Sabīnes Košeļevas vārds lasītāju uzmanības lokā pirmo reizi nonāca pirms četriem gadiem, kad klajā nāca jaunās rakstnieces debijas romāns Rīga–Maskava. 21. gadsimta mīlasstāsts. Kritika to dēvēja arī par īsromānu, mikroromānu un tamlīdzīgi, cenšoties žanra apzīmējumu pieskaņot teksta samērā niecīgajam apjomam. Uzmanība vainagojās ar grāmatas nomināciju Latvijas Literatūras gada balvai spilgtākās debijas kategorijā, taču kopš tā laika autore atšķirībā no daudziem jaunajiem, perspektīvajiem literātiem ar viņu rosīgumu šķita it kā pieklususi – manāma bija vien pa kādai prozas publikācijai kultūras izdevumos un portālos. Tagad klajā nākusi rakstnieces otrā grāmata – stāstu krājums Vientulības ministrija, lappušu skaita ziņā tikpat lakonisks kā autores pirmais darbs.
Mežonīga dzeloņplūme
Daļa no lasītāju diskusijām, kas savērpās ap romānu Rīga–Maskava, primāri saistījās ar teksta tematiku – latviešu meitenes un krievu puiša mīlestību, kas nacionāli nospriegotajā gaisotnē nemaz nemēģināja izlikties politkorekta –, Vientulības ministrija šādu ārēji provokatīvu rozīnīti uz kūkas nepiedāvā. Tomēr, lai gan krājums iekļaujas pēdējā laikā dāsni sazēlušajā latviešu īsprozas mazdārziņā, tas atkal šķiet kā tāda nedaudz mežonīga dzeloņplūme augam atstatu no labi koptā dārza centra – no pirmā acu uzmetiena klasiskie stāsti, kad tajos iedziļinās, tādi vairs nešķiet.
Krājumu Vientulības ministrija autore nav veidojusi nedz tematiski, nedz stilistiki vienotu: to veido desmit ļoti atšķirīgas ievirzes stāstu, kuru vidū ir gan klasiski īsstāsti, gan stāsts, kas, šķiet, apzināti imitē deviņdesmito gadu "jauno, dusmīgo rakstnieču" prozas paraugus, gan daļēji dokumentāla intervija, gan sirreāla miniatūra, gan apzināta lasītāja vazāšana aiz deguna. Personāžu vidū – novecot sākusi profesionāla mīļākā, piecgadīgs zēns, internetatkarīgs laulenis, mīlētāju pāris, sieviete ar smadzeņu audzēju un vēl citi, kuru dzīves epizodes, notvertas tekstos, vieno tā pati krājuma nosaukumā piesauktā vientulība.
Tas ir nedaudz savādi, ja ievērojam, ka neviens no personāžiem savā vēstījumā nav viens – katram ir gan sarunbiedri, gan atmiņas, gan ilūzijas, un varbūt tieši tāpēc atsvešinātības stīga tekstos izskan tik savdabīgā disonansē. Vientulība kā dominējošā tēma, kas sasaista visu stāstu varoņus, nenozīmē tikai pazaudēšanos citiem cilvēkiem – vispirms tā ir pazaudēšanās pašiem sev. Kurš īsti ir vientuļais stāstā Bēdīgākā seja visā pasaulē – jaunā auklīte vai viņas aprūpē atstātais mazulis? Kāda vientulība piemeklējusi tekstā Mazo cilvēku zemē rodamos mīlētājus? Vai Austras tante, stāsta Matracis intervijas varone, kļuva vientuļa pēc vīra nāves vai tomēr jau pirms tās?
Sabīnes Košeļevas rakstības stils jūtami atšķiras no citu jaunākās īsprozas autoru – Daces Vīgantes, Janas Egles un citu rakstnieču – stāstu valodas: Vientulības ministrijas tekstā ir jaušams pusaudzisks dumpinieciskums, reizumis apzināti pasvītrota izteiksmes vienkāršība, sadzīviski, nevis eleganti noslīpēti salīdzinājumi, kā arī nepiespiesta, prasmīga stilizācija, kas pārējo vidū akcentē tieši netipiskajos žanros rakstītos stāstus Matracis un Mazo cilvēku zemē.
Desmitais stāsts
Un tomēr: kāpēc nevis labi kopts peoniju krūms, bet dzeloņplūme dārza malā? Sabīne Košeļeva savos tekstos necenšas piedāvāt estētiski nogludinātus risinājumus, pareizāk sakot, pirmie deviņi stāsti izceļas ar to, ka risinājuma tajos vispār nav. Mīļākā paliek viena ar savām trim tauku krociņām uz vēdera, savainojies bērns paliek viens slimnīcā, Skārleta paliek (div-)vientulībā ar savu mokoši promneejošo Oļegu, Eldars paliek viens uz gājēju pārejas, ieurbies telefona ekrānā un skaitot "laikus" feisbukā. Autore iespīdinājusi stroboskopa pulsējošo staru viņu dzīvēs, ar rentgenaparāta precizitāti atklājot diagnozi, tomēr nepiedāvājot ārstēšanu. Līdz desmitajam stāstam.
Desmitajā, kurš vienlaikus ir arī krājuma titulstāsts, autore saaicina visus personāžus vienuviet, šādi beidzot atsedzot grāmatas iekšējo veselumu, – sapulcina tos kādā ārpusreālā vidē ar nosaukumu Vientulības ministrija, kurā aiz bieza spoguļstikla ap galdu kā kolektīvas psihoterapijas seansā sasēdinātos varoņus vēro vientulības ministre, iespējams, pati rakstniece. (Šādu paņēmienu, krājuma noslēdzošajā tekstā izgaismojot visus pārējos vienojošās saiknes, krājumā Zemdegas spoži izmantoja Regīna Ezera.) Beidzot tiek verbalizēta visu kopīgā diagnoze: "Viņa gluži vienkārši nekad nav jutusies tā, ka patiešām atrodas ar kādu vienā telpā un laikā. Teorētiski – jā, bet praktiski – nekad." Un lai pirmo akmeni met tas, kurš nekad tā nav juties.
Caurums sienā
Vientulība – divatnē, pūlī, pašiem sevī – šajā stāstā atklājas kā globāla mēroga epidēmija, tā kā "autoimūna saslimšana saēd cilvēkus no iekšpuses, liekot viņiem uzbrukt pašiem sev", kā artrīts vai vilkēde, kas liek apjukušajam organismam plosoties sagrauzt sevi no iekšpuses. Viegli, tomēr nepārprotami ironiski imitējot kārtējo neauglīgo valdības komisijas speciālistu diskusiju, autore liek vientuļnieku fokusgrupai rosīgas moderatores vadībā līdz sīkumiem analizēt savas izjūtas, nepārprotami liekot nojaust, ka visa šī terapeitiski analītiskā pļāpāšana patiesībā paliks, tāpat kā minētās diskusijas, tikai bezgalīgu runu līmenī, jo risinājumu tās nespēj sniegt. Līdz autore nolemj bezcerīgajā riņķa dancī iejaukties pati.
Šņirkstēdams sasprēgā un beidzot arī plīst spoguļstikla ekrāns, kas visu šo laiku šķīris vērojošo ministri/autori no viņas iztēles radītajiem cilvēkiem. Auksti baltajā sienā beidzot paveras caurums, un viens no tēliem uzdrošinās pie tā pieiet un izstiept roku pretī sievietei, kura visu šo laiku bijusi vientuļākā no viņiem visiem. Kad pastieptā roka tiek satverta, vientulība beidzot pārtrūkst kopā ar teksta pavedienu.
Ar pēdējo stāstu pavelkot svītru zem diskusijas, rakstniece it kā paraksta sava veida manifestu: vientulības epidēmiju nav iespējams mazināt, par to runājot (pat tad, ja runājam talantīgi sarakstītos stāstos), bet gan tikai caursitot robežas, kas mūs šķir.