Piecpadsmitais armēņu izcelsmes amerikāņu rakstnieka Krisa Bodžaljana romāns ir pirmais, kurā autors meklējis savas izcelšanās saknes štatiem tik tālajā un svešādajā valstī Armēnijā. Tuksneša meitenes (oriģinālā Sandcastle girls – Smilšu piļu meitenes) ir stāsts, kas skan vienlaikus divās balsīs no diviem punktiem laikā un telpā – no 1915. gada Armēnijas, kurā notiek pārējai pasaulei nezināmā un noklusētā katastrofa – armēņu tautas genocīds –, un no mūsdienu ASV.
Tautas traģēdija vienā dzimtas stāstā
1915. gadā Armēnijā kopā ar tēvu ierodas jaunā, izglītotā amerikāniete Elizabete Endikota, lai sniegtu palīdzību genocīdā cietušajiem vietējiem. Viņa vēl nenojauš nedz, kāds ir patiesais nozieguma apmērs, nedz arī, ko šī valsts pakāpeniski arvien personiskāk sāks nozīmēt viņai pašai, kad sastaps jaunu armēņu inženieri Armenu, kurš traģēdijā zaudējis sievu un mazo meitiņu. Savukārt mūsdienu vēstītāja balss ir veiksmīga amerikāņu rakstniece četrdesmitgadniece Lora Petrosjana (protams, paša autora otrais "es") – Elizabetes un Armena mazmeita, kura līdzšinējā dzīvē nav pievērsusi īpašu uzmanību savu senču dzimtenei, bet gan drīzāk jūtas šī "mantojuma" apgrūtināta, līdz negaidot kādā izstādē ierauga senu fotogrāfiju, kas viņu spēcīgi ietekmē. Attēlā redzama kārna, izmocīta, puskaila sieviete, kurai ir tāds pats uzvārds kā Lorai – Petrosjana. Kas un vai vispār saista Loru, viņas ģimeni un šo nepazīstamo sievieti no tālas pagātnes? Sākas Loras meklējumi, un atklājas romāna sižetiskā uzbūve: vienas ģimenes stāstā ietverta visas tautas traģēdija. Romāns līdz ar to pilda vairākus uzdevumus – tas vienlaikus ir dzimtas stāsts un beletrizēts (kaut fragmentārs) ieskats armēņu vēsturē un kultūrā – līdz pat tādām niansēm kā tradicionālo ēdienu receptes, kuras neuzkrītoši ievītas vēstījumā. Romāna vēstījums plūstoši pāriet no vienas "balss" otrā, ļaujot lasītājam izsvērt aprakstītos notikumus gan no tagadnes šokējošās klātesamības, gan pagātnes distancētās perspektīvas. Pamazām kļūst iespējams aptvert neaptveramo – kā tikai pirms simt gadiem viena sena, civilizēta tauta tikpat kā iznīcināja otru senu, civilizētu tautu – pusotru miljonu cilvēku – veidā, kas nav nosaucams citādi kā tikai par holokaustu. Vēl šokējošāk, ka atšķirībā no cita labi zināma un bieži piesaukta holokausta par šiem notikumiem mūsdienās tikpat kā nerunā.
Nocērt galvu sporta pēc
Elizabete un Lora katra no sava laika pēta ļaudis, par kuriem joprojām Rietumu kultūrai ir tik maz priekšstata, – jau pirmajās sava monologa lappusēs Lora ar ironiju raksturo priekšstatu par armēņiem kā "tautu, kura auž skaistus paklājus", jo vairāk zināšanu diemžēl rietumniekiem trūkst. Vairāk zināšanu nav arī Elizabetei, kura nonāk svešajā zemē, primitīvos dzīves apstākļos, bruņojusies tikai ar labu gribu, dažiem vārdiem armēņu un turku valodā, štatu palīdzības sūtījumiem un visaptverošu neziņu par cilvēku nežēlības potenciālajiem apmēriem. Alepo pilsētā Elizabete sastopas ar kārtējo "cilvēkpiegādi" – pāri tuksnesim atdzītiem sieviešu un bērnu simtiem, kuri veikuši garo ceļu kājām, kaili, slimi, tikpat kā bez ūdens un ēdiena, un pilsētā tiek nometināti uz laiku pirms kārtējās "pārvietošanas". Oficiālais pārvietošanas iemesls ir sieviešu evakuācija no kara pārņemtajiem valsts apgabaliem. Par neoficiālo iemeslu visi klusē, tāpat kā par vīriešu likteni... Elizabete satuvinās ar vienu no nāvei lemtajām sievietēm – Nevartu – un mazu meiteni Hatunu un uzņem viņas vēstniecības mājvietā. Sastapušies ar postu un varmācību, kādu agrāk nevarēja pat iedomāties, no mierīgās ikdienas ierauti vardarbīgos notikumos, kurus tie nespēj nedz prognozēt, nedz ietekmēt, katrs romāna tēls reaģē citādi. Viņas tēvs arvien vairāk norobežojas no notiekošā, savukārt Elizabete no naivas jaunietes samērā īsā laika posmā kļūst par apņēmīgu pieaugušu sievieti, kura nebaidās stāties pretī nedz varas iestādēm, nedz laupītājiem tuksnesī, nedz pašas tēvam, kurš protestē pret meitas negaidīto satuvināšanos ar "iedzimtajiem". Savukārt mazā Hatuna, kura tuksnesī redzējusi, kā "evakuētāji" sporta pēc nocērt galvu viņas mātei un vecākajai māsai, ir tikpat kā pārtraukusi runāt un izspēlē cietsirdīgo scenāriju arī ar Elizabetes sarūpēto lelli, ir satricinošs simbols tam, kā vardarbība turpina audzēt vardarbību. Taču iespējama arī dziedināšana – uz to norāda romāna noslēgums, kad Lora atrod liecības, ka Hatuna ir izdzīvojusi un, par spīti traumatiskajai bērnībai, nodibinājusi ģimeni. Romāna gaišākā līnija, protams, ir Elizabetes un Armena romantiskās attiecības, taču arī tās aptumšos kāds noslēpums, kas laimīgo atrisinājumu uz visiem laikiem – vismaz Elizabetes domās – pārsegs ar skumju plīvuru.
Smilšu pilis
Romāna varoņi (visvairāk gan varones, jo vīriešiem – pat abiem vācu kareivjiem, kuri apsargā Alepo gūsteknes un slepeni cenšas tās nofotografēt, lai informētu pasauli par notiekošajām zvērībām, un kuri par jaukšanos Osmaņu impērijas "iekšējā lietā" tiek izsūtīti uz aktīvajām kauju vietām, un pat Armenam, kura gaitām karā tiek veltītas vairākas nodaļas, – ir galvenokārt otrā plāna figūru loma) būvē smilšu pilis – gan burtiski, kā to dara Elizabete, cenšoties iepriecināt mazo Hatunu, tomēr visvairāk psiholoģiski un emocionāli. Vispirms jau smilšu pils – vārīga un brūkoša – ir Elizabetes un citu ieceļotāju cerība, ka traģēdijas upuriem iespējams palīdzēt ar dažiem furgoniem pārtikas produktu un pārsēju, jo tuksnesī pusi no tiem nolaupa brašuļi, kuri informāciju, kā noprotams, saņēmuši no tās pašas valdības iestādes, kas devusi amerikāņiem atļauju parūpēties par pārvietotajām personām. Smilšu pils ir cerība, ka Armenam izdosies atrast kara jukās pazudušo ģimeni, un tai pretstāvošas – starp viņu un Elizabeti dzimstošās jūtas. Smilšu pils visbeidzot ir alkas pēc taisnīguma, saprašanās un cilvēcības, kuras autora vārdā pauž Lora, soli pa solim izsekodama – īstās vai izdomātās – dzimtas vēsturei. Bet reizēm smilšu pilis noturas nesabrukušas un neaizskalotas. Uz to cer autors un arī lasītājs, bet skaidru atbildi, kad un kur pienāks atbildības brīdis, romāns, protams, nespēj dot.