēms.
Dzīves drēbei tuvs
Ignats līdz šim mūs ar saviem īsformātiem tiešām priecējis: no svara arī tas, ka viņš nav no fantazētājiem, ir dzīves drēbei tuvs un prot prozā ietērpt to, kas pazīstams jo daudziem. Pārbaudes laikā, kas ir pieteikums romāna žanrā, Ignats noteikti un priecīgi sveicams ar to, ka uzjundījis ēnu birokrāta tēmu – te nu viss tuvs tiem, kas strādājuši vai strādā visādos resoros. Vispār tas ir mēģinājums literatūrā iedzīvināt teju katru, kas savas dienas vada, piesakoties darbā kādā nebūt ministrijā, kur tu esi spiests apjēgt savu vietu "sistēmā", lai cik tas būtu neiespējami. Turklāt puisis, kuram jūtam līdzi, ir gados jauns, mūslaicīgs, tepat sazin kur pie mums kaut ko izmācījies, rosīgs darba meklētājs. No vienas puses, Pārbaudes laiks šķiet sociālantropoloģisks "lauka pētījums" ar uzdevumu izpētīt "mūsdienu ierēdņa mentalitāti". Un te divas iespējas: atsaukties uz Francu Kafku ar birokrātiski ierēdniecisko "sistēmu" kā nepārvaramu varu vai tomēr spēlēt pretim, kā to darījis krietnais kareivis Šveiks Jaroslava Hašeka romānā. Te nu Ignats pats vainīgs – stāsts Par puiku (sk. Stāsti: Prozas lasījumi klātienē un neklātienē 2006–2007. Dienas Grāmata, 2007) ieslēdz tieši tādu režīmu: tur viņa Gabrāns militārajā nometnē rosās mums par prieku tieši Šveika garā! Bet nu autors (par spīti visām cerībām) mums piedāvā tādu kā pieradinātu Šveiku, kas ar sistēmas absurdu drīzāk samierinās un padodas, nevis to uzrāda kā apsmejamu vai kā nebūt izgāž. Skaidrs, ka tu vari aizvadīt mūžu, darba stundās fiksēdams sazin kādus skaitļus un tos aizraidīdams tālāk, bet problēmas sākas brīdī, kad sāc aizdomāties, kādā sistēmā esi piekritis kļūt par skrūvīti, vienlaikus ielāgojot, ka atbildīgs par visu vienmēr ir tas, kas tev priekšnieks vai priekšnieka priekšnieks. Vārdu sakot – labāk nedomāt, bet, ja tu aizdomājies, tad vai nu nopietni, vai arī absurdu izrādi visā tā krāšņumā.
Resorā, kas baro frāzes
No otras puses, Pārbaudes laiks pieteikts kā romāns. Publicētajos un lasītajos stāstos Ignats bijis brašāks. Šis gabals vairāk gan izskatās pēc garstāsta – ilgi un sūri sekojam līdzi viena puiša gaitām un likstām, nekādus arhitektoniskus blakus stāvus nemanām. Arī puisis Ingars ticamības aspektā ir apdalīts, proti, bez jebkādiem radiem (līdz ar to grūti spriest par viņa intelektuālo un emocionālo "bagāžu" un arī just līdzi), viņam ir labi ja daži čomi; Ingars sūri grūti kārto attiecības ar meitenēm, ik pa laikam skumst, visam, tostarp darba lietās, brauc pa virsu vien, un izskatās, ka drīzāk ļaujas visam, kas notiek, nevis dzīvo uz pilnu klapi, pēc kā mēs katrs, domāju, ilgojamies. Ilgojamies arī pēc "varoņa", pēc kā tāda, kam gribētu līdzināties, no kā varētu mācīties un kura izteikumi varētu kļūt citējami un spārnoti. Bet cerētais un iedomātais jaunlaiku Šveiks Ingars, notverts Kafkas un sistēmas tīklā, piesakās darbā nezināmas ministrijas nezināmā departamentā uz pārbaudes laiku, tiek pieņemts, sveša vieta ar svešiem kolēģiem jaunā darbavietā arī ir ēsma, kurā varētu iekosties ne viens vien lasītājs; sākas daudzmaz labi atalgota dzīve absurdā – neko nesaprazdams (kas ir "nakvaks", mēs tā arī neuzzinām), viņš iekļuvis resorā, ko baro frāzes: "Jāstrādā, jāiet uz priekšu."
Visu tekstu stilistiski iekrāso ciešamās kārtas klātbūtne: tas nozīmē, ka ar mums vienkārši kaut kas notiek, nevis paši ko nebūt darām ("Būs jauna sistēma, tagad iet koncepcija, kad to apstiprinās, viss būs pa jaunam."). Izlasāmu dokumentu kaudzes, uz ko reaģējams pēc reglamenta; koncepcijas, sanāksmes, un arī – pliks formāts vai kāda jēga? "Kas tevi tur?" prasa viena no darbiniecēm otrai. "Pienākums," tā saka. Pret valsti.
Ko no sirds būtu gribējies – lai Ignata Ingars pēc pārbaudes laika būtu nevis pacēlis cepuri, bet ierādījis visiem īsto vietu. Manā skatījumā te Kafka ar drūmo bezcerību cīņā pret sistēmu varētu vienoties ar to Šveiku, kāds iepriekš pavīdējis Ignata stāstos. Tā vietā Ingars, pats sevi definējis kā "grāmatu, kas ceļo", proti, cilvēku, kas pastāv tikai rakstos, dokumentos un CV, aizmūk uz Vāciju citas dzīves meklējumos. Šveiks ir sakauts un sašļucis, un par to mēs visi skumstam.